Olnīcas piekarsaite: uzbūve un nozīme

Kroka sākas pie olnīcas augšējā, jeb olvadam tuvākā gala, šķērso ārējos gūžas asinsvadus un pāriet vēderplēvē uz iegurņa sānu sienas un aizmugurējās vēdera sienas. Attiecībā pret dzemdi tā vērsta uz ārpusi un uz augšu, pretēji olnīcas pašas saitei, kas iet uz iekšpusi.

Iekšpusē esošais kūlītis ir tas, kā dēļ šī struktūra pastāv. Olnīcas artērija atzarojas no vēdera aortas aptuveni nieru artēriju līmenī, tāpēc tā nāk no augšas, nevis no iegurņa. Olnīcas vēnas plūst atšķirīgi abās pusēs: labā pieplūst apakšējai dobajai vēnai, kreisā kreisajai nieres vēnai.

• Olnīcas artērija no vēdera aortas.
• Olnīcas vēnas ar atšķirīgu ieteku labajā un kreisajā pusē.
• Limfvadi, kas ved uz aortas apkārtnes limfmezgliem.
• Veģetatīvie nervi no olnīcas pinuma.
• Vēderplēves kroka pati, kas šo kūlīti aptver un notur.

Ginekoloģiskajā anatomijā ir vairākas struktūras ar vārdu „saite" nosaukumā, un tikai daļa no tām tiešām notur orgānus. Skaidra nošķiršana ir svarīga, lai saprastu gan asinsapgādi, gan operāciju aprakstus.

Atbilde slēpjas attīstībā. Augļa dzīves sākumā dzimumdziedzeri veidojas augstu vēdera dobumā, nieru tuvumā, un tur saņem savus asinsvadus. Pēc tam tie pakāpeniski nolaižas: zēniem līdz pat sēkliniekmaisiņam, meitenēm līdz iegurnim.

Asinsvadi šajā ceļā seko līdzi, bet to izcelsmes vieta pie aortas nemainās. Tādēļ pieaugušai sievietei olnīcu apgādā artērija, kas sākas daudz augstāk par pašu orgānu, un piekarsaite būtībā ir šī ceļa pēdējais posms, ietērpts vēderplēvē.

No tā izriet arī limfas plūsmas virziens. Olnīcas limfa neaizplūst uz cirkšņa limfmezgliem, kā varētu domāt pēc orgāna atrašanās vietas, bet gan augšup uz limfmezgliem gar aortu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc olnīcu audzēji tiek atklāti vēlu un kāpēc operācijas laikā pārbauda tieši augstāk esošos mezglus.

Ja olnīca palielinās, piemēram, cistas dēļ, tā kļūst smagāka un kustīgāka. Tad tā var apgriezties ap savu piekarsaiti kā ap kātiņu. Vispirms tiek saspiestas plānsienu vēnas, olnīca pietūkst un kļūst vēl smagāka, un tikai pēc tam tiek pārtraukta artēriju asinsplūsma.

Tipiskā aina ir pēkšņas, stipras, vienpusējas sāpes vēdera lejasdaļā, bieži ar sliktu dūšu un vemšanu, dažkārt viļņveidīgas. Šāda sāpju epizode ir iemesls nekavējoties doties uz neatliekamās palīdzības nodaļu, jo audi bez asinsapgādes bojā iet stundu laikā.

Diagnozi nosaka ginekologs, balstoties uz izmeklēšanu un ultrasonogrāfiju ar asinsplūsmas vērtējumu, taču galīgo apstiprinājumu bieži dod tikai laparoskopija. Svarīgi zināt, ka saglabāta asinsplūsma ultrasonogrāfijā vērpi neizslēdz, jo orgānam ir divi asins pieplūdes ceļi.

Operācijās, kurās izņem olnīcu, šo kroku pārtver un pārdala. Problēma ir tā, ka urīnvads šajā apvidū iet tieši zem vēderplēves un šķērso gūžas asinsvadus turpat līdzās. Ja kroka tiek satverta akli vai audi ir sarētojušies endometriozes vai iekaisuma dēļ, urīnvadu var savilkt, sadedzināt vai pārdalīt.

1. Atver vēderplēvi gar iegurņa sānu sienu un atdala audu slāņus.
2. Atrod un vizuāli izseko urīnvadu visā riskantajā posmā.
3. Atbrīvo piekarsaiti un pārliecinās, ka aiz tās nav citu struktūru.
4. Noslēdz asinsvadus drošā attālumā no urīnvada.
5. Pārdala kroku un pārbauda, vai nav asiņošanas.
6. Operācijas beigās pārliecinās par urīnvada veselumu un urīna atteci.

Vienpusējas sāpes vēdera lejasdaļā sievietei ir viena no biežākajām un vienlaikus viltīgākajām situācijām neatliekamajā medicīnā, jo vairāku pilnīgi atšķirīgu slimību ainas pārklājas.

• Akūts apendicīts: sāpes sākas ap nabu un pārvietojas uz labo pusi, bieži ar drudzi.
• Ārpusdzemdes grūtniecība: aizkavējušās mēnešreizes, asiņošana, pozitīvs grūtniecības tests.
• Cistas plīsums: pēkšņas sāpes, bieži cikla vidū vai pēc slodzes.
• Iegurņa iekaisuma slimība: pakāpeniskas abpusējas sāpes ar izdalījumiem un drudzi.
• Nierakmens: sāpes jostas apvidū, kas izstaro uz cirksni, ar nemieru un asinīm urīnā.
• Endometrioze: atkārtojas saistībā ar ciklu, ar ļoti sāpīgām mēnešreizēm.

Pati kroka veselam cilvēkam netiek attēlota kā atsevišķa struktūra. Izmeklē to, kas tajā atrodas, un to, kas ar olnīcu notiek.

Pirmā izvēle ginekoloģijā ir ultrasonogrāfija, parasti caur maksts pieeju, jo tā dod vislabāko izšķirtspēju iegurņa orgāniem. Ar krāsu doplerogrāfiju vērtē asinsplūsmu olnīcā. Datortomogrāfiju izmanto neskaidru vēdera sāpju gadījumā un audzēju izplatības noteikšanai, bet magnētisko rezonansi, ja jāprecizē veidojuma raksturs vai jānovērtē dziļa endometrioze.

Atsevišķa situācija ir paplašinātas olnīcu vēnas. Tās var izraisīt hroniskas, smaguma sajūtai līdzīgas sāpes iegurnī, kas pastiprinās stāvot un dienas beigās; šo stāvokli vērtē kopā ginekologs un asinsvadu speciālists vai intervences radiologs.

Pirmais mazāk zināmais fakts ir tas, ka olnīcu izņemšana vai neizņemšana operācijas laikā nav tikai tehnisks jautājums par vienu kroku. Ja olnīcas tiek izņemtas sievietei pirms menopauzes, iestājas pēkšņa hormonu izmaiņa ar sekām kaulu blīvumam, sirds un asinsvadu sistēmai un pašsajūtai. Tāpēc lēmums par piekarsaites pārdalīšanu ir vienlaikus lēmums par hormonālo stāvokli, un tas ar pacienti jāpārrunā iepriekš.

Otrs fakts attiecas uz dzimumšūnu ceļu. Tā kā olnīcas asinsvadi nāk no augšas, iespējamas operācijas, kurās olnīcu pārvieto augstāk vēdera dobumā, pirms tiek veikta iegurņa apstarošana onkoloģiskas slimības dēļ. Šādā veidā orgānu var pasargāt no starojuma, neatdalot to no tā asinsapgādes, un tieši piekarsaites garums un virziens to padara iespējamu.