Sānu noliece: mugurkaula kustība uz sāniem

Nolieces pusē skriemeļu ķermeņi savstarpēji satuvinās, disks šajā pusē tiek saspiests, un tā kodols nedaudz pārvietojas pretējā virzienā. Šķautņu locītavas nolieces pusē saslīd viena otrai pretī un beigās saduras, bet pretējā pusē tās atveras.

Vienlaikus izstiepjas pretējās puses saites: dzeltenā saite, starpšķērsu saites un locītavu kapsulas. Tieši šo pasīvo struktūru stiepšanās, nevis muskuļu nogurums, parasti nosaka, kur kustība apstājas.

• Disks nolieces pusē tiek saspiests, pretējā pusē izstiepts.
• Šķautņu locītavas vienā pusē aizveras, otrā atveras.
• Starpskriemeļu atveres nolieces pusē kļūst šaurākas, un tas ir svarīgi, ja tur jau ir saspiesta nerva sakne.
• Pretējās puses saites un muskuļi darbojas kā bremze.
• Ribu krūšu daļā ierobežo kustību, jo tās savieno skriemeļus ar krūšu kaulu.

Kustības apjoms pa mugurkaula daļām atšķiras ļoti būtiski, un to galvenokārt nosaka šķautņu locītavu plakņu orientācija un ribu klātbūtne. Precīzi grādi katram cilvēkam atšķiras atkarībā no vecuma, treniņa un ķermeņa uzbūves, tāpēc klīnikā biežāk salīdzina abas puses savstarpēji, nevis mēro pret vienotu normu.

Ķermeņa sānu nolieci veic muskuļi, kas iet gar mugurkaula sānu malu. Galvenais no tiem jostas daļā ir četrstūrainais jostas muskulis (musculus quadratus lumborum), kas savieno divpadsmito ribu un jostas skriemeļu šķērsizaugumus ar gūžas kaula ceku.

Tam palīdz vēdera sānu muskuļi, īpaši vēdera ārējais un iekšējais slīpais muskulis, kā arī mugurkaula taisnotāja sistēmas sānu daļas. Kakla daļā strādā krūšu, atslēgas un galvas muskulis (musculus sternocleidomastoideus), kāpņveida muskuļi, lāpstiņas cēlājmuskulis un pakauša siksnas muskulis.

• Četrstūrainais jostas muskulis: galvenais jostas daļas sānu noliecējs un ribas stabilizētājs elpošanā.
• Vēdera ārējais un iekšējais slīpais muskulis: liec uz sāniem un vienlaikus pagriež rumpi.
• Mugurkaula taisnotāja sānu daļas: nodrošina gludu, kontrolētu kustību.
• Kakla daļā: krūšu, atslēgas un galvas muskulis, kāpņveida muskuļi, lāpstiņas cēlājmuskulis.
• Pretējās puses tie paši muskuļi: strādā kā bremze, atlaižot kustību pakāpeniski.

Viena no mugurkaula īpatnībām ir tā, ka sānu noliece un rotācija ir savstarpēji saistītas. Zem otrā kakla skriemeļa šķautņu locītavu plaknes ir novietotas tā, ka skriemelis, noliecoties uz sāniem, nevar nepagriezties. Tāpēc kakla daļā tīru sānu nolieci vispār nav iespējams veikt.

Jostas daļā šī saistība ir mazāk izteikta un tās virziens var atšķirties atkarībā no tā, vai mugurkauls vienlaikus ir saliekts vai atliekts. Praktiskā nozīme ir vienkārša: izmeklējot vai vingrinot sānu nolieci, vienmēr tiek ietekmēta arī rotācija, un pilnīgi izolētu kustību nav jēgas mēģināt panākt.

Bērnu un pusaudžu mugurkaulam ir augstāki, ūdeni saturoši diski un elastīgākas saites, tāpēc sānu noliece ir plaša. Pieaugot un it īpaši gados vecākiem cilvēkiem, diski zaudē augstumu, šķautņu locītavās attīstās nodilums, saites kļūst stingrākas, un kustība sarūk.

Šis sarukums pats par sevi nav slimība. Uzmanību pelna nevis vispārējs kustības samazinājums, bet gan izteikta asimetrija: ja noliece uz vienu pusi ir brīva, bet uz otru sāpīga vai strauji apstājas, tas norāda uz konkrētu problēmu tajā pusē.

Visbiežākais nekaitīgais cēlonis ir muskuļa pārslodze vai sastiepums, kas parasti dod lokālas sāpes vienā pusē un uzlabojas dažu dienu laikā. Nopietnāk jāvērtē situācija, kad cilvēks staigā piespiedu kārtā sasvēries uz sāniem un nespēj iztaisnoties: tā var būt aizsargpoza, kas mazina nerva saknes saspiedumu.

Bērniem un pusaudžiem svarīgs ir skoliozes jautājums. Skolioze nav sānu noliece, bet gan noturīgs mugurkaula sānisks izliekums ar skriemeļu pagriezienu, kas saglabājas arī miera stāvoklī. Zīdainim noturīga galvas sasvēršana uz vienu pusi ar pagriezienu uz pretējo liek domāt par iedzimtu kakla muskuļa saīsinājumu, un to vērtē pediatrs kopā ar fizioterapeitu.

• Muskuļu sastiepums: lokālas sāpes, pastiprinās, stiepjot pretējo pusi.
• Šķautņu locītavas kairinājums: sāpes, atliecoties un noliecoties uz sāpju pusi.
• Diska trūce ar nerva saknes saspiedumu: sāpes izstaro kājā vai rokā, var būt nejutīgums vai vājums.
• Skolioze: noturīgs izliekums ar ribu izcēlumu, noliecoties uz priekšu.
• Kakla muskuļa saīsinājums zīdainim: pastāvīga galvas poza, ierobežots pagrieziens.

Vienkāršākais un joprojām izmantotais paņēmiens ir pacientam stāvus noliekties uz sāniem, neatraujot papēžus no grīdas un nesalienot ceļus, bet izmeklētājs vēro, cik tālu pirksti noslīd gar stilbu, vai loks ir gluds un vai abas puses ir simetriskas. Tikpat svarīgi ir tas, kur kustība sāpina un vai sāpes izstaro.

Skoliozes gadījumā papildus lieto noliekšanos uz priekšu, kurā mugurkaula pagrieziens kļūst redzams kā vienas puses ribu vai jostas izcēlums. Ja plānota skoliozes operācija, izmanto īpašus rentgena uzņēmumus, kuros pacients ir maksimāli noliecies uz katru pusi, lai novērtētu, cik daudz no izliekuma ir kustīgs un cik stīvs.

1. Novērtē stāju un plecu un gurnu līmeņa simetriju stāvus.
2. Lūdz noliekties uz sāniem uz abām pusēm un salīdzina apjomu.
3. Atzīmē, kurā kustības brīdī rodas sāpes un vai tās izstaro.
4. Pārbauda noliekšanos uz priekšu, lai pamanītu skoliozei raksturīgo izcēlumu.
5. Pārbauda jutību, spēku un refleksus, ja ir izstarojošas sāpes.
6. Attēldiagnostiku nozīmē tikai tad, ja izmeklēšanas rezultāti to prasa.

Virziens, uz kuru cilvēks ar diska trūci piespiedu kārtā sasveras, nav nejaušs. Ja trūces materiāls atrodas uz āru no nerva saknes, nereti sasvēršanās notiek prom no sāpošās puses, jo tā starpskriemeļu atvere tajā pusē atveras plašāk. Ja trūce ir starp sakni un viduslīniju, dažkārt sasvēršanās ir pretēja, jo tieši tā samazina spiedienu uz sakni.

Tāpēc pieredzējis izmeklētājs jau no attāluma vēro, uz kuru pusi cilvēks turas, un tas dod norādi par to, kur meklēt cēloni. Tas arī izskaidro, kāpēc vingrinājumi, kas šādā akūtā periodā liek liekties uz sāpošo pusi, var sāpes uz brīdi pastiprināt, un kāpēc vingrojumu virzienu šādos gadījumos izvēlas fizioterapeits, nevis ņem no vispārīga saraksta.