Th2 citokīni un 2. tipa iekaisums

T palīgšūnas ir limfocīti ar CD4 marķieri uz virsmas. Pašas tās neiznīcina inficētas šūnas un neražo antivielas; to uzdevums ir vadīt pārējos, izdalot citokīnus. Nenobriedusi T palīgšūna ir neitrāla un var attīstīties vairākos virzienos.

Virzienu nosaka trīs lietas kopā: antigēns, ko tā ieraudzījusi, papildu signāli no antigēnu uzrādošās šūnas un citokīnu fons apkārtnē. Tieši šis fons lielā mērā nāk no epitēlija, kas pirmais saskaras ar ārējo vidi.

• Th1 virziens: vērsts pret šūnu iekšienē mītošiem mikrobiem.
• Th2 virziens: vērsts pret parazītiem un saistīts ar alerģijām.
• Th17 virziens: svarīgs pret sēnītēm un dažām baktērijām uz gļotādām.
• Regulatorās T šūnas: bremzē pārējo atbildi un uztur iecietību.
• Folikulārās palīgšūnas: palīdz B limfocītiem nogatavināt antivielas limfmezglos.

Lai gan trīs galvenie Th2 citokīni darbojas kopā, to lomas ir atšķirīgas, un tieši šī atšķirība ir pamatā mūsdienu mērķterapijām. Ja zāles bloķē tikai vienu no tiem, mainās tikai daļa no ainas.

Th2 citokīnu iedarbība nav abstrakta; to var redzēt audu griezumā un izmērīt analīzēs. Elpceļos palielinās gļotas ražojošo šūnu skaits, bazālā membrāna sabiezē, gludā muskulatūra kļūst jutīgāka pret kairinātājiem. Ādā tiek bojāta barjera, un caur to vieglāk iekļūst alergēni un mikrobi, kas savukārt uztur iekaisumu.

Antivielu līmenī notiek klases pārslēgšanās uz IgE. Šīs antivielas nostiprinās uz tuklo šūnu virsmas, un pie nākamās saskarsmes ar to pašu alergēnu tuklā šūna momentā izdala histamīnu un citas vielas. Tieši tāpēc alerģiskā reakcija pirmajā saskarsmes reizē parasti nenotiek, bet nākamajās notiek dažu minūšu laikā.

1. Epitēlijs, saskaroties ar alergēnu vai bojājumu, izdala trauksmes signālvielas.
2. Dendrītiskā šūna aiznes antigēnu uz limfmezglu un uzrāda to T palīgšūnai.
3. Citokīnu fona ietekmē T palīgšūna izvēlas Th2 virzienu.
4. Th2 šūna izdala IL-4 un IL-13, un B limfocīti sāk ražot IgE.
5. IgE nostiprinās uz tuklajām šūnām gļotādā un ādā.
6. IL-5 piesaista eozinofilos leikocītus, un audos izveidojas noturīgs 2. tipa iekaisums.

Atbilde slēpjas cilvēces vēsturē. Parazītiski tārpi gadu tūkstošiem bijuši viens no izplatītākajiem draudiem, un pret tiem klasiskā šūnu iznīcināšana nav lietderīga, jo iebrucējs ir pārāk liels. Daudz efektīvāk ir palielināt gļotu daudzumu, paātrināt gļotādas kustību un izskalot parazītu ārā.

Tāpat Th2 signāli piedalās audu atjaunošanā pēc bojājuma. Tie pārslēdz makrofāgus uz atjaunojošu darbības veidu un veicina saistaudu veidošanos. Tas ir noderīgi pēc traumas, bet, ja process ir noturīgs, tas noved pie audu pārveidošanās, piemēram, elpceļu sienas pārbūves ilgstošā astmā.

Slimību grupa, kuru saista 2. tipa iekaisums, ir plaša, un tieši šī saistība izskaidro biežo blakusesamību. Bērnībā pirmais bieži parādās atopiskais dermatīts, vēlāk var pievienoties pārtikas alerģija, alerģisks rinīts un astma. Šo secību sauc par atopisko maršu, un tā nav obligāta, bet ir bieži novērota.

Pieaugušajiem šis pats mehānisms var izpausties kā hronisks deguna blakusdobumu iekaisums ar polipiem vai kā eozinofilais ezofagīts. Ar šīm slimībām strādā alergologs, pulmonologs, dermatologs un otolaringologs, atkarībā no tā, kurš orgāns skarts visvairāk.

• Alerģiskā astma: elpas trūkums, sēkšana, nakts klepus, simptomi mainās laikā.
• Atopiskais dermatīts: sausa, niezoša āda ar raksturīgu izvietojumu.
• Alerģisks rinīts: šķaudīšana, dzidrs iztecējums, deguna nosprostojums sezonāli vai visu gadu.
• Deguna polipi: ožas zudums, noturīgs deguna nosprostojums.
• Eozinofilais ezofagīts: rīšanas grūtības, barības aizķeršanās sajūta.

Pilnībā izmērīt citokīnu daudzumu audos ikdienas praksē nav iespējams, tāpēc izmanto netiešus rādītājus, kas atspoguļo to darbību. Neviens no tiem atsevišķi nav pietiekams, un tos vērtē kopā ar simptomiem.

Asinīs skaita eozinofilos leikocītus, nosaka kopējo IgE un specifiskos IgE pret konkrētiem alergēniem. Elpceļos mēra izelpas slāpekļa oksīdu, kas pieaug, ja gļotādā notiek 2. tipa iekaisums. Ādas dūriena testi parāda, pret ko konkrēti veidojušās IgE antivielas. Elpošanas funkciju vērtē ar spirometriju, tostarp pēc bronhus paplašinošu zāļu ieelpošanas.

Pirmā izplatītā neprecizitāte ir interleikīna 10 pieskaitīšana Th2 citokīniem. Vēsturiski tas tā tika darīts, bet mūsdienās IL-10 uzskata galvenokārt par regulatoru citokīnu, kas bremzē iekaisumu kopumā, un tā galvenie ražotāji ir regulatorās T šūnas.

Otrā neprecizitāte ir priekšstats, ka Th1 un Th2 ir vienkāršas svaru kausu puses un ka viena nomākšana automātiski nozīmē otras pieaugumu. Šī shēma bija noderīga agrīnā izpratnē, bet mūsdienās to uzskata par pārāk vienkāršotu: ir vēl vairākas apakšgrupas, un pie vienas slimības nereti darbojas vairāki mehānismi vienlaikus.

• Th2 citokīni: veicina IgE, eozinofilos leikocītus un gļotu ražošanu.
• Th1 citokīni: veicina makrofāgu aktivāciju pret šūnās mītošiem mikrobiem.
• IL-10: pārsvarā regulators, kas bremzē pārmērīgu atbildi.
• Histamīns: nav citokīns, bet tuklo šūnu izdalīta viela, kas rada tūlītējos simptomus.
• Alerģija un nepanesamība: pirmā saistīta ar imūnsistēmu, otra bieži ar fermentu trūkumu vai kairinājumu.

Vēsturiski alerģisko astmu, atopisko dermatītu un deguna polipus ārstēja trīs dažādi speciālisti ar trim dažādām pieejām, jo tās tika uzskatītas par trim slimībām. Izpratne par to, ka aiz visām trim stāv vieni un tie paši citokīni, mainīja gan skatījumu, gan ārstēšanu.

Tieši tāpēc ir izveidotas zāles, kas mērķtiecīgi bloķē vienu šī ceļa punktu, piemēram, kopīgo IL-4 un IL-13 uztvērēja daļu vai IL-5 darbību. Šādas zāles vienam pacientam var vienlaikus uzlabot gan ādas, gan elpceļu stāvokli, un tas ir viens no skaidrākajiem piemēriem, kā pamatimunoloģijas atklājums tieši pārtop ārstēšanā. Šīs zāles nozīmē tikai speciālists stingri noteiktām pacientu grupām, un tās neaizstāj pamata ārstēšanu.