Tilts un smadzenītes: kā tie saistīti

Embrija attīstībā nervu caurules priekšgalā izveidojas trīs pūslīši, no kuriem aizmugurējais, romba smadzenes (rhombencephalon), sadalās divās daļās. Priekšējā daļa jeb metencefalons dod tieši divas struktūras: tiltu un smadzenītes. Aizmugurējā daļa jeb mielencefalons kļūst par iegareno smadzeni.

Šī kopīgā izcelsme paskaidro, kāpēc daudzas iedzimtas attīstības novirzes skar abas struktūras vienlaikus un kāpēc tilta un smadzenīšu pārmaiņas bieži parādās vienā un tajā pašā magnētiskās rezonanses attēlā. Tā ir arī iemesls, kāpēc smadzenīšu attīstība turpinās vēl ilgi pēc dzimšanas: tās ir viena no pēdējām smadzeņu daļām, kas sasniedz pilnu briedumu, un tieši ar to skaidro, kāpēc mazam bērnam smalkas kustības un līdzsvars nostabilizējas pakāpeniski gadu gaitā.

Visa informācija starp smadzenītēm un pārējām smadzenēm iet pa trim biezām šķiedru kūļu pāriem, ko sauc par smadzenīšu kātiem (pedunculi cerebellares). Tie nav simetriski ne pēc lieluma, ne pēc virziena: divi galvenokārt ienes informāciju, viens galvenokārt to iznes.

Ceļu, kas saista lielo smadzeņu garozu ar smadzenītēm caur tiltu, sauc par garozas, tilta un smadzenīšu ceļu. Tas ir viens no blīvākajiem šķiedru ceļiem cilvēka smadzenēs, un tieši tā tilpums padara tiltu tik uzkrītoši izspiedušos uz priekšu.

1. Kustību un ar tām saistītie garozas apvidi nosūta šķiedras lejup caur iekšējo kapsulu un smadzeņu kātiņiem.
2. Tilta priekšējā daļā šīs šķiedras beidzas uz tilta kodoliem (nuclei pontis).
3. Tilta kodolu šūnas sūta jaunas šķiedras, kas šķērso viduslīniju uz pretējo pusi.
4. Pa vidējo smadzenīšu kātu šīs šķiedras ienāk pretējās puses smadzenīšu puslodē.
5. Smadzenīšu garoza apstrādā signālu un nodod to zobainajam kodolam.
6. Pa augšējo kātu izejošās šķiedras atkal šķērso viduslīniju un caur talāmu atgriežas sākotnējās puses garozā.

Ceļš krusto viduslīniju divas reizes: vienreiz tiltā un vēl vienu reizi pēc izejas no smadzenītēm. Divas krustošanās viena otru atsver, tāpēc kreisā smadzenīšu puslode galu galā ietekmē kreisās puses roku un kāju, kaut gan informāciju tā saņem no labās puses garozas.

Klīnikā tas ir ļoti praktisks noteikums. Ja pacients krīt uz labo pusi un labā roka trīc, tuvojoties mērķim, bojājums parasti ir labajā smadzenīšu puslodē, nevis pretējā, kā tas būtu lielo smadzeņu gadījumā. Šī atšķirība ir viena no pirmajām lietām, ko neirologs pārbauda, nošķirot smadzenīšu bojājumu no garozas bojājuma.

Tilts nav tikai pārvads. Tā aizmugurējā daļā atrodas vairāku galvas nervu kodoli un tīklveida struktūra, kas piedalās nomoda uzturēšanā, elpošanas ritma veidošanā un sāpju signālu regulēšanā. Tāpēc neliels bojājums tiltā var dot simptomus, kas šķiet nesaistīti.

No tilta un tā robežas ar iegareno smadzeni iznāk vairāki galvas nervi, un to sarakstu ir vērts zināt, jo tieši to izkrišana norāda bojājuma augstumu.

• Trīszaru nervs (n. trigeminus): sejas jutība un košļāšanas muskuļi.
• Atvedējnervs (n. abducens): acs pagriešana uz āru, tā bojājums dod dubultredzi skatoties uz sāniem.
• Sejas nervs (n. facialis): visas sejas mīmikas muskulatūra vienā pusē.
• Priekškambaru un gliemeža nervs (n. vestibulocochlearis): dzirde un līdzsvara informācija.
• Tīklveida struktūras kodoli, kas ietekmē nomodu, elpošanu un asinsspiediena regulāciju.

Vietu, kur tilts, smadzenītes un iegarenā smadzene satiekas, sauc par tilta un smadzenīšu leņķi (angulus pontocerebellaris). Tā ir šaura telpa, kurā blakus viens otram guļ sejas nervs, dzirdes un līdzsvara nervs un asinsvadi.

Tieši tāpēc lēni augošs audzējs šajā vietā, visbiežāk līdzsvara nerva apvalka audzējs, sāk izpausties ar vienpusēju dzirdes pasliktināšanos un troksni ausī, tikai vēlāk pievienojas līdzsvara traucējumi un sejas jutības izmaiņas. Vienpusējs dzirdes zudums bez skaidra iemesla vienmēr ir iemesls doties pie otorinolaringologa, jo tieši šī, no pirmā acu uzmetiena nenopietnā sūdzība, var būt vienīgā agrīnā pazīme.

Smadzenīšu bojājumam ir raksturīgs simptomu kopums, kuru neirologs atpazīst pie pacienta gultas bez jebkādas aparatūras. Svarīgi, ka muskuļu spēks parasti saglabājas: cilvēks var pacelt roku, bet nevar ar to trāpīt.

Tilta bojājumi biežāk ir asinsvadu izcelsmes, jo pa tilta priekšējo virsmu iet galvenā aizmugurējās asinsrites artērija. Smagākajos gadījumos rodas stāvoklis, kurā cilvēks ir pie samaņas un visu saprot, bet nespēj kustināt neko, izņemot acis vertikālā virzienā. Šis piemērs labi parāda, ka tilts ir šaurs kakls, caur kuru iet praktiski visi ceļi starp smadzenēm un ķermeni.

• Dismetrija: kustība pārsniedz vai nesasniedz mērķi, ko pārbauda ar pirksta un deguna mēģinājumu.
• Intencijas trīce: roka trīc tieši tad, kad tuvojas mērķim, nevis mierā.
• Ataksija: nedroša, plati izpletusies gaita, grūtības iet pa taisnu līniju.
• Dizartrija: runa kļūst lēna, saraustīta, ar nevienmērīgu skaļumu.
• Nistagms: acu ritmiska raustīšanās, skatoties uz sāniem.
• Muskuļu tonusa pazemināšanās un grūtības ātri mainīt kustības virzienu.

Neirologs vispirms pārbauda gaitu, stāju ar aizvērtām acīm, acu kustības, runu un koordinācijas mēģinājumus. Šie testi ir jutīgi un bieži norāda gan uz bojājuma esamību, gan pusi.

Attēldiagnostikā galvaskausa aizmugurējā bedre ir problemātiska datortomogrāfijai, jo blīvie kauli ap to rada artefaktus un nelieli perēkļi var palikt nepamanīti. Izvēles metode ir magnētiskā rezonanse, kas šo apvidu attēlo krietni labāk; asinsvadu novērtēšanai to papildina ar angiogrāfijas režīmu.

Praktiski svarīgākā lieta, ko par šo apvidu ir vērts zināt ārpus mācību grāmatas: pēkšņs, ilgstošs reibonis ne vienmēr nāk no iekšējās auss. Ja reibonim pievienojas dubultredze, rīšanas vai runas traucējumi, sejas nejutīgums, stipras galvassāpes vai nespēja nostāvēt bez atbalsta, tas ir iemesls zvanīt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, jo šāds reibonis var būt smadzenīšu vai tilta insults.