Vai visās valstīs ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis?

Valsts var iztikt bez ienākuma nodokļa tikai tad, ja budžeta izdevumus sedz citi ieņēmumu avoti. Persijas līča valstīs tie ir ieņēmumi no naftas un gāzes, citur svarīgāki ir patēriņa nodokļi, muitas maksājumi, uzņēmumu nodokļi vai ieņēmumi no ārvalstu uzņēmumu reģistrācijas. Jāņem vērā arī tas, ka ienākuma nodokļa neesamība nenozīmē nodokļu neesamību vispār: pievienotās vērtības nodoklis, akcīze, īpašuma nodokļi un sociālās iemaksas var pastāvēt arī tur, kur algai nodokli neuzliek.

Eiropas Savienībā tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē. Vienotas ES ienākuma nodokļa likmes nav, un dalībvalstis pašas izvēlas, vai piemērot vienotu likmi, vai progresīvu skalu ar vairākiem posmiem. ES līmenī saskaņo galvenokārt informācijas apmaiņu starp nodokļu administrācijām un cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nodokļu dubulto uzlikšanu novērš divpusējas konvencijas, kuras Latvija ir noslēgusi ar daudzām valstīm: tās nosaka, kurai valstij ir tiesības aplikt ar nodokli konkrētu ienākuma veidu.

Praktiski svarīgākais jēdziens ir nodokļu rezidence, nevis pilsonība. Vispārīgais princips paredz, ka par Latvijas nodokļu rezidentu atzīst personu, kuras deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā vai kura šeit uzturas noteiktu dienu skaitu divpadsmit mēnešu periodā. Rezidentam ienākuma nodoklis Latvijā jāmaksā par visā pasaulē gūtajiem ienākumiem, ņemot vērā konvencijās paredzētos atvieglojumus, savukārt nerezidentam tikai par Latvijā gūtajiem ienākumiem. Ja abas valstis personu uzskata par savu rezidentu, konvencijā ir paredzēta secīga pazīmju pārbaude, kas sākas ar pastāvīgo dzīvesvietu un ciešāko personisko un ekonomisko saikni.

No šejienes izriet divi biežākie pārpratumi. Pirmais: pārcelšanās uz valsti bez ienākuma nodokļa pati par sevi nebeidz nodokļu saistības Latvijā, ja rezidence faktiski nav mainīta un nav nokārtotas ar to saistītās formalitātes. Otrais: ārvalstīs jau samaksāts nodoklis parasti nav iemesls neziņot par ienākumu Latvijā; tas ir jānorāda gada ienākumu deklarācijā, un dubultās uzlikšanas novēršana notiek pēc konvencijā paredzētās metodes.

Praktiskā secība ir vienkārša. Vispirms noskaidro, kurā valstī persona attiecīgajā gadā ir nodokļu rezidents, tad pārbauda, vai ar otru valsti ir noslēgta konvencija un ko tā paredz konkrētajam ienākuma veidam, pēc tam savāc ārvalsts nodokļa samaksu apliecinošus dokumentus un tikai tad aizpilda deklarāciju Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Ja rezidence jāpierāda otrai valstij, Valsts ieņēmumu dienests izsniedz rezidences apliecību, un daudzviet tieši tā ir priekšnoteikums, lai konvencijā paredzēto samazināto likmi piemērotu jau ienākuma izmaksas brīdī, nevis lai vēlāk prasītu pārmaksas atmaksu.