Vidējais sēžas muskulis (gluteus medius)

Muskulis sākas plaši no zarnkaula (os ilium) ārējās virsmas laukumā starp priekšējo un aizmugurējo sēžas līniju, no zarnkaula šķautnes apakšējās malas un no blīvās sēžas fascijas, kas to pārklāj. Šķiedras saiet kopā kā vēdeklis un pāriet īsā, spēcīgā cīpslā, kas piestiprinās augšstilba kaula lielā grozījuma (trochanter major) ārējai virsmai.

Muskulis nav viendabīgs. Priekšējās šķiedras iet gandrīz vertikāli uz leju un nedaudz uz aizmuguri, bet aizmugurējās iet slīpi uz priekšu. Tāpēc priekšējā daļa gūžu saliec un pagriež uz iekšu, bet aizmugurējā daļa to izstiepj un pagriež uz āru. Vidējā daļa veic tīru atvirzīšanu.

Inervāciju nodrošina augšējais sēžas nervs (nervus gluteus superior), kas iznāk no iegurņa virs bumbierveida muskuļa (musculus piriformis) kopā ar tāda paša nosaukuma artēriju un vēnu. Šis ir viens no retajiem nerviem, kas neinervē ādu, tāpēc tā bojājums nerada nejutīgumu, bet tikai gaitas traucējumu.

• Sākums: zarnkaula ārējā virsma starp priekšējo un aizmugurējo sēžas līniju.
• Piestiprinājums: lielā grozījuma sānu virsma.
• Inervācija: augšējais sēžas nervs.
• Asinsapgāde: augšējā sēžas artērija.
• Tuvākais funkcionālais partneris: mazais sēžas muskulis, kas atrodas tieši zem tā.

Anatomijas grāmatā funkcija ir norādīta kā gūžas atvirzīšana, un tas ir taisnība, ja ķermenis guļ un kustas kāja. Staigājot notiek pretējais: kāja balstās uz zemes un nekustas, tāpēc muskuļa saraušanās pievelk iegurni pie augšstilba kaula. Tas ir tā sauktais slēgtās ķēdes darbs.

Katrā solī ir mirklis, kad viss ķermeņa svars balstās uz vienas kājas. Ķermeņa smaguma centrs atrodas iekšpusē no šīs kājas, tāpēc iegurnim ir tendence noslīdēt uz pretējo, nebalstīto pusi. Vidējais sēžas muskulis šo slīdēšanu novērš, radot pretmomentu.

Slodze šajā brīdī ir ievērojama: lai noturētu iegurni, muskulim jārada spēks, kas krietni pārsniedz ķermeņa svaru, jo sviras attiecības ir tam nelabvēlīgas. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēkiem ar sāpošu gūžas locītavu spieķis, ko tur pretējā rokā, tik ļoti atvieglo sāpes: tas samazina vajadzīgo muskuļa spēku un līdz ar to spiedienu locītavā.

1. Pēda nolaižas uz zemes, un ķermeņa svars pāriet uz vienu kāju.
2. Iegurnis sāk slīdēt uz nebalstīto pusi.
3. Vidējais un mazais sēžas muskulis saraujas un notur iegurni gandrīz horizontāli.
4. Priekšējās un aizmugurējās šķiedras līdzsvaro augšstilba pagriezienu.
5. Svara pārnese uz otru kāju, un cikls atkārtojas pretējā pusē.

Lai gan nosaukumi ir līdzīgi, muskuļu uzdevumi krasi atšķiras. Šī atšķirība izskaidro, kāpēc spēcīgi trenēts lielais sēžas muskulis nepasargā no šūpojošas gaitas, ja vidējais ir vājš.

Bērnam, kurš tikko sāk staigāt, šie muskuļi vēl nespēj noturēt iegurni, tāpēc agrīnajai gaitai raksturīga plati izliktas kājas un izteikta ķermeņa šūpošanās. Tas ir fizioloģiski un pāriet, muskuļu vadībai nobriestot. Ja šūpošanās saglabājas ievērojami ilgāk vai ir izteikti asimetriska, bērns jārāda ārstam, jo tā var būt gūžas locītavas attīstības traucējuma pazīme.

Pieaugušā vecumā galvenā pārmaiņa notiek nevis muskuļa vēderā, bet cīpslā. Tajā pakāpeniski mainās kolagēna struktūra, cīpsla kļūst nevienmērīga un jutīgāka pret saspiešanu pret lielo grozījumu. Šīs izmaiņas biežāk skar sievietes, kam iegurnis ir platāks un cīpslas leņķis pret kaula izcilni nelabvēlīgāks.

Gados vecākiem cilvēkiem pievienojas vispārēja muskuļu masas samazināšanās un mazkustīgums. Rezultāts ir noslēgts loks: vājāks muskulis, nedrošāka gaita, mazāka kustību amplitūda un vēl straujāks spēka zudums. Tieši šī iemesla dēļ līdzsvara un gūžas stabilizatoru treniņš ir viens no kritienu profilakses pamatelementiem.

Biežākā klīniskā situācija ir sāpes gūžas ārējā malā ap lielo grozījumu. Mūsdienās to apzīmē ar terminu lielā grozījuma sāpju sindroms, un tā pamatā visbiežāk ir vidējā vai mazā sēžas muskuļa cīpslas deģenerācija, nevis gļotsomiņas iekaisums, kā uzskatīja agrāk. Raksturīgi, ka sāp, guļot uz sāniem, ilgi stāvot uz vienas kājas, kāpjot pa kāpnēm un krustojot kājas.

Otra situācija ir cīpslas plīsums, kas mēdz attīstīties lēni un gadiem palikt neatpazīts. Trešā ir augšējā sēžas nerva bojājums, kas var rasties pēc nepareizi veiktas injekcijas sēžas apvidū vai pēc gūžas locītavas operācijas. Ceturtā, bieži aizmirstā, ir muskuļa vājums pēc ilgstošas nekustīguma, kas pats par sevi rada sāpes ceļgalā un krustos, jo slodze pāriet uz citām struktūrām.

Sākotnēji palīdzību sniedz ģimenes ārsts un fizioterapeits. Ja sāpes nepāriet, ir aizdomas par plīsumu vai izteikti traucēta gaita, pacientu izmeklē traumatologs ortopēds. Pie ārsta jādodas bez kavēšanās, ja pēc kritiena kāja vairs nenes svaru, ja parādās pēkšņs izteikts vājums, ja sāpes pavada drudzis vai ja gūžas apvidū ir apsārtums un pietūkums.

• Sāpes gūžas sānos, kas pastiprinās, guļot uz šīs puses.
• Šūpojoša gaita vai nespēja noturēt līdzsvaru uz vienas kājas.
• Sāpes, kāpjot pa kāpnēm vai pieceļoties no zema krēsla.
• Sāpju izstarošana pa augšstilba ārējo malu, parasti ne zemāk par celi.
• Pēkšņs vājums vai nespēja balstīties uz kājas: nepieciešama ārsta apskate.

Klīniskā pārbaude ir vienkārša un informatīva. Trendelenburga testā pacients stāv uz vienas kājas, un ārsts vēro iegurņa līmeni no aizmugures: ja nebalstītā puse noslīd lejup, muskulis nespēj veikt savu darbu. Papildus vērtē, cik ilgi cilvēks noturas uz vienas kājas, un pārbauda sāpīgumu, uzspiežot uz lielā grozījuma.

Attēldiagnostikā pirmā izvēle bieži ir ultrasonogrāfija, kas parāda cīpslas biezumu, šķidrumu gļotsomiņā un ļauj vienlaikus veikt mērķētu injekciju. Magnētiskā rezonanse precīzāk parāda cīpslas plīsuma apjomu, muskuļa aizvietošanos ar taukaudiem un atšķir sāpju avotu no pašas locītavas. Rentgenogrammu izmanto, lai izslēgtu gūžas locītavas artrozi vai kaula izmaiņas.

Svarīgs praktisks nosacījums: attēlā redzamas cīpslas izmaiņas ir izplatītas arī cilvēkiem bez sāpēm. Tāpēc atradums vienmēr jāsalīdzina ar to, ko parāda klīniskā izmeklēšana, un ārstēšanu plāno pēc simptomiem, nevis pēc attēla.

Gūžas sānu sāpes ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc tiek uzstādīta nepareiza diagnoze, jo vairāki pavisam atšķirīgi stāvokļi rada līdzīgu sajūtu. Katram no tiem ir savas atšķirības.

• Gūžas locītavas artroze: sāpes cirksnī un pagriežot kāju, ne tik daudz uz sāna kaula.
• Piektās jostas saknītes kairinājums: sāpes iet lejup zem ceļa, bieži ar nejutīgumu.
• Krustu un zarnkaula locītavas problēma: sāpju punkts aizmugurē, tuvāk sēžas krokas augšai.
• Bumbierveida muskuļa sindroms: sāpes dziļi sēžā, pastiprinās sēžot.
• Gļotsomiņas iekaisums: iespējams, bet daudz retāks nekā cīpslas deģenerācija.

Pirmā attiecas uz vingrinājumiem. Ļoti izplatīts ieteikums cīpslas sāpju gadījumā ir stiept sēžas muskuļus, krustojot kāju pāri otrai. Tieši šī kustība cīpslu piespiež pie lielā grozījuma un palielina saspiedumu, tāpēc tā bieži simptomus pastiprina. Praksē sākumā daudz labāk darbojas pakāpeniska stiprināšana neitrālā pozīcijā un ikdienas pozu maiņa, piemēram, spilvens starp ceļiem, guļot uz sāniem.

Otrā attiecas uz injekcijām. Tradicionālā sēžas augšējā ārējā kvadranta izvēle balstās uz gadu desmitiem senu ieradumu, bet mūsdienās par drošāko uzskata tā saukto ventroglutālo vietu muskuļa priekšējā daļā, ko atrod pēc lielā grozījuma un zarnkaula šķautnes orientieriem. Šajā vietā muskuļa slānis ir biezs, bet lielie nervi un asinsvadi atrodas tālāk.

Trešā ir mazāk acīmredzama saistība: vājš gūžas stabilizators maina ceļgala stāvokli slodzes laikā, jo augšstilbs iekrīt uz iekšu. Tāpēc cilvēkiem ar sāpēm ceļa priekšpusē izmeklēšanā bieži atrod tieši gūžas, nevis ceļa problēmu, un treniņu programma sākas nevis no ceļa, bet no iegurņa.