Augšējais sēžas nervs: gaita, funkcija, bojājumi

Nervs veidojas krustu pinumā (plexus sacralis) no ceturtā un piektā jostas skriemeļa līmeņa nervu saknēm un pirmā krustu segmenta saknes. No iegurņa dobuma tas iziet caur lielo sēžas atveri (foramen ischiadicum majus) tieši virs bumbierveida muskuļa (musculus piriformis), tā sauktajā virsbumbierveida atverē.

Kopā ar to iet augšējā sēžas artērija un vēna. Nervs tūlīt sadalās augšējā un apakšējā zarā, kas virzās uz priekšu telpā starp vidējo un mazo sēžas muskuli, vairāk vai mazāk paralēli gūžas locītavas ārējai malai.

Augšējais zars inervē mazo sēžas muskuli, bet apakšējais zars turpinās uz priekšu, apgādā abus muskuļus un beidzas platās fascijas sasprindzinātājā. Šis pēdējais posms iet salīdzinoši tuvu lielajam grozītājam, un tieši tāpēc nervs var tikt savainots operācijās, kur izmanto sānu pieeju gūžas locītavai.

Visi trīs inervētie muskuļi darbojas gūžas locītavas sānu pusē un kopā veido to, ko sauc par gūžas atvilcējiem.

• Vidējais sēžas muskulis (musculus gluteus medius): galvenais gūžas atvilcējs un iegurņa stabilizētājs
• Mazais sēžas muskulis (musculus gluteus minimus): darbojas kopā ar vidējo, piedalās iekšējā rotācijā
• Platās fascijas sasprindzinātājs (musculus tensor fasciae latae): nostiepj gūžas un ceļa sānu saiti, palīdz gūžas saliekšanā un iekšējā rotācijā
• Neviens no tiem nav lielais sēžas muskulis: to inervē apakšējais sēžas nervs
• Nervs nedod nevienu ādas jutības zaru, tāpēc tā uzdevums ir tikai kustība

Abi nervi nāk no viena pinuma un darbojas vienā apvidū, tāpēc tos viegli sajaukt. Atšķirības tomēr ir skaidras un viegli iegaumējamas.

Kad cilvēks paceļ vienu kāju, ķermeņa smagums cenšas apgāzt iegurni uz brīvās kājas pusi, jo ķermeņa masas centrs atrodas nevis virs balsta kājas, bet gan vidū. Balsta kājas vidējais un mazais sēžas muskulis to novērš, pievelkot iegurni pie augšstilba kaula.

Slodze šeit ir daudz lielāka, nekā intuitīvi šķiet. Lai noturētu līdzsvaru ap gūžas locītavas asi, muskuļiem jārada spēks, kas krietni pārsniedz ķermeņa svara daļu, kura gulstas uz šo kāju. Tieši tāpēc gūžas locītavas slodze staigājot ir lielāka nekā mierīgi stāvot.

Šī iemesla dēļ arī spieķa lietošana pretējā rokā tik izteikti mazina sāpes: neliels atbalsts otrā pusē būtiski samazina to spēku, kas jārada sēžas muskuļiem.

Biežākais iemesls ir jatrogēns, proti, radies ārstniecības gaitā. Klasisks piemērs ir intramuskulāra injekcija, kas veikta pārāk zemu vai pārāk mediāli sēžas apvidū. Otrs biežs iemesls ir gūžas locītavas endoprotezēšana, īpaši ar sānu pieeju, kad nerva zars var tikt izstiepts vai pārgriezts.

Citi cēloņi ir iegurņa kaulu lūzumi, asinsizplūdumi sēžas muskuļos, ilgstoša spiediena iedarbība nekustīgam pacientam, iegurņa audzēji un retāk iekaisuma procesi.

Atsevišķi jāmin, ka līdzīgu vājumu var radīt arī piektās jostas saknes bojājums, piemēram, starpskriemeļu diska trūces dēļ, jo tieši šī sakne dod nervam lielāko ieguldījumu. Atšķirībā no paša nerva bojājuma saknes bojājums parasti pievieno arī jutības traucējumus un pēdas pacelšanas vājumu.

Ar šiem stāvokļiem strādā neirologs, traumatologs ortopēds un fizioterapeits. Pie ārsta jādodas, ja parādās jauns, nesāpīgs vājums staigājot, šūpojoša gaita, atkārtotas paklupšanas vai ja pēc injekcijas vai operācijas kāja kļuvusi manāmi nestabila.

Diagnostika sākas ar vienu vienkāršu, bet ļoti informatīvu pārbaudi, kurai nevajag nekādu aparatūru.

1. Izmeklējamais stāv ar muguru pret ārstu, un tiek novērots iegurņa stāvoklis mierīgā stājā
2. Cilvēks paceļ vienu kāju, saliecot to ceļgalā, un noturas dažas sekundes
3. Ārsts vēro, vai brīvās puses iegurņa mala paliek līmenī vai noslīd uz leju
4. Pārbaudi atkārto uz otras kājas, salīdzinot abas puses
5. Papildus vērtē gaitu no sāniem un no aizmugures, meklējot ķermeņa augšdaļas šūpošanos uz balsta kājas pusi
6. Nepieciešamības gadījumā pievieno elektroneiromiogrāfiju, ultrasonogrāfiju vai magnētisko rezonansi, lai noteiktu bojājuma vietu un pakāpi

Sēžas apvidus vēsturiski ir bijusi biežākā intramuskulāro injekciju vieta, un tieši tāpēc tā ir arī biežākā vieta, kur nervus savaino ar adatu. Lielākā uzmanība tradicionāli tiek pievērsta sēžas nervam, bet augšējais sēžas nervs un tā asinsvadi arī atrodas riska zonā.

Drošāka pieeja mūsdienās ir injekcija sēžas apvidus priekšējā sānu daļā, kur zem ādas atrodas vidējais un mazais sēžas muskulis un nav lielu nervu stumbru. Klasiskā pieeja, izmantojot sēžas augšējo ārējo ceturtdaļu, arī ir pieņemama, ja robežas tiek noteiktas pareizi.

Šo tehniku apgūst veselības aprūpes speciālisti, un tā nav paredzēta pašārstēšanai. Ja pēc injekcijas rodas strauja, spēcīga sāpe, kas izstaro uz kāju, vai jauns muskuļu vājums, par to nekavējoties jāziņo ārstam.

Pirmā un biežākā sajaukšana ir ar vidējā sēžas muskuļa cīpslas pārslodzi lielā grozītāja rajonā. Tur galvenais simptoms ir sāpes gūžas sānu pusē, īpaši guļot uz sāniem, un sāpes izraisāmas, spiežot uz kaula izcilni. Nerva bojājuma gadījumā sāpju parasti nav vispār, ir tikai vājums.

Otrā ir jostas daļas piektās saknes bojājums. Tas arī vājina gūžas atvilcējus, bet papildus dod sāpes, kas izstaro gar kājas sānu, nejutīgumu pēdas mugurpusē un bieži arī pēdas pacelšanas vājumu, kas augšējā sēžas nerva bojājumam nav raksturīgs.

Trešā ir gūžas locītavas artroze. Tā rada sāpes cirksnī, kustību ierobežojumu un pakāpeniski arī muskuļu vājumu no nelietošanas, bet gaitas izmaiņas šeit pavada sāpes, nevis parādās bez tām.

Ceturtā, kas bieži tiek aizmirsta, ir vienkārši vājš iegurņa stabilizators bez jebkādas nervu patoloģijas. Ilgstoši sēdošs dzīvesveids un slodzes trūkums vien var radīt vāju iegurņa kontroli, un to var pārbaudīt un koriģēt fizioterapeits.