Sēžas muskuļi: uzbūve un funkcijas

Muskuļus ir viegli sajaukt, jo tie atrodas vienā apvidū, bet to piestiprinājuma vietas un līdz ar to uzdevumi krasi atšķiras. Lielais muskulis velk augšstilba kaulu atpakaļ, bet abi mazākie velk to uz sāniem.

Lielais sēžas muskulis (musculus gluteus maximus) sākas plaši: no zarnkaula spārna aizmugurējās daļas, no krustu kaula un astes kaula malas, no krustu un sēžas pauguru saites un no muguras platās fascijas. Šķiedras iet slīpi uz leju un uz āru.

Piestiprinājums ir divējāds, un tas ir svarīgi. Mazākā daļa šķiedru piestiprinās tieši augšstilba kaulam, bet lielākā daļa ieaug platajā sānu jostā, kas stiepjas līdz pat apakšstilba kaulam. Tas nozīmē, ka lielais sēžas muskulis vienlaikus vada gan gūžu, gan netieši ietekmē ceļgala stabilitāti.

Ikdienas soļošanā pa līdzenu ceļu šis muskulis strādā pārsteidzoši maz. Tas ieslēdzas tad, kad kustība kļūst prasīga: kāpjot pa kāpnēm, pieceļoties no zema krēsla, ceļot smagumu no grīdas, skrienot un slienoties no pietupiena. Tieši tāpēc, pārejot uz mazkustīgu dzīvesveidu, šis muskulis novājinās gandrīz nemanot.

Abi sākas no zarnkaula spārna ārējās virsmas un piestiprinās augšstilba kaula lielajam velknim, kas ir sataustāmais kaula izcilnis gurna sānā. Vidējais muskulis ir plats un vēdekļveidīgs, mazais atrodas zem tā.

To galvenais darbs notiek soļa laikā. Kad viena kāja tiek pacelta, viss ķermeņa svars balstās uz otras kājas, un iegurnim ir tendence noslīgt uz brīvo pusi. Atbalsta kājas vidējais un mazais sēžas muskulis šajā brīdī saraujas un notur iegurni gandrīz horizontālā stāvoklī.

Šo kustību cilvēks atkārto tūkstošiem reižu dienā un nekad neapzinās. Tāpēc šo muskuļu vājums izpaužas nevis kā nespēja pacelt kāju, bet kā šūpojoša gaita, sāpes gurna sānā vai pat sāpes muguras lejasdaļā un ceļgalā, kas rodas kompensējošu kustību dēļ.

Pārbaude ir vienkārša: pacientam lūdz nostāties uz vienas kājas, un ārsts no aizmugures vēro iegurņa līmeni.

Ja atbalsta kājas vidējais sēžas muskulis ir vājš vai bojāts tā nervs, iegurnis noslīgst uz pretējo, brīvo pusi. Tā ir tipiskākā kļūda šī testa izpratnē, jo intuitīvi šķiet, ka noslīgt vajadzētu slimajai pusei. Patiesībā slimā puse ir tā, uz kuras cilvēks stāv, bet pazīme parādās pretējā pusē.

Staigājot cilvēks šo vājumu bieži slēpj, sasverot ķermeņa augšdaļu uz slimās kājas pusi, lai svaru pietuvinātu balsta punktam. Šāda gaita ir atpazīstama no attāluma un ir viena no noderīgākajām ārsta atradēm pirms jebkāda izmeklējuma.

Biežākās problēmas nav muskuļu plīsumi, bet cīpslu pārslodze un vājums. Vidējā un mazā muskuļa cīpslas pie lielā velkņa cieš līdzīgi kā pleca rotatoru manšete, un pēdējos gados tieši šī līdzība ir mainījusi izpratni par sāpēm gurna sānā.

• Lielā velkņa sāpju sindroms: cīpslu bojājums ar sāpēm gurna ārpusē, kas pastiprinās, guļot uz sāna vai kāpjot pa kāpnēm.
• Sēžas muskuļu vājums no ilgstošas sēdēšanas, kas parādās kā šūpojoša gaita un sāpes mugurā.
• Augšējā sēžas nerva bojājums pēc gūžas operācijas vai traumas ar izteiktu vidējā muskuļa vājumu.
• Cīpslas plīsums lielā velkņa apvidū, biežāk gados vecākiem cilvēkiem, bieži ilgi nepamanīts.
• Muskuļu masas un spēka zudums ar vecumu, kas palielina kritienu risku.
• Sāpes pēc nepareizi veiktas injekcijas, ja adata nonākusi pārāk tuvu sēžas nervam.

Sēžas muskuļi ir tradicionāla vieta zāļu ievadīšanai muskulī, jo tie ir lieli un labi apasiņoti. Vienlaikus tieši zem tiem iet sēžas nervs, kas ir resnākais nervs cilvēka ķermenī.

Klasiskais drošības noteikums ir ievadīt zāles sēžamvietas augšējā ārējā ceturksnī, tālāk no nerva gaitas. Mūsdienās aizvien biežāk izvēlas citu vietu, gurna sānā virs lielā velkņa, kur zem adatas ir vidējais un mazais sēžas muskulis un kur lielie nervi un asinsvadi neatrodas tuvumā.

Praktiskā nozīme cilvēkam, kurš saņem injekciju, ir vienkārša: ja injekcijas laikā vai tūlīt pēc tās kājā iešaujas asas, dedzinošas sāpes vai parādās nejutīgums, par to nekavējoties jāpasaka medicīnas darbiniekam. Šāda sajūta nav normāla injekcijas sastāvdaļa.

Bērnam, kurš sāk staigāt, gaita ir plata un šūpojoša tieši tāpēc, ka iegurņa stabilizatori vēl nav nobrieduši. Ar laiku muskuļu vadība uzlabojas, un solis kļūst šaurāks un vienmērīgāks.

Pieaugušam cilvēkam galvenais drauds ir nevis trauma, bet neizmantošana. Sēdošs darbs nozīmē stundām ilgu gūžas saliekumu, kurā lielais sēžas muskulis ir izstiepts un nedarbojas, bet gūžas saliecēji saīsinās. Rezultāts ir muskuļu vājums, ko cilvēks pamana tikai tad, kad sāk sāpēt mugura vai ceļgals.

Vecumā muskuļu šķiedras daļēji aizstājas ar tauku audiem, un tieši mazajā sēžas muskulī šīs izmaiņas ir redzamas attēlos agri. Tā kā šie muskuļi notur līdzsvaru, to vājums ir viens no faktoriem, kas palielina kritienu risku gados vecākiem cilvēkiem, un tieši tāpēc spēka treniņš šajā vecumā ir ne mazāk svarīgs par staigāšanu.

Salīdzinot ar citiem primātiem, cilvēka lielais sēžas muskulis ir nesamērīgi liels. Pētnieki to saista ne tikai ar staigāšanu, bet arī ar skriešanu: šis muskulis skrējiena laikā notur ķermeņa augšdaļu, neļaujot tai gāzties uz priekšu ar katru soli.

Sāpes sēžas apvidū var nākt no muskuļiem, cīpslām, gūžas locītavas, krustu un zarnkaula locītavas vai mugurkaula. Tāpēc izmeklēšanas galvenais mērķis ir noteikt avotu, nevis uzreiz meklēt attēlus.

1. Novēro gaitu un lūdz pacientam nostāties uz vienas kājas.
2. Pārbauda spēku atsevišķi gūžas iztaisnošanai un atvirzīšanai uz sāniem.
3. Piespiež lielo velkni, jo lokāls sāpīgums tieši tajā norāda uz cīpslu bojājumu.
4. Pārbauda mugurkaula kustības, jutību un refleksus, lai izslēgtu nerva saknītes saspiešanu.
5. Veic gurnu rentgenogrammu, ja ir aizdomas par gūžas locītavas slimību.
6. Izmanto ultrasonogrāfiju vai magnētisko rezonansi, lai novērtētu cīpslas un muskuļu stāvokli.
7. Ja ir aizdomas par nerva bojājumu, veic elektroneiromiogrāfiju.

Sāpes gurna ārpusē gadu desmitiem sauca par maisiņa iekaisumu, un ārstēšana bieži aprobežojās ar pretiekaisuma injekciju. Mūsdienu izpratnē lielākajā daļā gadījumu galvenais cēlonis ir cīpslas pārslodze un bojājums, bet maisiņa iekaisums ir sekundārs. Tas maina ārstēšanu: priekšplānā izvirzās pakāpenisks slodzes treniņš, nevis atpūta un injekcijas.

Otrs biežs pārpratums ir jebkuras sēžas sāpes saukt par išiasu. Īsts nerva saknītes saspiešanas radīts sāpju veids izstaro zem ceļgala, un to bieži pavada nejutīgums vai vājums. Sāpes, kas paliek sēžamvietā un gurna sānā un pastiprinās, spiežot uz kaula izcilni, parasti nāk no cīpslām.

Ar šādām sūdzībām vēršas pie ģimenes ārsta, kurš vajadzības gadījumā nosūta pie ortopēda, fizikālās medicīnas ārsta vai neirologa; atveseļošanos vada fizioterapeits. Nekavējoties ārsta palīdzība ir vajadzīga, ja kāja kļūst vāja, ja zūd jutība cirkšņa apvidū, ja rodas urinēšanas vai vēdera izejas kontroles traucējumi vai ja sāpes sākas pēc kritiena un kāju nevar noslogot.