Apakšžokļa priekšzobi: uzbūve un funkcijas

Vainaga (corona dentis) lūpu pusē vērstā virsma ir gluda un viegli izliekta, bet mēles pusē vērstā virsma ir ieliekta. Tikko izaugušam zobam griezējmala ir nelīdzena, ar trim nelieliem izciļņiem, kas ikdienas lietošanā ātri nodilst līdzeni. To saglabāšanās pieaugušam cilvēkam norāda, ka zobs kodienā tikpat kā nepiedalās.

Sakne (radix dentis) ir viena, gara attiecībā pret vainagu un izteikti saplacināta virzienā uz priekšu un atpakaļ. Tieši šī saplacinātība ir iemesls, kāpēc sakņu kanālu ārstēšana šajos zobos ir sarežģītāka, nekā izskatās: samērā bieži kanāls ir nevis viens, bet divi, un parastā rentgenuzņēmumā tie pārklājas un izskatās kā viens.

Emalja (enamelum) uz šiem zobiem ir plānāka nekā uz dzerokļiem, un vainaga sienas ir tievas. Tāpēc atjaunojot šos zobus, zobārstam jārēķinās ar mazu audu rezervi, un tāpēc lielas plombas šeit tur sliktāk nekā aizmugurējos zobos.

Zobu kaulā notur nevis sacietējums, bet saistaudu saite, ko sauc par periodontu (periodontium). Tā ir plāna saišu kārta starp zoba cementu un alveolas kaulu, kas ļauj zobam minimāli kustēties un amortizēt slodzi.

Priekšzobu uzdevums ir nogriezt, nevis samalt. Kodiena brīdī apakšžokļa priekšzobu griezējmalas slīd gar augšžokļa priekšzobu iekšējām virsmām, un abu rindu malas darbojas kā šķēru asmeņi. Tāpēc priekšzobiem nav košļājamās virsmas ar izciļņiem, kāda ir dzerokļiem.

Otrs, mazāk pamanītais uzdevums ir vadīt apakšžokļa kustību. Kad apakšžoklis virzās uz priekšu, tieši priekšzobu saskare nosaka, cik tālu un kādā leņķī aizmugurējie zobi atdalās. Ja šī vadība ir izjaukta, piemēram, atvērta kodiena gadījumā, slodze pārvietojas uz dzerokļiem un locītavu.

Trešais uzdevums ir runa. Skaņas, kuru veidošanā piedalās mēles gals un priekšzobi, ir tieši atkarīgas no to stāvokļa. Tāpēc izteiktas priekšzobu stāvokļa izmaiņas vai to zaudējums maina izrunu, un to bieži pamana agrāk nekā estētisko pārmaiņu.

Piena zobu rindā apakšžokļa centrālie priekšzobi parasti ir pirmie, kas parādās mutē, visbiežāk otrajā dzīves pusgadā, taču atšķirības starp bērniem ir lielas, un izšķilšanās var sākties gan agrāk, gan vēlāk. Izšķilšanās laiks pats par sevi neko nepasaka par bērna veselību, ja vispārējā attīstība ir atbilstoša.

Pastāvīgie apakšžokļa centrālie priekšzobi parasti parādās skolas gaitu sākumā, bieži vienlaikus ar pirmajiem pastāvīgajiem dzerokļiem. Ļoti bieži tie sāk augt aiz vēl nezaudētajiem piena zobiem, veidojot divas rindas. Vairumā gadījumu piena zobs pats izkrīt un pastāvīgais ieņem vietu, bet ja tā nenotiek, jāapmeklē zobārsts.

Pastāvīgie priekšzobi izšķiļoties ir lielāki nekā piena zobi, un tieši tāpēc šajā vecumā bieži parādās sablīvējums. Daļa no tā vēlāk izlīdzinās, daļa paliek, un lēmumu par ortodontisku ārstēšanu pieņem, vērtējot visu zobu rindu, nevis atsevišķu zobu.

• Piena apakšžokļa centrālie priekšzobi parasti izšķiļas pirmie.
• Pastāvīgie apakšžokļa priekšzobi nomaina tos skolas gaitu sākumā.
• Augšana aiz piena zoba veido divas rindas, kas vairumā gadījumu izlīdzinās.
• Vietas trūkums šajā posmā ir biežākais ortodonta apmeklējuma iemesls.
• Ja piena zobs nekustas vairākus mēnešus, to izvērtē zobārsts.

Apakšžokļa priekšzobu iekšējā virsma ir vieta, kur zobakmens uzkrājas ātrāk nekā jebkur citur mutē. Iemesls ir anatomisks: tieši turpat, zem mēles, mutē ieplūst divu lielo siekalu dziedzeru izvadi, un tikko izdalītās siekalas ir bagātas ar minerālvielām.

Aplikums, kas šajā vietā netiek notīrīts, minerālvielu klātbūtnē ātri sacietē un pārvēršas zobakmenī. Sacietējušu zobakmeni ar zobu birsti vairs noņemt nevar, un tas kļūst par nelīdzenu virsmu, uz kuras aplikums uzkrājas vēl ātrāk.

Tieši šī iemesla dēļ daudziem cilvēkiem smaganu iekaisums un ar to saistītais kaula zudums vispirms parādās tieši apakšžokļa priekšzobu rajonā. Tīrot zobus, šī virsma ir jāslauka atsevišķi, turot birsti vertikāli, nevis jāpaļaujas uz to, ka tā notīrīsies pati.

1. Zobu birsti novietojiet slīpi pret smaganas malu apakšžokļa priekšzobu iekšpusē.
2. Veiciet īsas, maigas kustības prom no smaganas, nevis spēcīgu berzēšanu šķērsām.
3. Šaurajām starpzobu spraugām izmantojiet zobu diegu vai starpzobu suku, ko iesaka higiēnists.
4. Izveidojušos zobakmeni noņem tikai profesionāli, higiēnista vai zobārsta apmeklējumā.
5. Ja smaganas šajā vietā asiņo regulāri, ir nepieciešama zobārsta apskate.

Kariess apakšžokļa priekšzobos sastopams retāk nekā dzerokļos, jo siekalu plūsma tos pastāvīgi skalo un to virsmas ir gludas. Toties šeit biežākas ir citas problēmas: smaganu iekaisums un kaula zudums, sablīvējums, nodilums no kodiena un traumas.

Traumas šos zobus skar bieži, jo tie atrodas vistālāk priekšā. Zoba atlūzums, kustīgums pēc sitiena vai pilnīga izsišana ir situācijas, kurās laiks ir izšķirošs, tāpēc pie zobārsta jādodas tajā pašā dienā. Izsistu pastāvīgo zobu nedrīkst tīrīt ar birsti vai berzēt, un ceļā to uztur mitru.

Atsevišķa parādība ir iedzimts zoba trūkums vai papildu zobs. Apakšžoklī priekšzobu zonā nereti atrodams arī neizšķīlies papildu zobs, kas traucē pārējo stāvokli un ko konstatē tikai rentgenuzņēmumā.

Ar šiem zobiem strādā vairāki speciālisti: zobārsts ar kariesu un traumām, mutes higiēnists ar aplikumu un zobakmeni, periodontologs ar smaganu un kaula slimībām, ortodonts ar stāvokļa izmaiņām. Pie ārsta jāvēršas, ja zobs kļūst kustīgs bez traumas, ja smaganas regulāri asiņo, ja parādās pietūkums vai pastāvīgas sāpes.

Apskatē zobārsts vērtē vainagu virsmas, smaganu malu, zobakmens daudzumu un zobu kustīgumu. Ar zondi mēra smaganu kabatu dziļumu ap katru zobu, un tieši šis mērījums parāda, vai zoba balsts ir saglabājies.

Rentgenuzņēmums šajā zonā ir grūtāks, nekā šķiet: zobi ir šauri, saknes cieši blakus, un attēli viegli pārklājas. Tāpēc bieži veic mērķtiecīgu uzņēmumu no vairākiem leņķiem, lai atklātu, piemēram, otru sakņu kanālu vai iekaisuma perēkli saknes galā.

Ja ir aizdomas par neizšķīlušos papildu zobu vai sarežģītu sakņu uzbūvi, izmanto apjoma rentgenoloģisko izmeklējumu, kas parāda zobu trīs dimensijās. To neveic ikdienā, bet tikai konkrētas indikācijas gadījumā.

Pirmais sajaukums ir starp centrālo un sānu priekšzobu. Augšžoklī likums ir vienkāršs: centrālais ir izteikti platāks par sānu. Apakšžoklī ir otrādi, un šī neliela atšķirība reizēm ir vienīgā pazīme, pēc kuras atsevišķu zobu var pareizi atpazīt.

Otrs sajaukums ir starp apakšžokļa sānu priekšzobu un ilkni. Ilknim ir asa, smaila virsotne un ievērojami garāka sakne, bet nodilušam ilknim virsotne var būt pilnīgi izlīdzināta un pēc formas tas kļūst līdzīgs priekšzobam.

Trešais ir zobakmens sajaukšana ar kariesu. Zobakmens ir cieta, dzeltenīga vai brūngana nogulsne, kas atrodas uz zoba virsmas pie smaganas, bet kariess ir paša zoba audu sabrukums. Pirmo noņem higiēnists, otrais prasa zoba atjaunošanu, un no attēla vai pašapskates tos droši nošķirt nevar.

Apakšžokļa priekšzobi ir zobi ar vismazāko kaula rezervi. Alveolas kaula plātnīte to priekšā ir ļoti plāna, un daļai cilvēku tās vispār gandrīz nav. Tas nozīmē, ka smaganu iekaisums šeit ātrāk noved pie saknes atsegšanās, un tas arī nozīmē, ka ortodontiskā pārvietošana uz priekšu šajā zonā ir ierobežota pat tad, ja vietas trūkst.

Otra praktiski svarīga lieta ir tā, ka tieši šie zobi visbiežāk atgriežas iepriekšējā stāvoklī pēc ortodontiskas ārstēšanas. Tieši tāpēc pēc breketēm gandrīz vienmēr ieliek noturētāju no iekšpuses, un tieši tāpēc tā noņemšana bez ārsta ziņas parasti beidzas ar sablīvējuma atkārtošanos.

Trešā detaļa attiecas uz gadiem. Visu mūžu zobi nedaudz pārvietojas, un apakšžokļa priekšzobu sablīvējums vidējā vecumā pieaug arī cilvēkiem, kuriem jaunībā zobu rinda bija taisna. Tā ir normāla pārmaiņa, nevis ārstēšanas kļūda, lai gan estētiski tā mēdz traucēt.