Kas ir apakšžokļa ramuss?

Apakšžokļa ramuss (ramus mandibulae) ir aptuveni četrstūraina plātne ar divām virsmām, četrām malām un diviem izaugumiem. Augšējā malā starp izaugumiem ir dziļš iegriezums (incisura mandibulae), caur kuru šķērso asinsvadi un nervi, kas apgādā košļājamo muskuli.

Priekšējais, smailais izaugums (processus coronoideus) ir plakans un trīsstūrveida; pie tā piestiprinās deniņu muskulis. Aizmugurējais, locītavas izaugums (processus condylaris) sastāv no kakliņa un galviņas, kas ieiet deniņu kaula locītavas bedrē. Kakliņa priekšējā virsmā ir neliela bedrīte, kur piestiprinās sānu spārnveida muskulis.

Ārējā virsmā ir raupjums košļājamā muskuļa piestiprināšanai, iekšējā virsmā līdzīgs raupjums mediālajam spārnveida muskulim. Iekšējās virsmas vidū atveras apakšžokļa kanāls ar apakšžokļa atveri (foramen mandibulae), kuru no priekšpuses sedz smails kaula izaugums, ko sauc par mēlīti (lingula mandibulae).

• Smailais izaugums: deniņu muskuļa piestiprināšanās vieta.
• Locītavas izaugums ar galviņu un kakliņu: veido deniņu un apakšžokļa locītavu.
• Apakšžokļa iegriezums starp abiem izaugumiem.
• Košļājamā muskuļa raupjums ārpusē un spārnveida muskuļa raupjums iekšpusē.
• Apakšžokļa atvere ar mēlīti un zem tās ejošā mīlohioīdā vaga.

Visi četri galvenie košļāšanas muskuļi ir saistīti tieši ar ramusu vai tā izaugumiem. Tas padara šo kaula daļu par sejas spēcīgāko muskuļu mezglu.

Apakšžokļa atvere ir ieeja apakšžokļa kanālā, kurā iet apakšējais alveolārais nervs kopā ar tāda paša nosaukuma artēriju un vēnu. Nervs ir apakšžokļa nerva zars, kas savukārt nāk no trijzaru nerva trešās daļas.

Kanāls iet uz priekšu žokļa ķermenī, pa ceļam atdodot zarus visiem attiecīgās puses zobiem, un iznāk caur zoda atveri kā zoda nervs, kas nodrošina apakšlūpas un zoda ādas jutību. Tieši tāpēc zoba nervs un lūpas nejutīgums ir savstarpēji saistīti.

Nerva gaita ir mainīga, īpaši attiecībā pret gudrības zoba saknēm. Pirms sarežģītas zoba izņemšanas vai implanta ievietošanas zobārsts izvērtē attālumu starp sakni un kanālu, bieži izmantojot trīsdimensiju izmeklējumu, jo plakanā rentgenuzņēmumā attiecība var būt maldinoša.

Jaundzimušajam apakšžoklis sastāv no divām pusēm, kas priekšpusē savienotas ar skrimsli; tās saaug pirmajā dzīves gadā. Ramuss šajā vecumā ir zems un plats, un leņķis starp to un žokļa ķermeni ir izteikti plats, jo košļāšanas slodzes vēl nav.

Augot zobiem un pieaugot košļāšanas slodzei, ramuss kļūst garāks un stāvāks, un leņķis kļūst šaurāks. Locītavas izaugums ir viena no apakšžokļa augšanas zonām, un tāpēc bērnības traumas šajā vietā var traucēt visas sejas puses augšanu.

Vecumā, īpaši zaudējot zobus, alveolārais izaugums sarūk, žokļa ķermenis kļūst zemāks, un leņķis atkal kļūst platāks. Šī pārmaiņa maina arī sejas proporcijas un ietekmē protēžu piemērošanu. Konkrētas leņķa vērtības dažādiem cilvēkiem ievērojami atšķiras, tāpēc runa ir par tendenci, nevis par fiksētu skaitli.

Apakšžokļa lūzumi ir vieni no biežākajiem sejas skeleta lūzumiem, un ramusa rajonā visbiežāk cieš locītavas izaugums un žokļa leņķis. Raksturīgi ir sāpes, nespēja normāli sakost zobus, mutes atvēršanas ierobežojums, pietūkums un nejutīgums apakšlūpā. Ja pēc sejas traumas zobi vairs nesakrīt kā iepriekš, izmeklēšana nepieciešama nekavējoties.

Otra bieža problēma ir deniņu un apakšžokļa locītavas disfunkcija ar sāpēm, klikšķēšanu un ierobežotu mutes atvēršanu. Cēloņi parasti ir vairāki, tostarp muskuļu pārslodze, zobu griešana un saķeres traucējumi.

Rets, bet smags stāvoklis ir locītavas ankiloze, kad pēc traumas vai iekaisuma locītava saaug ar galvaskausu un mute praktiski neatveras. Bērnībā tas traucē arī žokļa augšanu. Šos jautājumus risina mutes, sejas un žokļu ķirurgs sadarbībā ar zobārstu un ortodontu.

• Locītavas izauguma vai žokļa leņķa lūzums pēc traumas.
• Gudrības zoba izņemšanas sarežģījumi ar nerva kairinājumu.
• Deniņu un apakšžokļa locītavas disfunkcija ar sāpēm un klikšķiem.
• Locītavas ankiloze ar izteikti ierobežotu mutes atvēršanu.
• Žokļa osteonekroze un iekaisumi, kas prasa specializētu ārstēšanu.
• Iedzimta žokļa nepietiekama vai pārmērīga attīstība, kas maina saķeri.

Pirmais solis ir klīniskā izmeklēšana: sejas simetrijas novērtējums, žokļa leņķa iztaustīšana, mutes atvēršanas amplitūdas mērīšana, locītavas skaņu un zobu saķeres vērtēšana, kā arī apakšlūpas jutības pārbaude.

Attēldiagnostikā pamatmetode ir panorāmas rentgenuzņēmums, kas vienā attēlā parāda abus ramusus, zobus un kanāla gaitu. Precīzākai novērtēšanai lieto konusa stara datortomogrāfiju, kas sniedz trīsdimensiju ainu ar salīdzinoši nelielu starojuma devu. Mīksto audu, īpaši locītavas diska, novērtēšanai izmanto magnētisko rezonansi.

1. Klīniskā apskate ar mutes atvēršanas mērījumu un zobu saķeres vērtējumu.
2. Panorāmas rentgenuzņēmums kā pirmais attēldiagnostikas solis.
3. Konusa stara datortomogrāfija lūzuma vai implanta plānošanai.
4. Magnētiskā rezonanse, ja aizdomas par locītavas diska bojājumu.
5. Nepieciešamības gadījumā apakšlūpas jutības kartēšana nerva bojājuma novērtēšanai.

Pirmkārt, ramusu jauc ar augšžokli. Augšžoklis ir nekustīgs un saaudzis ar pārējo sejas skeletu; apakšžoklis ir kustīgs un ar galvaskausu savienots tikai locītavā. Sāpes, ko cilvēks apraksta kā žokļa sāpes, bieži nāk no locītavas vai muskuļiem, nevis no paša kaula.

Otrkārt, žokļa leņķa rajonu jauc ar pieauss siekalu dziedzeri. Dziedzeris atrodas tieši virs un aiz žokļa leņķa, un tā pietūkums, piemēram, epidēmiskā parotīta gadījumā, rada sajūtu, ka pietūcis ir pats kauls.

Treškārt, locītavas izauguma sāpes bieži sajauc ar auss sāpēm, jo locītava atrodas tieši auss kanāla priekšā. Atšķirt palīdz tas, ka locītavas sāpes parasti pastiprinās, košļājot un atverot muti, bet auss iekaisuma sāpes ar žokļa kustību nav tik cieši saistītas.

Mazāk zināms ir tas, ka locītavas izaugums nav tikai locītavas daļa, bet arī apakšžokļa galvenā augšanas zona. Tā virsmu klāj īpašs skrimslis, kas atšķiras no parastā augšanas plātnes skrimšļa un spēj reaģēt uz slodzi. Tieši tāpēc bērna, šķietami nelielai, locītavas izauguma traumai var būt sekas, kas parādās tikai pēc gadiem, kad seja aug asimetriski.

Otra praktiska nianse ir zobārstniecības anestēzija. Lai atsāpinātu visus vienas puses apakšžokļa zobus, ar vienu injekciju pietiek, jo nervs kaulā ieiet vienā vietā, pie mēlītes. Augšžoklī tā nav: tur kauls ir poraināks un nerva zari ieiet daudzviet, tāpēc anestēziju bieži ievada tuvāk konkrētajam zobam. Šī atšķirība nav kaprīze, bet tieša ramusa uzbūves sekas.