Ārējā gūžas artērija: anatomija un nozīme

Artērijas ceļš ir īss, bet ļoti bagāts ar orientieriem, un tieši tie padara to par ērtu pieejas vietu daudzām procedūrām.

1. Sākums: kopējās gūžas artērijas sadalīšanās vieta pie krustu un gūžas kaula locītavas.
2. Tālāk asinsvads iet uz priekšu un sāniem gar lielā jostas muskuļa iekšējo malu.
3. Sievietēm to priekšpusē šķērso olvada artērija un apaļā saite, vīriešiem sēklas vadiņš.
4. Tieši virs cirkšņa saites atzarojas apakšējā epigastrālā artērija, kas dodas uz augšu pa vēdera priekšējo sienu.
5. Turpat atzarojas dziļā gūžas kaulu apliecošā artērija, kas dodas uz sāniem gar gūžas kaula šķautni.
6. Zem cirkšņa saites asinsvadu spraugā artērija iziet no iegurņa un turpinās kā augšstilba artērija.

Atšķirībā no daudzām citām lielām artērijām ārējā gūžas artērija visā savā gaitā dod tikai divus pastāvīgus zarus, un abi atzarojas gandrīz pašās beigās.

Apakšējā epigastrālā artērija ir klīniski īpaši nozīmīga. Tā kāpj augšup starp taisno vēdera muskuli un tā apvalka aizmugurējo lapiņu un augšā veido savienojumu ar augšējo epigastrālo artēriju, kas nāk no krūšu kurvja puses. Tādējādi izveidojas dabisks apvadceļš starp krūškurvja un iegurņa asinsriti.

Dziļā gūžas kaulu apliecošā artērija apgādā vēdera sānu sienas muskuļus un gūžas kaula šķautni. Tieši tās dēļ gūžas kaula šķautne ir izmantojama kā asinsvadu apgādāts kaula transplantāts rekonstruktīvajā ķirurģijā.

• Apakšējā epigastrālā artērija: vēdera priekšējā siena, taisnais vēdera muskulis, savienojums ar krūšu kurvja asinsriti.
• Dziļā gūžas kaulu apliecošā artērija: vēdera sānu siena un gūžas kaula šķautne.
• Neregulāri sīki zari uz lielo jostas muskuli un apkārtējiem limfmezgliem.
• Sievietēm dažkārt atzarojas neliela artērija dzemdes apaļajai saitei.

Abas nāk no viena un tā paša asinsvada, tomēr to uzdevumi ir pilnīgi atšķirīgi. Tieši šī atšķirība nosaka, kādi simptomi rodas, ja viena vai otra tiek nosprostota.

Augšstilba artērija cirkšņa rajonā ir virspusēja, viegli aptaustāma un atrodas uz cieta pamata, tāpēc tā ir klasiskā vieta, pa kuru ievada katetru. No turienes pa ārējo gūžas artēriju un aortu instrumentu var aizvadīt praktiski līdz jebkurai ķermeņa artērijai.

Tieši šo ceļu izmanto sirds vainagartēriju izmeklēšanā un stentēšanā, smadzeņu artēriju trombu izvilkšanā insulta gadījumā, aortas aneirismas endovaskulārā protezēšanā un dzemdes miomu asinsvadu slēgšanā. Ja ārējā gūžas artērija ir šaura, savīta vai stipri pārkaļķojusies, daļa no šīm procedūrām kļūst tehniski daudz sarežģītāka, un ārsti izvēlas citu pieeju, piemēram, caur spieķa artēriju rokā.

Vēl viena joma ir nieres transplantācija. Pārstādītās nieres artēriju parasti piešuj tieši ārējai gūžas artērijai, bet vēnu ārējai gūžas vēnai, un pašu nieri novieto iegurņa bedrē. Tāpēc transplantētas nieres darbība ir tieši atkarīga no šī asinsvada stāvokļa.

Biežākais cēlonis ir ateroskleroze: asinsvada sienā uzkrājas holesterīna un kalcija nogulsnes, lūmens sašaurinās un plūsma samazinās. Tā kā šeit iet visas kājas asinis, sekas ir jūtamas ātri.

Tipiskākā izpausme ir tā sauktā pārejošā klibošana: ejot noteiktu attālumu, parādās sāpes vai smaguma sajūta sēžas muskuļos, augšstilbā vai ikros, kas apstājoties dažu minūšu laikā pāriet. Sāpju vieta norāda uz nosprostojuma līmeni: jo augstāk tas ir, jo augstāk sāpes. Ja sašaurinājums ir smags, sāpes parādās arī miera stāvoklī, īpaši naktī, kad kāja ir horizontāli.

Bīstamākais stāvoklis ir pēkšņa artērijas nosprostošanās ar trombu vai embolu. Kāja kļūst bāla, auksta, ļoti sāpīga, pulss zūd, parādās nejutīgums un kustību vājums. Tas ir neatliekams stāvoklis, kurā laiks tieši nosaka, vai kāju izdosies saglabāt, un šādā gadījumā nekavējoties jāzvana neatliekamās palīdzības dienestam.

• Ateroskleroze ar pakāpenisku sašaurināšanos.
• Akūta artērijas nosprostošanās ar trombu vai embolu.
• Gūžas artērijas aneirisma, retāk nekā aortā, bet iespējama.
• Artērijas savīšanās un locīšanās, kas aprakstīta izturības sporta braucējiem.
• Bojājums procedūras laikā: sienas plīsums vai slāņa atslāņošanās.
• Iegurņa apstarošanas izraisītas artērijas sienas izmaiņas gadus pēc ārstēšanas.

Izmeklēšana vienmēr sākas ar vienkāršām metodēm, kas neprasa aparatūru, un tikai tad pāriet uz attēldiagnostiku.

1. Pulsa taustīšana cirkšņa rajonā, zem ceļgala un uz pēdas, salīdzinot abas puses.
2. Potītes un pleca spiediena indeksa mērīšana ar aproci un Doplera zondi.
3. Ja indekss ir grūti interpretējams, to mēra atkārtoti pēc slodzes uz skrejceliņa.
4. Duplekssonogrāfija parāda gan asinsvada sienu, gan plūsmas ātrumu un vietu, kur tā paātrinās.
5. Datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses angiogrāfija dod pilnu asinsvadu karti pirms operācijas.
6. Klasiskā katetra angiogrāfija mūsdienās kalpo galvenokārt kā ārstēšanas, nevis tikai izmeklēšanas metode.

Iegurņa asinsvadu nosaukumi ir līdzīgi, un pārpratumi rodas gan sarunās ar pacientiem, gan tulkojumos.

• Ārējā gūžas artērija nav augšstilba artērija: tās ir viena asinsvada divas daļas, kuras šķir cirkšņa saite.
• Ārējā gūžas artērija nav iekšējā gūžas artērija: pirmā apgādā kāju, otrā iegurņa orgānus.
• Gūžas artērija nav gūžas locītavas artērija; gūžas locītavu apgādā citi, daudz sīkāki zari.
• Sāpes kājā ejot var rasties arī no mugurkaula kanāla sašaurinājuma, un šo divu cēloņu nošķiršana prasa ārsta izmeklēšanu.
• Latviešu valodā sastopams arī vecāks apzīmējums „iliakālā artērija”, kas nozīmē to pašu asinsvadu.

Ja aorta vai gūžas artērijas pakāpeniski aizsprostojas, organisms nepaliek bez risinājuma. Tieši apakšējā epigastrālā artērija kļūst par vienu no galvenajiem apvadceļiem: asinis no krūškurvja puses pa augšējo epigastrālo artēriju nonāk lejup pa vēdera sienu un atpakaļ ārējā gūžas artērijā zem nosprostojuma. Tāpēc cilvēks ar smagu aortas sašaurinājumu var staigāt salīdzinoši ilgi, pirms parādās simptomi.

Otra praktiska sekas: ja apakšējā epigastrālā artērija tiek izmantota plastiskajā ķirurģijā kā krūts rekonstrukcijas lēvera asinsvads vai ja tā tiek pārgriezta operācijā, šis dabiskais apvadceļš zūd. Tāpēc asinsvadu ķirurgi pirms plānotām operācijām vērtē ne tikai galveno asinsvadu, bet arī šos rezerves ceļus.

Visbeidzot, ārējās gūžas artērijas savīšanās ir aprakstīta ilgstošas un intensīvas riteņbraukšanas kontekstā. Tā izpaužas ar vienpusēju augšstilba spēka zudumu tieši lielas slodzes laikā, bet miera stāvoklī nekas neliecina par asinsrites traucējumiem, tāpēc diagnoze bieži tiek noteikta vēlu.