Ārējā jūga vēna: anatomija un nozīme

Ārējā jūga vēna rodas pieauss siekalu dziedzera apakšējā daļā vai tieši zem tā, kad saplūst divas vēnas: aizmugures auss vēna (vena auricularis posterior), kas nāk no apvidus aiz auss, un aizžokļa vēnas (vena retromandibularis) mugurējais zars. Aizžokļa vēna pati ir izveidojusies no virspusējās deniņu un augšžokļa vēnas.

No šejienes vēna iet uz leju un uz aizmuguri pār galvas kliedzēja muskuli, atdalīta no ādas tikai ar zemādas kakla muskuli (platysma) un virspusējo fasciju. Sasniegusi kakla mugurējo trijstūri, tā pārdur kakla fascijas apvalkojošo lapu un ietek zematslēgas vēnā (vena subclavia), dažkārt gan vēnu leņķī, gan iekšējā jūga vēnā.

Ceļā tajā ietek virkne pieteku: aizmugures ārējā jūga vēna, kakla šķērsvēna, plecu lāpstiņas augšējā vēna un bieži arī priekšējā jūga vēna caur jūga vēnu loku virs krūšu kaula iegriezuma.

• Sākums: aizmugures auss vēnas un aizžokļa vēnas mugurējā zara saplūsme pie apakšžokļa leņķa.
• Gaita: slīpi pār galvas kliedzēja muskuļa virspusi uz atslēgas kaula vidu.
• Segums: āda, zemādas tauki, zemādas kakla muskulis un virspusējā fascija.
• Pietekas: kakla šķērsvēna, plecu lāpstiņas augšējā vēna, aizmugures ārējā jūga vēna, priekšējā jūga vēna.
• Ieteka: zematslēgas vēna kakla mugurējā trijstūrī, pārdurot dziļās fascijas apvalkojošo lapu.

Ārējā jūga vēnā parasti ir divi vārstuļu pāri: viens pie ietekas zematslēgas vēnā, otrs dažus centimetrus augstāk. Varētu domāt, ka tie neļauj asinīm plūst atpakaļ uz galvu, taču tā nav. Vārstuļi šeit ir nepilnīgi un tos aptverošā vēnas siena ir izstiepjama, tāpēc spiediena vilnis no krūškurvja brīvi izplatās uz augšu.

Tieši šis iztrūkums padara vēnu par derīgu klīnisku instrumentu. Ja labā priekškambara spiediens paaugstinās, spiediens tiek nodots uz kaklu, un vēna kļūst redzami pildīta. Ja spiediens ir zems, vēna izskatās tukša pat guļus stāvoklī.

Veselam cilvēkam, kas guļ ar paceltu ķermeņa augšdaļu apmēram četrdesmit piecu grādu leņķī, kakla vēnu pildījums ir redzams tikai zemu virs atslēgas kaula vai vispār nav redzams. Ja pildījums sniedzas augstu uz kaklu šādā stāvoklī, tas liecina par paaugstinātu centrālo venozo spiedienu.

Cēloņu loks ir plašs, bet visi tie nozīmē, ka asinīm ir grūti nokļūt sirdī vai izkļūt no tās labās puses. Sirds mazspēja ar labā kambara pārslodzi, sirds tamponāde, saspringts pneimotorakss, plaušu artērijas trombembolija un augšējās dobās vēnas nosprostojums ir galvenie.

Atsevišķi vērtē pazīmi, kad ieelpas laikā kakla vēnu pildījums nevis samazinās, kā tas notiek normāli, bet pieaug. Tas norāda uz apgrūtinātu labā kambara pildīšanos, piemēram, sašaurinošā perikardīta gadījumā.

• Abpusēji pildītas kakla vēnas: biežāk sirds vai plaušu asinsrites cēlonis.
• Vienpusēji pildīta vēna: biežāk vietējs nosprostojums, piemēram, trombs vai audzēja saspiedums.
• Pildījums kopā ar elpas trūkumu un sāpēm krūtīs: iespējama neatliekama situācija.
• Pildījums kopā ar sejas un roku tūsku un paplašinātām krūšu vēnām: aizdomas par augšējās dobās vēnas sindromu.
• Pildījums, kas ieelpā pieaug: norāde uz apgrūtinātu labā kambara pildīšanos.

Ārējo jūga vēnu izmanto perifēra venoza katetra ievadīšanai, kad rokas vēnas ir sasprukušas vai nepieejamas. Tā ir redzama, virspusēja un parasti pietiekami resna. Šo pieeju biežāk izmanto neatliekamajā medicīnā, kā arī bērniem un cilvēkiem ar ilgstošu intravenozo terapiju vēsturi.

Ir arī trūkumi. Vēna ir kustīga un pie punkcijas mēdz aizslīdēt uz sāniem, tās gaitā ir asi pagriezieni, un vads ne vienmēr ērti aiziet tālāk. Tieši tāpēc no ārējās jūga vēnas ievadīt centrālo katetru ir grūtāk nekā no iekšējās, un veiksmes biežums ir mazāks.

Kakla operācijās, īpaši kakla limfmezglu izņemšanā un pieauss dziedzera operācijās, ārējā jūga vēna ir viens no pirmajiem asinsvadiem, ko sastop, un to bieži pārsien. Plastiskajā un rekonstruktīvajā ķirurģijā to izmanto kā uztveramo vēnu brīvo lēveru pārstādīšanā.

Pirmais izmeklējums ir apskate. Pacientu novieto ar paceltu ķermeņa augšdaļu, galvu viegli pagriež uz pretējo pusi un vērtē, cik augstu virs atslēgas kaula sniedzas vēnas pildījums, kā arī vai pildījums mainās elpošanas laikā un spiežot uz vēderu.

Ultrasonogrāfija ir galvenā instrumentālā metode. Tā parāda vēnas diametru, saspiežamību, plūsmu doplera režīmā un trombu esamību. Tieši saspiežamības trūkums ar zondi ir galvenā trombozes pazīme. Ultrasonogrāfiju lieto arī kā reāllaika vadību punkcijai.

Ja nepieciešams redzēt visu venozo ceļu līdz krūškurvim, veic datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses venogrāfiju, piemēram, ja ir aizdomas par augšējās dobās vēnas nosprostojumu vai audzēja ieaugšanu.

Ārējās jūga vēnas pašas slimības ir retas salīdzinājumā ar kāju vēnu slimībām, taču tās pastāv. Virspusējs tromboflebīts izpaužas kā sāpīgs, ciets, apsārtis pavediens gar vēnas gaitu, bieži pēc katetra ievadīšanas vai traumas. Tromboze var rasties arī no ārpuses spiedoša audzēja vai palielinātu limfmezglu dēļ.

Īpašs stāvoklis ir vēnas aneirisma jeb flebektāzija: mīksta, nesāpīga izciļņa kaklā, kas parādās, sasprindzinoties vai pūšot, un pazūd mierā. Bērniem tā mēdz būt iedzimta un vairumā gadījumu nav bīstama, bet to vienmēr vajag parādīt ārstam, jo pēc izskata to var sajaukt ar citiem kakla veidojumiem.

Sākotnēji ar kakla vēnu izmaiņām strādā ģimenes ārsts. Ja pildījums ir sirds vai plaušu izcelsmes, tālāk seko kardiologs vai pulmonologs. Ja ir aizdomas par trombozi vai asinsvada anomāliju, iesaistās asinsvadu ķirurgs un radiologs. Ja veidojums izrādās nevis vēna, bet limfmezgls vai cista, pacientu skata otorinolaringologs vai ķirurgs.

• Pēkšņi uzpampušas kakla vēnas kopā ar elpas trūkumu, sāpēm krūtīs vai zilganu ādas krāsu prasa neatliekamo palīdzību.
• Sejas un abu roku pietūkums kopā ar redzamu vēnu tīklu uz krūtīm jāizmeklē steidzami.
• Sāpīgs, ciets, apsārtis pavediens gar kakla vēnu jārāda ārstam tuvākajās dienās.
• Jauns, nepazūdošs veidojums kaklā jāizmeklē neatkarīgi no tā, vai tas ir sāpīgs.
• Vēnas ievainojums ar asiņošanu vienmēr ir neatliekama situācija.

Biežākā kļūda ir ārējās un iekšējās jūga vēnas sajaukšana. Tās ir dažādi asinsvadi ar dažādu uzdevumu, dažādu dziļumu un dažādu klīnisko nozīmi. Otra bieža kļūda ir vēnas pildījuma sajaukšana ar miega artērijas pulsāciju.

Praksē atšķiršanai izmanto vairākas vienkāršas pazīmes: vēnas pulsācija ir viegli saspiežama un mainās līdz ar ķermeņa stāvokli, artērijas pulsācija nav saspiežama un nemainās. Vēnas viļņveida kustībai ir vairāki komponenti vienā sirds ciklā, artērijai viens straujš pacēlums.

Vairums vēnu, tās pārgriežot, saplok un daļēji aizveras pašas. Ārējā jūga vēna to nedara. Iziedama cauri kakla dziļās fascijas apvalkojošajai lapai, tā ir cieši pieaugusi pie fascijas malām, un šī saikne tur sienu izplestu pat tad, kad vēna ir pārgriezta.

No tā izriet divas sekas. Pirmā ir asiņošana, kas nemazinās pati. Otrā, bīstamākā, ir gaisa embolija: ieelpas laikā krūškurvī rodas zemspiediens, un caur vaļēju vēnas galu asinsritē var iesūkties gaiss. Tieši tāpēc kakla vēnas ievainojuma gadījumā pirmā palīdzība ir spiedošs pārsējs virs brūces, nevis brūces atstāšana vaļā, un cietušo cenšas novietot tā, lai brūce nebūtu augstāk par sirdi.

Tā pati fascijas saikne izskaidro, kāpēc no ārējās jūga vēnas ir salīdzinoši viegli punktēt: tā nesabrūk pilnībā pat tad, ja asinsspiediens ir zems, kamēr rokas vēnas šādos apstākļos kļūst neatrodamas.