Asinsrites un sirds un asinsvadu sistēma

Sirds ir četru dobumu muskuļains sūknis krūškurvja vidusdaļā. To veido divi priekškambari un divi kambari, ko atdala vārstuļi, kas nodrošina plūsmu tikai vienā virzienā. Labā puse sūknē asinis uz plaušām, kreisā uz pārējo ķermeni.

Artērijas nes asinis prom no sirds un iztur augstu spiedienu, tāpēc to sienā ir daudz elastīgo šķiedru un gludās muskulatūras. Arteriolas ir sīkas artērijas, kas darbojas kā krāni, regulējot, cik daudz asiņu nonāk konkrētā audu apvidū, un tieši tās galvenokārt nosaka asinsspiediena līmeni.

Kapilāri ir vienīgā vieta, kur notiek apmaiņa ar audiem. To siena sastāv tikai no viena endotēlija slāņa un bazālās membrānas. Venulas un vēnas asinis savāc un atgriež sirdī, un to sienas ir plānākas, bet kopējais tilpums daudz lielāks nekā artērijās.

Asinis nav tikai pārvadāšanas līdzeklis: tās arī sadala siltumu, uztur skābju un bāzu līdzsvaru un nes imūnās šūnas un recēšanas sistēmu uz vietu, kur tās ir vajadzīgas.

• Sirds: sūknis ar četriem dobumiem un vārstuļiem.
• Artērijas un arteriolas: piegāde un plūsmas regulēšana.
• Kapilāri: vielu apmaiņa ar audiem.
• Venulas un vēnas: savākšana un atgriešana sirdī.
• Asinis: transporta vide ar šūnām un plazmu.

Mazais jeb plaušu loks sākas labajā kambarī, ved pa plaušu artērijām uz plaušām, kur notiek gāzu apmaiņa, un beidzas ar plaušu vēnām kreisajā priekškambarī. Te ir viena no retajām vietām, kur artērija nes ar skābekli nabadzīgas asinis, bet vēna ar skābekli bagātas.

Lielais jeb sistēmiskais loks sākas kreisajā kambarī, ved caur aortu un tās zariem uz visiem orgāniem un atgriežas ar dobajām vēnām labajā priekškambarī. Tajā spiediens ir daudz augstāks, tāpēc kreisā kambara siena ir ievērojami biezāka par labā kambara sienu.

Atsevišķi izdala vārtu vēnas sistēmu, kurā asinis no zarnām, liesas un aizkuņģa dziedzera vispirms nonāk aknās un tikai pēc tam lielajā lokā. Tas ļauj aknām pārstrādāt uzsūktās vielas, pirms tās nonāk pārējā organismā.

1. Labais priekškambaris saņem asinis no dobajām vēnām.
2. Labais kambaris izsviež tās plaušu artērijā uz plaušām.
3. Plaušās notiek gāzu apmaiņa, un asinis pa plaušu vēnām atgriežas kreisajā priekškambarī.
4. Kreisais kambaris izsviež asinis aortā.
5. Audos kapilāros notiek apmaiņa, un vēnas asinis atgriež labajā priekškambarī.

Kapilāru līmenī daļa šķidruma no asinīm izspiežas audos, un ne viss no tā atgriežas vēnās. Šo pārpalikumu, kas diennaktī sastāda vairākus litrus, savāc limfkapilāri, kas akli sākas audos un kuru siena ir daudz caurlaidīgāka nekā asins kapilāriem.

Savāktais šķidrums, saukts par limfu, plūst pa arvien lielākiem limfvadiem, iziet cauri limfmezgliem un beigās nonāk krūšu limfvadā (ductus thoracicus) un labajā limfvadā, kas ietek lielajās vēnās kakla pamatnē. Tā limfa atgriežas asinsritē.

Limfai nav sava sūkņa. To virza limfvadu sienas ritmiskas saraušanās, apkārtējo muskuļu kustība, arteriālā pulsācija un elpošanas radītās spiediena svārstības, bet vārstuļi neļauj tai plūst atpakaļ. Tieši tāpēc kustība ir tik svarīga limfas atteces uzturēšanai.

Limfātiskajai sistēmai ir arī divi uzdevumi, kuru asinsvadiem nav. Pirmais ir imūnā uzraudzība: limfmezglos limfocīti satiekas ar antigēniem, kas atnesti no audiem. Otrais ir tauku uzsūkšana zarnās, jo lielāko daļu ar uzturu uzņemto tauku no tievās zarnas aiznes nevis asinsvadi, bet īpaši limfkapilāri.

Vienkāršākais veids, kā atcerēties atšķirību, ir salīdzināt abas sistēmas pēc uzbūves un uzdevuma.

Sirds un asinsvadi ir pirmā funkcionējošā orgānu sistēma augļa attīstībā, jo bez asinsrites embrijs ātri pāraugtu savu difūzijas iespēju robežu. Sirds sāk pukstēt jau grūtniecības pirmajās nedēļās, vēl pirms tā ir ieguvusi galīgo formu.

Augļa asinsrite ir sakārtota citādi nekā pēc dzimšanas. Plaušas vēl nedarbojas, tāpēc lielākā daļa asiņu tās apiet pa divām īpašām atverēm starp sirds dobumiem un starp lielajiem asinsvadiem. Pēc pirmās ieelpas spiedienu attiecības mainās, un šīs atveres normāli aizveras. Ja tās neaizveras, veidojas iedzimtas sirdskaites, kuras var prasīt ārstēšanu.

Ar gadiem lielās artērijas kļūst stīvākas, jo mainās elastīgo šķiedru un kolagēna attiecība to sienās. Tāpēc gados vecākiem cilvēkiem biežāk paaugstinās tieši sistoliskais asinsspiediens, un pulsa spiediens kļūst lielāks.

Limfātiskajā sistēmā ar gadiem samazinās limfvadu sieniņu saraušanās spēja un limfmezglos pieaug saistaudu daudzums. Aizkrūts dziedzeris, kas ir svarīgs imūnās sistēmas orgāns, pēc pubertātes pakāpeniski aizvietojas ar taukaudiem.

Sirds un asinsvadu sistēmas slimības ir galvenais nāves cēlonis daudzās valstīs, tostarp Latvijā. Tipiskākie piemēri ir ateroskleroze ar sekojošu miokarda infarktu vai insultu, arteriālā hipertensija, sirds mazspēja, ritma traucējumi un perifēro artēriju slimība.

Vēnu pusē biežākās problēmas ir varikoze, hroniska vēnu mazspēja un dziļo vēnu tromboze, kas var novest pie plaušu artērijas trombembolijas. Šīs slimības pēc mehānisma atšķiras no artēriju slimībām, kaut arī skar to pašu sistēmu.

Limfātiskajā sistēmā biežākā problēma ir limfedēma, kas rodas, ja limfas atteces ceļš ir bojāts vai iedzimti nepietiekams. Biežs iemesls ir limfmezglu izņemšana vai apstarošana audzēja ārstēšanas laikā. Atsevišķa slimību grupa ir limfmezglu audzēji un infekcijas.

Ar šīm problēmām nodarbojas dažādi speciālisti: kardiologs, angiologs, asinsvadu ķirurgs, hematologs un onkologs, bet limfedēmas aprūpē būtiska loma ir fizioterapeitam ar atbilstošu sagatavotību. Sāpes krūtīs, pēkšņs elpas trūkums, vienpusējs sejas vai rokas vājums, runas traucējumi un strauji pietūkusi, sāpīga kāja prasa neatliekamu medicīnisko palīdzību.

• Artēriju slimības: ateroskleroze, hipertensija, perifēro artēriju slimība.
• Sirds slimības: sirds mazspēja, ritma traucējumi, vārstuļu kaites.
• Vēnu slimības: varikoze, tromboze, hroniska vēnu mazspēja.
• Limfātiskās sistēmas slimības: limfedēma, limfadenīts, limfmezglu audzēji.

Sirds novērtēšana sākas ar asinsspiediena mērīšanu, pulsa pārbaudi un izklausīšanu, pēc tam seko elektrokardiogramma un ehokardiogrāfija, kas parāda sirds dobumus, vārstuļus un sūknēšanas spēju. Asinsvadus izmeklē ar dupleksa ultrasonogrāfiju, datortomogrāfijas angiogrāfiju vai, ja nepieciešama arī ārstēšana, ar invazīvu angiogrāfiju.

Limfātisko sistēmu izmeklē retāk un citādi. Limfmezglus vērtē ar taustīšanu un ultrasonogrāfiju, bet limfas atteci var novērtēt ar limfoscintigrāfiju, kurā izmanto ar radioaktīvu marķieri iezīmētu vielu. Ekstremitātes tilpuma mērījumi laika gaitā ir vienkāršs, bet noderīgs limfedēmas novērtēšanas veids.

Svarīgi, ka abas sistēmas bieži jāizmeklē kopā. Vienpusēji pietūkusi kāja var nozīmēt gan dziļo vēnu trombozi, gan limfedēmu, un tieši attēldiagnostika ļauj šos stāvokļus atšķirt.

Aiz šī terminoloģiskā jautājuma slēpjas viena svarīga fizioloģijas doma: slēgts asinsvadu loks pats par sevi nespēj strādāt bez atvērtā limfas ceļa. Kapilārā šķidrums izplūst audos tur, kur asinsspiediens pārsver olbaltumvielu radīto pievilkšanas spēku, un daļēji atgriežas vēnu galā. Atlikums obligāti jāaizvāc, un tieši to dara limfvadi. Ja limfas ceļš tiek slēgts, audos uzkrājas ne tikai ūdens, bet arī olbaltumvielas, un tieši tāpēc limfedēma ar laiku noved pie audu sabiezēšanas, nevis paliek tikai kā pietūkums.

Otra doma attiecas uz to, kur šajā sistēmā atrodas spiediena galvenā pretestība. Lielās artērijas ir tikai vadi, bet spiedienu galvenokārt nosaka sīkās arteriolas, kuras spēj mainīt savu diametru. Tieši tāpēc lielākā daļa asinsspiedienu pazeminošo medikamentu iedarbojas nevis uz sirdi, bet uz šiem sīkajiem asinsvadiem vai uz sistēmām, kas tos regulē.

Trešā doma ir par mērogu. Sirds ir viens orgāns, ko var turēt plaukstā, bet asinsvadu un limfvadu tīkls sasniedz praktiski katru ķermeņa šūnu. Tieši tāpēc termini, kas uzsver vienu sistēmas daļu, mēdz maldināt: slimība, kas sākas kapilāra līmenī, galu galā izpaužas kā sirds problēma, un otrādi.