Kas ir augšanas zona jeb epifīzes skrimslis?

Garā kaulā izšķir trīs daļas. Epifīze (epiphysis) ir kaula gals, kas piedalās locītavas veidošanā; diafīze (diaphysis) ir garais vidusposms; metafīze (metaphysis) ir pārejas daļa starp tām. Augšanas zona atrodas tieši starp epifīzi un metafīzi.

Svarīgi to nejaukt ar locītavas skrimsli, kas klāj kaula galu locītavas dobumā. Tie ir divi atšķirīgi skrimšļi ar atšķirīgu uzdevumu: viens nodrošina gludu slīdēšanu, otrs garuma augšanu.

Atsevišķi izdala apofīzi (apophysis): kaula izaugumu ar savu augšanas zonu, pie kura piestiprinās cīpsla, bet kas locītavā nepiedalās. Tipiski piemēri ir lielā lielā kaula priekšējais paugurs, pie kura piestiprinās ceļa kauliņa saite, un papēža kaula aizmugure.

Mikroskopā augšanas zona ir sakārtota kā ražošanas līnija, kurā katrā slānī šūnas atrodas citā dzīves posmā. Virziens ir no epifīzes puses uz metafīzes pusi.

Process, kurā skrimslis tiek pakāpeniski aizstāts ar kaulu, ir endohondrālā pārkaulošanās. Tas pats mehānisms darbojas jau auglim, kad skelets sākotnēji izveidojas kā skrimšļa modelis un tikai pēc tam pārvēršas par kaulu.

1. Rezerves zonas šūnas nonāk dalīšanās zonā un sāk strauji vairoties.
2. Jaunās šūnas sarindojas garās kolonnās kaula garenass virzienā.
3. Šūnas pārstāj dalīties, uzbriest un izmaina apkārtējo matricu.
4. Matrica piesātinās ar kalcija sāļiem, un uzbriedušās šūnas iet bojā.
5. No metafīzes puses ieaug asinsvadi, un kaulu veidojošās šūnas uz atlikušā karkasa uzbūvē jaunu kaulu.
6. Cikls atkārtojas, un kaula gals attālinās no kaula vidus.

Augšanas zonas darbību regulē vairāki hormoni un vietējie faktori, un tieši tādēļ augšanas traucējumi bieži ir endokrinologa, nevis ortopēda jautājums.

• Augšanas hormons un insulīnam līdzīgais augšanas faktors: galvenie augšanas virzītāji bērnībā.
• Vairogdziedzera hormoni: bez tiem skrimšļa šūnas nenobriest normāli.
• Dzimumhormoni: vispirms paātrina augšanu pubertātē, pēc tam noslēdz plātnīti.
• D vitamīns un kalcijs: nepieciešami matricas pārkaļķošanai; to trūkums bērnam izraisa rahītu.
• Ilgstoša kortikosteroīdu lietošana un hroniskas slimības: augšanu palēnina.
• Nepietiekams uzturs un smaga hroniska iekaisuma slodze: samazina augšanas tempu.

Plātnītes aizvēršanās nenotiek visā skeletā vienlaikus. Katram kaulam ir savs laiks, un kopumā meitenēm tas iestājas agrāk nekā zēniem, jo arī pubertāte sākas agrāk. Precīzu vecumu nosaukt nevar, jo tas ir izteikti individuāls un atkarīgs no pubertātes gaitas.

Galvenais aizvēršanās signāls ir estrogēns, un tas attiecas uz abiem dzimumiem. Tieši tāpēc priekšlaicīga pubertāte, lai gan sākumā padara bērnu garāku par vienaudžiem, var beigties ar mazāku galīgo augumu: plātnītes aizveras pārāk agri.

Kaula vecumu var noteikt pēc plaukstas un plaukstas pamatnes rentgenogrammas, kurā vērtē, kuri kauliņi jau ir pārkaulojušies un cik atvērtas ir augšanas zonas. Šo izmeklējumu izmanto, lai salīdzinātu bērna skeleta briedumu ar viņa kalendāro vecumu un prognozētu augšanas rezervi.

Augšanas zona ir mehāniski vājāka par apkārtējām saitēm un locītavas somu. Tādēļ tur, kur pieaugušam cilvēkam plīstu saite, bērnam biežāk rodas lūzums, kas iet caur augšanas zonu. Klasiskā šo lūzumu klasifikācija ir Soltera un Harisa sistēma, kas tos iedala pēc tā, vai lūzuma līnija iesniedzas metafīzē, epifīzē vai abās.

Otra nozīmīga problēma ir epifiziolīze, kurā kaula gals pakāpeniski noslīd pa augšanas zonu. Visbiežāk to novēro augšstilba kaula galviņā pusaudžiem, un tā izpaužas ar sāpēm gūžā vai celī, klibošanu un ierobežotu gūžas rotāciju. Sāpes celī bez redzamas ceļa problēmas pusaudzim vienmēr prasa arī gūžas izvērtēšanu.

Pārslodzes bojājumi skar galvenokārt apofīzes. Ošguda un Šlatera stāvoklis pie lielā lielā kaula paugura un Severa stāvoklis papēža kaulā ir sporta bērnu biežākās sūdzības, un tie skar cīpslas piestiprinājuma augšanas zonu, nevis pašu garuma augšanas plātnīti.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas bērnu traumatologs ortopēds, bet augšanas tempa un hormonālo jautājumu risināšanā iesaistās bērnu endokrinologs.

Augšanas zonu nevar aptaustīt, tāpēc izvērtēšana balstās uz attēldiagnostiku un augšanas dinamikas novērošanu laikā.

1. Auguma un svara mērīšana un atzīmēšana augšanas līknē vairākos apmeklējumos.
2. Klīniska izmeklēšana: ekstremitāšu simetrija, garuma starpība, locītavu kustīgums, pubertātes pazīmes.
3. Rentgenogramma divās projekcijās, ja bijusi trauma; šaubu gadījumā arī veselās puses attēls salīdzinājumam.
4. Kaula vecuma noteikšana pēc plaukstas rentgenogrammas.
5. Magnētiskā rezonanse, ja ir aizdomas par augšanas zonas tiltiņu vai slēptu bojājumu.
6. Hormonu izmeklējumi, ja augšanas temps neatbilst vecumam.

Pirmā un biežākā sajaukšana ir tieši rentgenogrammā: augšanas zona izskatās kā gaišāka josla un nepieredzējušam acij atgādina lūzumu. Atšķirt palīdz tas, ka augšanas zona ir gluda, regulāra un atrodas tipiskā vietā abās pusēs simetriski.

Otrā sajaukšana ir starp epifīzi un apofīzi. Epifīze piedalās locītavas veidošanā un nes svaru, bet apofīze ir cīpslas piestiprinājuma vieta un svaru nenes. Tāpēc apofīzes pārslodze sāp kustībā pret pretestību, bet epifīzes bojājums biežāk skar pašu locītavu.

Trešā sajaukšana ir starp augšanas sāpēm un patoloģiskām sāpēm. Tā sauktās augšanas sāpes parasti ir abpusējas, rodas vakarā vai naktī, skar kāju muskuļus un izzūd no rīta. Sāpes, kas ir vienpusējas, saistītas ar klibošanu, pietūkumu, drudzi vai nakts pamošanos, augšanas sāpes nav un prasa ārsta izvērtējumu.

Pirmais fakts, kas mācību kopsavilkumos parasti trūkst, ir tas, ka augšanas zonai nav savas asinsapgādes no iekšpuses. Skrimšļa šūnas barojas ar difūziju no asinsvadiem, kas pienāk no epifīzes un metafīzes puses. Ja epifīzes puses asinsapgāde tiek pārtraukta, augšana apstājas, pat ja pati plātnīte ārēji izskatās neskarta, un tieši tādēļ dažu lūzumu sekas parādās tikai mēnešus vēlāk.

Otrais ir augšanas zonas tiltiņa jēdziens. Ja pēc traumas daļa plātnītes pārkaulojas priekšlaicīgi, izveidojas kaula tiltiņš, kas šo vietu nostiprina, bet pārējā plātnīte turpina augt. Rezultāts ir nevis saīsinājums, bet kaula izliekšanās uz bojāto pusi, un tā kļūst redzama pakāpeniski, bērnam augot. Tieši šī iemesla dēļ bērnu ar augšanas zonas lūzumu novēro ilgstoši, nevis izraksta uzreiz pēc saaugšanas.