Augšējā deniņu vija: uzbūve un funkcijas

Vija sākas deniņu daivas priekšējā galā, iet uz aizmuguri paralēli sānu vagai un aizmugurē nemanāmi pāriet apgabalā, kur saskaras deniņu, paura un pakauša daiva. Ārēji uz galvaskausa tā atbilst joslai, kas stiepjas apmēram no deniņa uz aizmuguri virs auss ļipiņas līmeņa.

Trīs daļas ir jānošķir. Ārējā, redzamā virsma piedalās skaņas un balss atpazīšanā. Augšējā virsma sānu vagas dziļumā nes primāro dzirdes garozu un deniņu plakni. Apakšējā robeža, augšējā deniņu vaga, pati par sevi ir funkcionāli svarīgs apgabals, kas iesaistīts kustīgas sejas, skatiena virziena un ķermeņa valodas nolasīšanā.

Asinsapgādi nodrošina vidējās smadzeņu artērijas (a. cerebri media) apakšējie zari. Šis fakts ir svarīgāks, nekā šķiet: insults šajā zarā tipiski nerada rokas paralīzi, bet gan izolētus valodas traucējumus, un tieši tāpēc to reizēm sākotnēji nepareizi uztver kā apjukumu vai psihisku stāvokli.

Skaņa no auss pa dzirdes ceļu nonāk smadzeņu stumbrā, pēc tam talāmā un visbeidzot Hešla vijās. Šeit tā vēl nav ne vārds, ne melodija, bet gan sadalīta pēc frekvencēm.

Dzirdes garoza ir tonotopiski sakārtota: blakus esošās šūnu grupas reaģē uz blakus esošām frekvencēm, tāpat kā klavieru klaviatūrā zemie toņi ir vienā galā, bet augstie otrā. Šī sakārtotība sākas jau gliemezī iekšējā ausī un tiek saglabāta visā ceļā līdz garozai.

Apkārt primārajai garozai izvietoti sekundārie dzirdes apgabali, kas apvieno frekvences saliktos veidojumos: runas skaņās, melodijās, atpazīstamos trokšņos. Tieši šeit rodas spēja no viena trokšņa fona izdalīt vienu balsi, kas ir viens no sarežģītākajiem dzirdes uzdevumiem.

Šīs vijas funkciju loks ir plašāks nekā tikai dzirde, un tas pakāpeniski pāriet no skaņas apstrādes uz sociālās informācijas apstrādi.

• Skaņas frekvences, skaļuma un virziena analīze primārajā dzirdes garozā.
• Runas skaņu atpazīšana un to atšķiršana no citiem trokšņiem.
• Vārdu nozīmes izpratne dominējošās puslodes aizmugurējā daļā.
• Balss atpazīšana: spēja pēc balss vien noteikt, kurš runā un kādā noskaņojumā.
• Prozodijas uztvere, tas ir, runas intonācijas nozīme, kurā lielāka loma ir nedominējošajai puslodei.
• Augšējā deniņu vagā: kustīgas sejas, skatiena un ķermeņa kustību nolasīšana, kas ir sociālās uztveres pamats.

Ja aizmugurējā augšējā deniņu vija dominējošajā puslodē tiek bojāta, rodas Vernikes afāzija. To nepārtraukti jauc ar Broka afāziju, kas rodas pieres daivā, lai gan klīniski tās ir gandrīz pretstati.

Deniņu plaknes asimetrija starp abām puslodēm veidojas jau augļa attīstības laikā, pirms bērns ir dzirdējis kaut vienu vārdu. Tas liecina, ka valodas apgabalu izvietojums nav tikai mācīšanās rezultāts, bet arī iedzimtas struktūras īpašība.

Agrīnā bērnībā dzirdes garozas darbs ir izšķirīgs valodas apguvei. Ja šajā periodā dzirdes signāls nesasniedz garozu, piemēram, neatklāta iedzimta dzirdes zuduma dēļ, valodas attīstība aizkavējas. Tieši tāpēc jaundzimušo dzirdes skrīnings tiek veikts jau pirmajās dzīves dienās.

Vēlākā vecumā dzirdes zudums ietekmē ne tikai ausi. Ja garozā ilgstoši nepienāk pilnvērtīgs signāls, mainās arī smadzeņu apstrādes darbs, un tas apgrūtina runas saprašanu troksnī pat tad, ja tonālā dzirde vēl ir samērā laba. Ar novēlotu dzirdes aparāta lietošanas sākumu pielāgošanās notiek grūtāk.

Traucējumi šajā apgabalā reti izskatās kā klasisks insults ar vienas puses vājumu, un tieši tas apgrūtina to atpazīšanu.

Insults vidējās smadzeņu artērijas apakšējā zarā dominējošajā puslodē rada pēkšņu runas izpratnes zudumu. Cilvēks runā plūstoši, bet teikumos ir nepareizi vai izdomāti vārdi, un viņš neizprot, kāpēc apkārtējie neatbild. Tas ir neatliekams stāvoklis, un jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Deniņu daivas epilepsijas lēkmes var sākties ar dzirdes auru: dūkoņu, svilpienu vai izkropļotu skaņas sajūtu. Psihiatrijā šī apgabala darbība tiek saistīta ar dzirdes halucinācijām, kad garozas aktivitāte rodas bez ārēja skaņas signāla. Retos gadījumos abpusējs bojājums rada garozas kurlumu, kad auss un dzirdes nervs strādā, bet skaņa netiek apzināta.

Atkarībā no situācijas iesaistās neirologs, logopēds, audiologs, psihiatrs un rehabilitācijas speciālisti. Pie ārsta jādodas, ja pēkšņi mainās spēja saprast runāto, parādās nesaprotama runa vai dzirdes zudums vienā ausī bez acīmredzama iemesla.

Novērtēšana notiek divās plaknēs: vispirms funkcija, pēc tam struktūra.

1. Klīniskā valodas pārbaude: runas plūdums, uzdevumu izpilde pēc mutiskas instrukcijas, priekšmetu nosaukšana un atkārtošana.
2. Dzirdes pārbaude un audiogramma, lai izslēgtu perifēru dzirdes zudumu kā cēloni.
3. Datortomogrāfija akūtā situācijā, lai izslēgtu asiņošanu.
4. Magnētiskā rezonanse deniņu daivas struktūras, insulta perēkļa vai audzēja precizēšanai.
5. Elektroencefalogrāfija, ja ir aizdomas par deniņu daivas epilepsiju.
6. Funkcionālā magnētiskā rezonanse vai nomoda kartēšana pirms operācijas, lai noteiktu valodas apgabalu robežas konkrētajam cilvēkam.

Vairākas ļoti atšķirīgas situācijas no malas var izskatīties vienādi, un atšķirt tās palīdz dažas mērķtiecīgas pārbaudes.

• Kurlums: cilvēks nedzird skaņu, bet lasa un raksta bez traucējumiem; Vernikes afāzijas gadījumā traucēta ir arī rakstītās valodas izpratne.
• Apjukums vai delīrijs: mainās arī orientēšanās laikā un vietā, savukārt afāzijas gadījumā cilvēks pārējā ziņā ir orientēts.
• Psihiska saslimšana: runa var būt nesakarīga, bet tā parasti ir gramatiski pareiza un nesākas pēkšņi vienā brīdī.
• Vidējā deniņu vija: tā atrodas zemāk un vairāk saistīta ar vārdu nozīmes uzglabāšanu, nevis skaņas apstrādi.
• Troksnis ausīs jeb tinīts: sajūta rodas dzirdes sistēmā kopumā, nevis obligāti garozas bojājuma dēļ.

Visdīvainākā Vernikes afāzijas iezīme ir tā, ka cilvēks pats nesaprot, ka runā nesakarīgi. Tas nav ietiepības vai noliegšanas jautājums. Sava runas izvērtēšana notiek tajā pašā sistēmā, kas izprot citu runu, un, kad šī sistēma ir bojāta, pazūd arī kontrolmehānisms.

No tā izriet praktisks secinājums tuviniekiem. Skaļāka vai lēnāka runāšana šādā situācijā nepalīdz, jo problēma nav dzirdē. Vairāk palīdz īsi teikumi, žesti, rādīšana uz priekšmetiem, attēli un pacietība, kā arī tas, ka sarunā piedalās viens cilvēks, nevis vairāki vienlaikus.

Otra maz zināma detaļa attiecas uz asimetriju. Deniņu plaknes atšķirība starp kreiso un labo pusi ir viena no izteiktākajām strukturālajām asimetrijām cilvēka smadzenēs, un to var saskatīt magnētiskās rezonanses attēlos. Tomēr no attēla vien nevar droši spriest, kurā puslodē konkrētajam cilvēkam ir valoda, tāpēc pirms operācijas to pārbauda atsevišķi.