Augšējā deniņu vaga smadzenēs

Vaga sākas deniņu daivas priekšējā daļā un stiepjas atpakaļ gandrīz visas daivas garumā, paliekot aptuveni paralēli lielajai sānu vagai, kas deniņu daivu atdala no pieres un paura daivas. Aizmugurē tā parasti sazarojas, un viens tās zars paceļas augšup, ieejot paura daivas apvidū pie leņķa vijas.

Šī vaga izceļas ar to, ka tā ir viena no garākajām un nepārtrauktākajām. Tieši tāpēc magnētiskās rezonanses attēlos to izmanto kā orientieri, no kura atskaita pārējās deniņu daivas struktūras.

Dibenā vagu vairākās vietās šķērso zemūdens tiltiņiem līdzīgi garozas savienojumi, kas savieno abas blakus esošās vijas. To skaits un novietojums cilvēkiem atšķiras, un tieši tie padara katras smadzenes anatomiski neatkārtojamas.

Vagu viegli sajaukt ar kaimiņu struktūrām, jo nosaukumi ir līdzīgi. Atšķirība ir vienkārša: vija ir izcilnis, vaga ir iedobe starp izciļņiem.

Vagas garozu nevar saistīt ar vienu funkciju, jo dažādi tās posmi strādā ar atšķirīgu informāciju. Kopīgais princips ir tas, ka šeit satiekas vairāku maņu signāli par vienu un to pašu notikumu.

• Bioloģiskas kustības atpazīšana: spēja no dažiem kustīgiem punktiem uzreiz saprast, ka tas ir ejošs cilvēks, nevis nejaušas kustības.
• Skatiena virziena uztvere: vai otrs skatās uz mani vai garām, kas ir viens no spēcīgākajiem sociālajiem signāliem.
• Sejas kustīgo iezīmju lasīšana: mīmika, lūpu kustības, galvas pagriezieni.
• Balss atpazīšana: cilvēka balss atšķiršana no citām skaņām un pazīstamas balss identificēšana.
• Dzirdētā un redzētā savienošana runā, kas ļauj labāk saprast sarunu biedru, redzot viņa lūpas.
• Piedalīšanās citu cilvēku nodomu un domu izpratnē kopā ar blakus esošo paura un deniņu robežapvidu.

Visuzskatāmākais pierādījums tam, ka šis apvidus savieno dzirdi ar redzi, ir vienkāršs eksperiments. Ja cilvēkam rāda video, kurā lūpas veido vienu zilbi, bet vienlaikus atskaņo citu, klausītājs bieži dzird trešo, kas neatbilst ne redzētajam, ne dzirdētajam.

Tas nozīmē, ka smadzenes runu nesaklausa tikai ar ausīm: tās apvieno skaņu ar lūpu kustību jau uztveres līmenī, nevis pēc tam, kad vārds jau ir atpazīts. Šī apvienošana notiek tieši augšējās deniņu vagas apkaimē.

Ikdienā tas izpaužas kā spēja saprast sarunu trokšņainā telpā, redzot runātāja seju. Cilvēki ar vājāku dzirdi uz šo mehānismu paļaujas ļoti daudz, un tieši tāpēc telefonsaruna viņiem ir grūtāka nekā saruna klātienē, un tāpēc sejas aizsegšana būtiski apgrūtina saprašanos.

Smadzeņu vagas veidojas noteiktā secībā jau pirms dzimšanas. Augšējā deniņu vaga parādās grūtniecības vidusdaļā, pēc lielās sānu vagas un vienlaikus ar citām lielajām vagām, un tās izveidošanās laiks tiek izmantots augļa smadzeņu nobriešanas vērtēšanā.

Īpaša šī vaga ir ar to, ka tā ir viena no pirmajām vietām, kur parādās abu pusložu atšķirība. Labajā un kreisajā pusē tās dziļums un aizmugurējās daļas forma nav vienādi, un šī asimetrija ir saskatāma jau ļoti agrīnā attīstībā.

Tas ir viens no anatomiskajiem pamatiem tam, ka abas puslodes ar valodu un sociālajiem signāliem strādā atšķirīgi. Tomēr no asimetrijas esamības nav pareizi secināt, ka viena puslode būtu svarīgāka: abas puses strādā kopā, un atšķirība ir uzdevumu sadalē, nevis vērtībā.

Tā kā apvidus atrodas vidējās smadzeņu artērijas apgādes zonā, biežākais bojājuma cēlonis ir insults. Sekas ir atkarīgas no puslodes un no tā, cik tālu uz aizmuguri bojājums sniedzas.

• Kreisās puses aizmugurējās daļas bojājums var radīt runas saprašanas traucējumus, kuros cilvēks runā plūstoši, bet nesaprot teikto un pats to nepamana.
• Retos gadījumos rodas stāvoklis, kurā dzirde ir saglabāta, bet runāti vārdi vairs netiek atpazīti kā runa.
• Labās puses bojājums biežāk traucē balss intonācijas, emociju un sarunas zemteksta uztveri.
• Deniņu daivas epilepsija var sākties šajā apvidū un izpausties ar dzirdes vai sarežģītām maņu parādībām.
• Attīstības un psihiskos traucējumos, tostarp autisma spektra un šizofrēnijas pētījumos, šī apvidus darbība un uzbūve atšķiras no vidējās, taču šādas atrades ir grupu līmeņa, nevis diagnostisks rādītājs vienam cilvēkam.

Atsevišķu vagu neviens izmeklējums neizmeklē. Vērtē visu deniņu daivu, un metodes izvēlas atbilstoši tam, vai meklējama uzbūves izmaiņa, darbības traucējums vai epilepsijas perēklis.

1. Neirologs novērtē runas saprašanu, atkārtošanu, nosaukšanu un dzirdes funkciju.
2. Veic magnētisko rezonansi, kas parāda garozas uzbūvi un iespējamu insultu, audzēju vai attīstības anomāliju.
3. Ja nepieciešams, izmanto funkcionālo magnētisko rezonansi, kas rāda, kuri apvidi aktivējas konkrētā uzdevumā.
4. Elektroencefalogrāfija palīdz atrast epilepsijas izcelsmes vietu deniņu daivā.
5. Difūzijas attēli parāda nervu ceļus, kas savieno deniņu daivu ar pieres daivu un tuvējām garozas zonām.
6. Pirms deniņu daivas operācijas papildus vērtē valodas un atmiņas pusložu sadalījumu, lai plānotu drošu pieeju.

Biežākais pārpratums ir jaukt vagu ar viju. Vaga ir iedobe, un tai pašai nav atsevišķas funkcijas: funkciju pilda garoza, kas klāj tās sienas. Tāpēc izteiciens par vagas darbību vienmēr ir saīsinājums, kas nozīmē garozu ap to.

Otrs pārpratums ir sajaukt šo vagu ar lielo sānu vagu. Pēdējā ir daudz dziļāka sprauga, kas atdala veselas daivas, un tās dziļumā slēpjas smadzeņu saliņa (insula). Augšējā deniņu vaga ir plānāka un atrodas zemāk, pilnībā deniņu daivas robežās.

Trešais ir pieņēmums, ka dzirdes garoza atrodas pašā vagā. Patiesībā primārā dzirdes garoza atrodas augstāk, sānu vagas dziļumā uz šķērsvijas, bet augšējā deniņu vaga strādā ar jau apstrādātu skaņas informāciju.

Ar deniņu daivas slimībām nodarbojas neirologs, epilepsijas gadījumā epileptologs, audzēju un operāciju jautājumos neiroķirurgs, bet runas atjaunošanā audiologopēds. Nekavējoties jāsauc neatliekamā palīdzība, ja pēkšņi rodas runas saprašanas vai runāšanas traucējumi, sejas nolaišanās vai vājums vienā pusē, jo tās ir insulta pazīmes un laiks ir izšķirošs.