Cilvēka asins šūnu veidi un to uzdevumi

Nobriedis eritrocīts ir viena no neparastākajām cilvēka šūnām: nobriešanas gaitā tas zaudē kodolu, mitohondrijas un šūnas iekšējās membrānu sistēmas, lai atbrīvotu vietu hemoglobīnam. Bez mitohondrijām tas enerģiju iegūst tikai anaerobā ceļā, un tieši tāpēc nepatērē to skābekli, ko pārnes.

Abpusieliekta diska forma dod lielu virsmas laukumu attiecībā pret tilpumu un ļauj šūnai deformēties. Membrānas iekšpusē ir elastīgs olbaltumvielu karkass, kas darbojas kā atspere; ja šī karkasa olbaltumvielās ir iedzimts defekts, šūna kļūst lodveidīga, zaudē lokanību un tiek priekšlaicīgi sagrauta liesā.

Eritrocīta membrānā atrodas arī asins grupu antigēni, kas nosaka AB0 un rēzus sistēmu. Tie ir iemesls, kāpēc asins pārliešana prasa savietojamības pārbaudi, un kāpēc rēzus negatīvai grūtniecei ir svarīga profilakse.

Leikocīti ir vienīgās asins šūnas ar pilnvērtīgu kodolu. Tos dala granulocītos, kuru citoplazmā ir redzamas graudiņu kopas, un agranulocītos. Leikocītu formula parāda, kura apakšgrupa dominē, un bieži tieši tā, nevis kopējais skaitlis, norāda uz cēloni.

• Neitrofilie leikocīti: visbiežākie, pirmie ierodas bakteriālas infekcijas vietā, aprij mikrobus un dzīvo asinīs tikai īsu laiku.
• Eozinofilie leikocīti: aktīvi parazitāru slimību un alerģisku reakciju gadījumā.
• Bazofilie leikocīti: retākie, satur histamīnu un heparīnu, piedalās alerģiskās reakcijās.
• Limfocīti: B limfocīti ražo antivielas, T limfocīti vada šūnu imunitāti, NK šūnas iznīcina vīrusu inficētas un audzēja šūnas.
• Monocīti: lielākās asins šūnas, kas, izejot audos, pārvēršas par makrofāgiem un uzkopj bojāejas paliekas.

Trombocīti veidojas kaulu smadzenēs no milzu šūnām, megakariocītiem, kuri burtiski atdala no sevis citoplazmas gabaliņus asinsvada lūmenā. Tāpēc trombocītam nav kodola, bet ir granulas, pilnas ar aktīvām vielām.

Asiņošanas apturēšana notiek divos posmos. Vispirms trombocīti pielīp bojātajai vietai un salīp savā starpā, veidojot mīkstu aizbāzni. Pēc tam plazmas recēšanas faktori uz šo aizbāzni uzbūvē fibrīna tīklu, kas to nostiprina. Tāpēc cilvēkam ar normālu trombocītu skaitu, bet bojātiem recēšanas faktoriem, asiņošana sākumā apstājas un atsākas vēlāk.

Klīniskā valodā tas nozīmē divus dažādus asiņošanas veidus: trombocītu trūkumam raksturīgi sīki ādas asinsizplūdumi un deguna vai smaganu asiņošana, bet recēšanas faktoru trūkumam dziļi asinsizplūdumi locītavās un muskuļos.

Tabulā salīdzinātas galvenās pazīmes, kas atšķir šīs trīs šūnu grupas ikdienas praksē.

Visu triju līniju priekštecis ir asinsrades cilmes šūna, kas spēj gan atjaunot sevi, gan dot sākumu divām lielām atzarēm: mieloīdajai, no kuras attīstās eritrocīti, trombocīti, granulocīti un monocīti, un limfoīdajai, no kuras rodas limfocīti.

Embrijam asinsrade sākas dzeltenuma maisā, pēc tam pāriet uz aknām un liesu un tikai grūtniecības beigu posmā nostiprinās kaulu smadzenēs. Auglim ir savs hemoglobīna veids ar lielāku radniecību pret skābekli, kas ļauj to atņemt mātes asinīm placentā; pirmajos dzīves mēnešos tas pakāpeniski nomainās pret pieaugušā hemoglobīnu.

Bērnam sarkanās kaulu smadzenes aizpilda gandrīz visus kaulus. Ar gadiem tās aizvietojas ar dzelteno, taukaino kaulu smadzeņu audu, un pieaugušajam aktīvā asinsrade paliek galvenokārt krūšu kaulā, ribās, skriemeļos, galvaskausā un iegurņa kaulos. Tieši tāpēc kaulu smadzeņu punkciju veic no zarnu kaula šķautnes vai krūšu kaula, nevis no rokas vai kājas.

Asins šūnu slimības ārstē hematologs, bērniem bērnu hematologs un onkologs. Ģimenes ārsts atklāj lielāko daļu noviržu, veicot pilnu asins ainu, un izlemj, vai cēlonis ir vienkāršs un ārstējams uz vietas vai arī nepieciešama specializēta izmeklēšana.

Pie ārsta nekavējoties jādodas, ja parādās zilumi bez traumas vai sīki sarkani punktiņi uz ādas, ilgstošs drudzis ar nakts svīšanu un svara zudumu, izteikts bālums ar elpas trūkumu miera stāvoklī vai atkārtotas smagas infekcijas. Bērnam brīdinājums ir kaulu sāpes kopā ar bālumu un ilgstošu nogurumu.

• Dzelzs deficīta anēmija: biežākā anēmijas forma, eritrocīti kļūst mazāki un bālāki.
• B12 vitamīna vai folskābes trūkums: eritrocīti kļūst pārmērīgi lieli.
• Hemolītiskās anēmijas: eritrocīti tiek sagrauti pirms laika, parādās dzelte.
• Leikēmijas un limfomas: nekontrolēta leikocītu līnijas vairošanās.
• Neitropēnija: samazināts neitrofilo leikocītu skaits, bieži pēc ķīmijterapijas.
• Imūnā trombocitopēnija: organisms sagrauj paša trombocītus.

Analizators asins šūnas saskaita automātiski, mērot to izmēru un citas fizikālās īpašības. Tas ir ātri un precīzi, bet tikai cilvēka acs mikroskopā spēj pateikt, vai šūnas izskatās pareizi. Tāpēc katrai neskaidrai asins ainai seko uztriepe.

Kaulu smadzeņu izmeklēšanu veic tad, kad problēmas cēlonis ir pašā ražotnē, nevis asinīs. Papildus izmanto plūsmas citometriju, kas atpazīst šūnu virsmas marķierus, un ģenētiskos izmeklējumus, kas nosaka audzēja veidu un ārstēšanas taktiku.

1. Pilna asins aina ar leikocītu formulu kā pirmais solis.
2. Retikulocītu skaits, lai saprastu, vai kaulu smadzenes reaģē uz anēmiju.
3. Asins uztriepes mikroskopija šūnu formas un nobrieduma vērtēšanai.
4. Dzelzs, B12 vitamīna, folskābes un iekaisuma rādītāju noteikšana pēc indikācijām.
5. Kaulu smadzeņu punkcija vai trepanobiopsija no zarnu kaula šķautnes.
6. Plūsmas citometrija un ģenētiskie izmeklējumi audzēju gadījumā.

Pirmā izplatītā kļūda ir hemoglobīna un eritrocītu skaita jaukšana. Var būt daudz eritrocītu, no kuriem katrs satur pārāk maz hemoglobīna; tieši tā izskatās dzelzs deficīta anēmija. Tāpēc anēmiju nosaka pēc hemoglobīna, nevis pēc šūnu skaita.

Otra kļūda ir uzskatīt augstu leikocītu skaitu par leikēmijas pazīmi. Leikocitoze ir normāla atbilde uz infekciju, iekaisumu, stresu un pat smagu fizisku slodzi. Satraucoša ir nevis pati leikocitoze, bet nenobriedušu šūnu parādīšanās asinīs kopā ar citu līniju kritumu.

Trešā neskaidrība ir starp trombocītiem un asins recēšanas faktoriem. Trombocītu skaitu rāda asins aina, bet recēšanas faktoru darbību vērtē pavisam citas analīzes. Normāls trombocītu skaits neizslēdz recēšanas traucējumus un otrādi.

Ceturtā ir eritrocītu grimšanas ātrums, ko bieži uzskata par asins šūnu rādītāju. Patiesībā tas ir nespecifisks iekaisuma rādītājs, atkarīgs no plazmas olbaltumvielu sastāva, un pats par sevi neko nepasaka par asins šūnu skaitu.

Eritrocīta mūžs organismā ir ierobežots, un to nosaka nevis nolietojies hemoglobīns, bet membrānas novecošana. Bez kodola šūna nevar atjaunot bojātās olbaltumvielas, tāpēc ar laiku tā kļūst stīvāka un liesas šaurajos filtrācijas spraugumos to atpazīst un izņem no aprites.

Tam ir praktiskas sekas. Glikētā hemoglobīna rādītājs, ko lieto cukura diabēta kontrolei, atspoguļo vidējo cukura līmeni tieši tāpēc, ka eritrocīti dzīvo ierobežotu, paredzamu laiku. Ja šis mūžs ir saīsināts, piemēram hemolīzes vai smagas nieru slimības gadījumā, glikētais hemoglobīns kļūst maldinoši zems, un cukura kontroli jāvērtē pēc citiem rādītājiem. Šo niansi ikdienā palaiž garām biežāk, nekā gribētos.