Elpošanas sistēmas orgāni un to uzdevumi

Deguna dobums (cavitas nasi) ir pirmais posms. Tā sānu sienā izvirzās trīs deguna gliemežnīcas, kas rada virpuļojošu gaisa plūsmu un daudzkārt palielina saskares laukumu ar gļotādu. Tieši šeit gaiss tiek sasildīts līdz ķermeņa temperatūrai, piesātināts ar mitrumu un atbrīvots no lielākajām daļiņām.

Ap deguna dobumu galvaskausa kaulos atrodas deguna blakusdobumi (sinus paranasales), kas ar to savienojas ar šaurām atverēm. Šo atveru aizsprostojums iekaisuma laikā ir sinusīta pamatcēlonis.

Rīkle (pharynx) ir kopīgs gaisa un barības ceļš, kas savieno deguna un mutes dobumu ar balseni un barības vadu. Balsene (larynx) ir skrimšļu karkass ar balss saitēm, kas vienlaikus veido skaņu un kalpo par vārstu, kurš rīšanas laikā noslēdz elpceļu ar uzbalseni.

Traheja (trachea) ir aptuveni cilindriska caurule, kuru atvērtu tur skrimšļa pusloki, bet mugurējā siena ir mīksta un pieguļ barības vadam. Trahejas apakšgalā atrodas sazarojuma vieta, kur tā sadalās labajā un kreisajā galvenajā bronhā.

Labais galvenais bronhs ir platāks un iet stāvāk uz leju, tāpēc iekļuvis svešķermenis biežāk nonāk tieši labajā pusē. Tālāk bronhi dalās arvien sīkākos zaros, zaudējot skrimsli un iegūstot gludo muskuļu slāni, līdz kļūst par bronhioliem.

Plaušas (pulmones) atrodas krūšu dobumā abpus videnei. Labā plauša ar divām spraugām ir sadalīta trīs daivās, kreisā ar vienu spraugu divās, un kreisās plaušas priekšējā malā ir iedobums sirdij. Katru plaušu sedz pleira (pleura) ar diviem lapiņu slāņiem, starp kuriem plānā kārtiņā atrodas šķidrums.

Elpceļus funkcionāli dala divās daļās. Vadošajā zonā gaiss tikai pārvietojas un tiek sagatavots, bet gāzu apmaiņa nenotiek; šo tilpumu sauc par anatomisko mirušo telpu. Respiratorajā zonā sienas kļūst tik plānas, ka skābeklis var izdifundēt cauri.

Alveola ir sīks maisiņš, kura sienu veido plakans epitēlijs un kuru no ārpuses apņem kapilāru tīkls. Starp gaisu un asinīm atrodas tikai alveolas šūna, kopīgā pamatmembrāna un kapilāra endotēlija šūna; šo kopumu sauc par alveolokapilāro membrānu.

Gāzu pāreja notiek pasīvi, pa koncentrācijas starpību. Skābeklis no alveolas pāriet asinīs un piesaistās hemoglobīnam, bet oglekļa dioksīds pāriet pretējā virzienā un tiek izelpots. Nekāda enerģija šajā solī netiek patērēta; enerģiju prasa tikai gaisa un asiņu piegāde.

Alveolu sienā atrodas divu veidu šūnas. I tipa šūnas veido plāno apmaiņas virsmu, bet II tipa šūnas ražo surfaktantu, kas samazina virsmas spraigumu un neļauj alveolām izelpas beigās salipt. Surfaktanta nepietiekamība ir priekšlaicīgi dzimušu bērnu elpošanas grūtību pamatā.

Apmaiņa var notikt tikai tur, kur vienlaikus ir gan gaiss, gan asins plūsma. Šo sakritību sauc par ventilācijas un perfūzijas attiecību, un tās traucējums ir galvenais skābekļa trūkuma mehānisms gan pneimonijas, gan plaušu artērijas trombembolijas gadījumā.

Elpceļi katru dienu saskaras ar milzīgu daudzumu daļiņu un mikroorganismu, tāpēc aizsardzība darbojas vairākos līmeņos.

• Deguna matiņi un gliemežnīcas, kas notver lielākās daļiņas.
• Gļotu slānis, kas pielīp sīkākām daļiņām un mikroorganismiem.
• Skropstiņepitēlijs, kas gļotas nepārtraukti virza uz rīkles pusi.
• Klepus un šķaudīšanas refleksi, kas strauji izsviež kairinātāju.
• Balsenes uzbalsenis, kas rīšanas laikā noslēdz elpceļu.
• Alveolārie makrofāgi, kas uzsūc daļiņas, kuras nokļuvušas līdz pašām alveolām.

Plaušas veidojas no priekšzarnas izauguma, un alveolu veidošanās turpinās vēl ilgi pēc dzimšanas. Tieši tāpēc smēķēšana mājās, gaisa piesārņojums un atkārtotas infekcijas agrā bērnībā ietekmē plaušu attīstību ilgtermiņā.

Bērna elpceļi ir šauri, un tāpēc pat neliels gļotādas pietūkums rada ievērojamu pretestību. Ar to skaidrojams, kāpēc bērniem tik strauji attīstās aizsmakums ar rejošu klepu un apgrūtinātu ieelpu.

Pieauguša cilvēka plaušu funkcija sasniedz maksimumu jaunībā un pēc tam pakāpeniski samazinās. Krūškurvja siena kļūst stīvāka, alveolu sienas zaudē elastību, un elpošanas rezerve sarūk. Smēķēšana šo procesu būtiski paātrina, un tieši atmešana jebkurā vecumā palēnina turpmāko samazināšanos.

Slimības ērti dalīt pēc vietas. Augšējos elpceļos biežāk sastopams rinīts, sinusīts, tonsilīts un laringīts, ar kuriem nodarbojas ģimenes ārsts un otolaringologs. Apakšējos elpceļos un plaušās biežākās ir astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība, pneimonija, bronhektāzes un audzēji, ar kuriem strādā pulmonologs.

Pleiras un krūškurvja dobuma problēmas, piemēram, pneimotorakss un izsvīdums, bieži prasa torakālā ķirurga iesaisti. Plaušu artērijas trombembolija pēc būtības ir asinsvadu slimība, kas izpaužas ar elpošanas simptomiem, un to ārstē steidzami stacionārā.

Neatliekama palīdzība nepieciešama, ja elpas trūkums rodas pēkšņi, ja parādās zilgana lūpu vai pirkstu krāsa, ja ir asas sāpes krūtīs, ja cilvēks nespēj runāt pilnos teikumos vai ja aizrīšanās neļauj elpot. Ilgstošs klepus, kas turpinās vairākas nedēļas, asinis krēpās un neizskaidrojams svara zudums ir iemesls plānotai, bet nekavētai vizītei pie ārsta.

Izmeklējumu izvēle atkarīga no tā, vai jānovērtē uzbūve vai darbība. Šie divi jautājumi prasa dažādas metodes, un tās viena otru papildina.

1. Apskate un plaušu izklausīšana ar fonendoskopu, novērtējot elpošanas skaņas un sēkšanu.
2. Pulsa oksimetrija, kas neinvazīvi rāda asins piesātinājumu ar skābekli.
3. Krūškurvja rentgenogramma kā pirmā attēldiagnostikas metode.
4. Spirometrija, kas mēra plūsmas un tilpumus un ļauj atšķirt obstrukciju no restrikcijas.
5. Difūzijas kapacitātes noteikšana, kas vērtē pašu gāzu apmaiņas spēju.
6. Datortomogrāfija detalizētai plaušu audu un asinsvadu novērtēšanai.
7. Bronhoskopija, kas ļauj apskatīt elpceļus no iekšpuses un paņemt materiālu izmeklēšanai.

Pirmais mazāk zināmais fakts ir tas, ka elpošanas ātrumu organismā nosaka nevis skābekļa, bet gan oglekļa dioksīda līmenis. Smadzeņu stumbra centri vispirms reaģē uz oglekļa dioksīda un skābes līdzsvara izmaiņām, un tikai izteikta skābekļa trūkuma gadījumā ieslēdzas otrs, miega artērijās esošais uztvērējs. Tieši tāpēc aizturēt elpu ilgi ir grūti nevis skābekļa trūkuma, bet uzkrājošā oglekļa dioksīda dēļ.

Otrais ir plaušu neelpošanas funkcijas. Plaušas piedalās asinsspiediena regulēšanā, filtrē sīkus trombus no venozajām asinīm, iesaistās skābju un sārmu līdzsvara uzturēšanā un kopā ar balseni nodrošina runu. Tāpēc plaušu slimība bieži ietekmē arī sirdi un vispārējo vielmaiņu, nevis tikai gaisa plūsmu.