Histamīna funkcijas organismā

Receptoru atklāšana notika pakāpeniski, un katrs jauns atradums mainīja ārstēšanu. Kad izrādījās, ka agrīnās prethistamīna zāles nemazina kuņģa skābes izdali, kļuva skaidrs, ka receptors kuņģī ir citāds; tas noveda pie atsevišķas zāļu grupas radīšanas kuņģa čūlu ārstēšanai.

Ceturtais receptors atklāts vēlāk un atrodas galvenokārt uz imūnsistēmas šūnām. Tas ir aktīvs pētījumu virziens, īpaši saistībā ar niezi un hroniskām iekaisuma slimībām.

Alerģijas pamatā ir tas, ka pret nekaitīgu vielu, piemēram, putekšņiem vai pārtikas olbaltumvielu, organisms izgatavojis E klases imūnglobulīnus. Tie piestiprinās tuklo šūnu virsmai un paliek tur gaidot. Kad alergēns nonāk atkārtoti un savieno divas blakus esošas antivielas, tuklā šūna acumirklī izlej granulu saturu apkārtējos audos.

Tālākais ir tiešas histamīna iedarbības rezultāts uz H1 receptoriem. Sīkie asinsvadi paplašinās, tāpēc āda kļūst sarkana un silta; to sieniņas kļūst caurlaidīgākas, tāpēc šķidrums izplūst audos un rodas pietūkums vai nātrenes plankums; kairinātie nervu gali rada niezi un šķaudīšanu; bronhu gludā muskulatūra saraujas, tāpēc apgrūtinās izelpa.

Anafilakse ir tā pati reakcija, kas notiek vienlaikus visā organismā. Asinsvadi paplašinās plaši, asinsspiediens krīt, balsene un bronhi pietūkst. Šis stāvoklis attīstās minūtēs, un pirmā izvēle tajā ir adrenalīns, nevis prethistamīna līdzeklis, jo tas iedarbojas uz asinsvadiem un bronhiem tieši un daudz ātrāk.

• Ādā: nātrene, apsārtums, nieze, ierobežots dziļāks pietūkums.
• Degunā un acīs: šķaudīšana, ūdeņaini izdalījumi, aizlikts deguns, acu asarošana.
• Elpceļos: sēkšana, klepus, apgrūtināta izelpa.
• Zarnās: krampjveida sāpes, slikta dūša, caureja.
• Vispārēji: asinsspiediena kritums, reibonis, sirdsklauves, samaņas zudums.

Kuņģa gļotādā histamīns ir pēdējais posms sarežģītā skābes izdales ķēdē. Gan klejotājnervs, gan hormons gastrīns lielā mērā darbojas netieši: tie liek enterohromafīnām līdzīgajām šūnām izdalīt histamīnu, un tieši tas caur H2 receptoru ieslēdz parietālās šūnas protonu sūkni, kas sālsskābi izsūta kuņģa lūmenā.

Šī sakarība ir viens no zāļu izstrādes klasiskajiem piemēriem. H2 receptoru bloķētāji bija pirmās zāles, kas patiesi mazināja skābes izdali un mainīja kuņģa čūlas ārstēšanu, agrāk bieži ķirurģisku. Vēlāk tos lielā mērā nomainīja protonu sūkņa inhibitori, kas iedarbojas uz pašu pēdējo posmu un tāpēc darbojas spēcīgāk neatkarīgi no tā, kurš signāls skābi izraisījis.

Galvas smadzenēs histamīnu ražo neliela nervu šūnu grupa hipotalāma aizmugurējā daļā, ko sauc par tuberomamilāro kodolu (nucleus tuberomammillaris). Šīs šūnas izsūta izaugumus gandrīz visos smadzeņu rajonos un ir viena no nomodu uzturošajām sistēmām: to aktivitāte ir augsta nomodā, zemāka miegā un vismazākā dziļā miegā.

Šis fakts izskaidro biežāko prethistamīna zāļu blakusparādību. Vecākās, pirmās paaudzes vielas viegli šķērso asins un smadzeņu barjeru un bloķē H1 receptorus arī tur, tāpēc rada miegainību, palēninātu reakciju un koncentrēšanās grūtības. Jaunākie līdzekļi izstrādāti tā, lai smadzenēs praktiski nenokļūtu, tāpēc miegainību parasti nerada un ikdienas lietošanai ir piemērotāki. Braukšanas un darba drošības ziņā šī atšķirība ir būtiska.

Papildus nomodam smadzeņu histamīna sistēma piedalās apetītes regulēšanā, mācīšanās procesos un slikta dūša refleksā. Tieši pēdējais skaidro, kāpēc dažas vecākās prethistamīna zāles izmanto pret kustību slimību un vestibulāru reiboni.

Tā kā histamīns ir spēcīgs, tā noārdīšana notiek ātri un divos neatkarīgos ceļos. Ārpus šūnām, īpaši zarnu sieniņā, strādā ferments diamīnoksidāze, kas sagrauj arī no pārtikas uzņemto histamīnu, pirms tas paspēj uzsūkties. Šūnu iekšienē, tostarp smadzenēs, darbojas cits ferments, histamīna N-metiltransferāze.

1. Kairinājums vai antivielu savienošana liek tuklajai šūnai izliet granulu saturu.
2. Histamīns izplatās audu šķidrumā un saistās ar tuvāko šūnu receptoriem.
3. Receptors ieslēdz šūnas iekšējo signālu ceļu, un parādās redzamā iedarbība.
4. Zarnu sieniņā un audos diamīnoksidāze sagrauj ārpusšūnu histamīnu.
5. Šūnu iekšienē histamīnu neitralizē N-metiltransferāze.
6. Noārdīšanās produkti tiek izvadīti ar urīnu, un tos var noteikt laboratoriski.

Biežākā problēma ir pārmērīga histamīna izdale alerģiskas reakcijas laikā. Retāk sastopama, bet svarīga ir mastocitoze, kad tuklo šūnu ir pārāk daudz un tās izdala histamīnu bez skaidra ierosinātāja, radot pietvīkumu, niezi, vēdersāpes un reizēm smagas reakcijas.

Atsevišķi jāmin tā sauktā histamīna nepanesība, kas tiek skaidrota ar nepietiekamu diamīnoksidāzes darbību zarnās. Sūdzības ir galvassāpes, pietvīkums, deguna nosprostojums, vēdera pūšanās un caureja pēc noteiktiem ēdieniem. Šī stāvokļa diagnostika ir strīdīga, un ticamas laboratoriskas pārbaudes trūkst, tāpēc vispirms jāizslēdz īstas alerģijas un zarnu slimības.

Alerģijas jautājumus risina alergologs, ādas izpausmes dermatologs, kuņģa skābes traucējumus gastroenterologs, bet tuklo šūnu slimības hematologs. Neatliekamā situācijā ar strauji progresējošu pietūkumu un elpas trūkumu ir jāzvana neatliekamās palīdzības dienestam.

Pašu histamīnu asinīs mēra reti, jo tā līmenis mainās pārāk ātri un rezultāts ir grūti interpretējams. Praksē izmanto netiešus rādītājus un provokācijas pārbaudes.

Ādas dūriena testā uz ādas uzpilina alergēnu ekstraktus un caur tiem izdara sīku dūrienu. Interesanti, ka pārbaudes ticamības nodrošināšanai kā pozitīvo kontroli izmanto tieši histamīna šķīdumu: ja tas pūslīti nerada, tests nav derīgs, piemēram, tāpēc, ka pacients nav pārtraucis lietot prethistamīna zāles.

• Specifisko E klases imūnglobulīnu noteikšana asinīs pret konkrētiem alergēniem.
• Ādas dūriena tests ar histamīna pozitīvo kontroli un neitrālu negatīvo kontroli.
• Triptāzes līmeņa noteikšana asinīs, ko izmanto pēc smagas reakcijas un mastocitozes gadījumā.
• Gastroskopija un kuņģa skābes izraisīto bojājumu vērtēšana gremošanas sūdzību gadījumā.
• Uzraudzīta uztura pārbaude, kuru veic ārsta vadībā, ja ir aizdomas par pārtikas izraisītu reakciju.

Pirmais pārpratums ir tas, ka prethistamīna zāles ir universālas pret jebkuru alerģiju. Tās bloķē tikai H1 receptoru un darbojas galvenokārt pret niezi, nātreni un deguna simptomiem. Pret astmas lēkmi vai anafilaksi tās ir nepietiekamas, jo tur galvenā loma ir citiem starpniekiem un stāvoklis attīstās pārāk strauji.

Otrais ir pārliecība, ka bezhistamīna diēta risina lielāko daļu nezināmas izcelsmes sūdzību. Pārtikā histamīns patiešām ir, īpaši ilgi nogatavinātos un raudzētos produktos, bet vairumam cilvēku zarnu fermenti to sekmīgi sagrauj. Stingra, ilgstoša diēta bez ārsta iesaistes var novest pie uztura trūkuma un aizkavēt īstā cēloņa atklāšanu.

Trešais, mazāk zināmais, ir farmakoloģisks: mūsdienu izpratnē prethistamīna līdzekļi nav vienkārši aizbāžņi receptorā. Tie darbojas kā apgrieztie agonisti, tas ir, tie samazina receptora paša spontāno aktivitāti pat tad, ja histamīna tuvumā nav. Tas izskaidro, kāpēc regulāra lietošana sezonas laikā strādā labāk nekā lietošana tikai brīžos, kad simptomi jau ir parādījušies.