IgA: gļotādu imūnglobulīns un tā uzdevumi

Cilvēkam ir piecas imūnglobulīnu klases, un tās viegli sajaukt, jo analīzēs tās bieži parādās kopā. Tabulā apkopotas būtiskākās atšķirības.

Galvenais IgA darbības veids tiek saukts par imūno izslēgšanu. Antiviela piesaistās baktērijas vai vīrusa virsmai gļotu slānī, salipina mikrobus kopā un neļauj tiem piestiprināties epitēlija šūnām. Nespējot pieķerties, mikrobs tiek aiznests projām ar gļotu plūsmu, skropstiņu kustību vai zarnu saturu.

Vienlaikus IgA neitralizē baktēriju toksīnus un vīrusu daļiņas, un pētījumi rāda, ka tā spēj tos neitralizēt pat epitēlija šūnas iekšienē pārneses laikā. Tas ir īpaši noderīgi, jo aizsardzība notiek jau ceļā uz virsmu.

Vissvarīgākā IgA īpašība tomēr ir tā, ko tā nedara. Atšķirībā no IgG un IgM tā praktiski neaktivē klasisko komplementa ceļu un vāji piesaista iekaisuma šūnas. Ja gļotāda, kas ik dienu saskaras ar miljoniem mikrobu, reaģētu ar iekaisumu, tā tiktu iznīcināta pašas aizsardzības dēļ. IgA aizsargā klusi.

• Salipina mikrobus un neļauj tiem pieķerties epitēlijam.
• Neitralizē toksīnus un vīrusus gļotu slānī.
• Var neitralizēt vīrusu epitēlija šūnas iekšienē pārneses laikā.
• Neizraisa komplementa aktivāciju un iekaisumu.
• Palīdz uzturēt normālas zarnu mikrofloras sastāvu.

Caur placentu auglim pāriet IgG, bet IgA nepāriet. Tāpēc jaundzimušā gļotādas piedzimstot ir bez savas antivielu aizsardzības, kaut gan asinīs viņam ir mātes IgG. Šo robu aizpilda mātes piens.

Jaunpiens satur īpaši daudz sekretorā IgA, un šīs antivielas neuzsūcas asinīs, bet paliek zīdaiņa zarnu lūmenā, kur darbojas tieši tur, kur nepieciešams. Būtiski ir tas, ka mātes gļotādās izveidotās antivielas atbilst tiem mikrobiem, ar kuriem māte pati saskaras, tātad tai pašai videi, kurā atrodas bērns.

Paša bērna sekretorā IgA ražošana sākas pakāpeniski pirmajos dzīves mēnešos un nostiprinās gadu gaitā. Tieši šī pakāpeniskā nobriešana ir viens no iemesliem, kāpēc maziem bērniem elpceļu un zarnu infekcijas ir biežākas nekā vēlāk.

Selektīvs IgA trūkums ir biežākā iedzimtā imunitātes nepietiekamība. Daudziem cilvēkiem tas nekad neizpaužas un tiek atklāts nejauši. Daļai tomēr biežāk atkārtojas elpceļu un vidusauss infekcijas, zarnu infekcijas un ilgstoša caureja, un biežāk sastopamas autoimūnas slimības un alerģijas.

Divi praktiski apsvērumi ir svarīgi ikvienam, kam šāda diagnoze zināma. Pirmkārt, lielākā daļa celiakijas antivielu testu ir balstīti tieši uz IgA klases antivielām, un cilvēkam bez IgA tie būs negatīvi pat tad, ja celiakija ir. Tāpēc kopējā IgA noteikšana ir obligāta celiakijas izmeklēšanas daļa. Otrkārt, nelielai daļai šo cilvēku organisms izveido antivielas pret IgA, un tad asins preparātu pārliešana var izraisīt smagu alerģisku reakciju, tāpēc šī informācija jāpiemin pirms jebkuras operācijas.

Ar šiem jautājumiem nodarbojas imunologs, bērniem pediatrs. Ja infekcijas atkārtojas neparasti bieži, norit smagi vai prasa atkārtotus antibiotiku kursus, tas ir iemesls izmeklēšanai, nevis tikai kārtējai ārstēšanai.

IgA nefropātija ir viena no biežākajām primārajām nieru kamoliņu slimībām. Tajā IgA molekulas ar izmainītu cukuru piesaisti veido kompleksus, kas nogulsnējas nieres kamoliņa starpaudos un izraisa iekaisumu. Raksturīga pazīme ir redzamas asinis urīnā, kas parādās vienlaikus ar rīkles iekaisumu vai tūlīt pēc tā, nevis pēc divām nedēļām, kā tas ir pēcstreptokoku glomerulonefrīta gadījumā.

IgA vaskulīts, ko agrāk sauca par Šenleina un Henoha purpuru, biežāk skar bērnus. To var atpazīt pēc taustāmiem, sarkanīgi violetiem izsitumiem uz kājām un sēžas, kam pievienojas vēdersāpes, locītavu sāpes un dažkārt nieru iesaiste. Ādā un nierēs atrodamas tās pašas IgA nogulsnes.

Retāk IgA ir iesaistīta noteiktā ādas pūšļu slimībā, un kaulu smadzeņu audzēju gadījumā tā var būt patoloģiski vairota olbaltumviela. Visos šajos gadījumos vērtēšanu veic attiecīgi nefrologs, reimatologs, dermatologs vai hematologs. Redzamas asinis urīnā vienmēr ir iemesls doties pie ārsta, arī ja tās pāriet pašas.

• Redzamas asinis urīnā kopā ar rīkles iekaisumu.
• Taustāmi izsitumi uz kājām un sēžas bez skaidra iemesla.
• Pietūkušas potītes, putains urīns vai paaugstināts asinsspiediens.
• Atkārtotas smagas infekcijas dažādos orgānos.
• Ilgstoša, nepaskaidrojama caureja vai svara zudums.

Kopējais IgA asinīs ir standarta laboratorijas analīze, ko bieži nosaka kopā ar IgG un IgM. Rezultāts vērtējams pēc vecuma normām, jo bērniem līmenis pakāpeniski pieaug un zema vērtība maza bērna analīzē vēl nenozīmē pastāvīgu trūkumu.

Specifiskās IgA antivielas nosaka atsevišķi, piemēram, celiakijas diagnostikā izmantotās antivielas pret audu transglutamināzi. Šeit svarīgi neuzskatīt kopējo IgA un specifiskās IgA antivielas par vienu un to pašu analīzi. Siekalu vai fēču IgA mērīšana komerciālos testos praktisku diagnostisku vērtību nesniedz.

Ja ir aizdomas par IgA nefropātiju, izšķirošais izmeklējums ir nieres biopsija ar imunofluorescenci, kurā redz IgA nogulsnes. Asins IgA līmenis šādiem pacientiem bieži ir normāls, tāpēc pēc tā diagnozi noteikt nevar.

1. Ģimenes ārsts izvērtē sūdzības un nozīmē kopējo imūnglobulīnu noteikšanu.
2. Rezultātu salīdzina ar attiecīgā vecuma normām.
3. Ja IgA ir ļoti zems, atkārto analīzi un vērtē infekciju vēsturi.
4. Celiakijas izmeklēšanā papildus nosaka IgG klases antivielas.
5. Nieru iesaistes aizdomu gadījumā nefrologs lemj par biopsiju.

Pirmais pārpratums ir domāt, ka zems IgA nozīmē vāju imunitāti kopumā. Lielākajai daļai cilvēku ar selektīvu IgA trūkumu pārējās antivielu klases darbojas normāli un dzīve norit bez īpašām problēmām.

Otrais pārpratums ir jaukt IgA trūkumu ar IgA nefropātiju. Pirmais nozīmē, ka antivielas ir par maz, otrais nozīmē, ka izmainītas antivielas nogulsnējas nierēs. Šīs ir divas pilnīgi atšķirīgas slimības, kas nav viena otras pretstats.

Trešais pārpratums saistās ar mātes pienu. IgA no piena nenonāk bērna asinīs un neveido bērnam ilgstošu imunitāti pret slimībām; tā darbojas vietēji bērna zarnās, kamēr barošana turpinās. Tas ir svarīgi, bet nav vakcinācijas aizstājējs.

Katrā IgA molekulā, kas nonāk uz gļotādas virsmas, ir iekļauta paša organisma receptora daļa. Tas nozīmē, ka epitēlija šūna par katru izvadīto antivielu samaksā ar gabalu no savas transporta iekārtas un receptoru veido no jauna. Šāda vienreizēja izmantošana ir dārga, bet tieši tā nodrošina, ka antiviela izdzīvo vidē, kas pilna ar gremošanas fermentiem un baktēriju proteāzēm.

Otra maz uzsvērta doma ir tā, ka IgA nav tikai aizsardzība pret slimību ierosinātājiem. Liela daļa zarnās izdalītās IgA piesaistās normālajai mikroflorai, neizraisot tās iznīcināšanu, un tādējādi ietekmē, kuras baktērijas atrodas tuvu gļotādai un kuras paliek tālāk lūmenā. Tā vietā, lai mikrobus tikai iznīcinātu, šī antiviela tos izkārto telpā, un šāda sadarbība ir viens no aktīvākajiem pētniecības virzieniem zarnu veselībā.