Kas ir IgE un ko nozīmē tā paaugstināšanās?

IgE molekula ir veidota pēc vispārējā antivielas plāna: divas smagās un divas vieglās ķēdes, kas veido Y burta formu. Smagā ķēde ir epsilon tipa, un tā satur vienu papildu konstanto domēnu salīdzinājumā ar IgG, kas padara molekulu smagāku un dod tai spēju cieši saistīties ar receptoru.

Atšķirībā no citām klasēm IgE praktiski neveido dimērus un nefiksē komplementa sistēmu klasiskajā ceļā. Tās ražošana notiek galvenokārt limfoīdajos audos tur, kur organisms saskaras ar ārpasauli: elpceļu un zarnu gļotādā, kā arī reģionālajos limfmezglos.

Receptoru ir divu veidu. Augstas afinitātes receptors atrodas uz tuklajām šūnām un bazofiliem, un tieši tas atbild par tūlītējo reakciju. Zemas afinitātes receptors atrodas uz B limfocītiem, makrofāgiem un eozinofiliem un piedalās antigēna uzrādīšanā un IgE ražošanas regulēšanā.

Alerģija neveidojas pirmajā saskarsmes reizē. Vispirms notiek sensibilizācija, un tikai atkārtota saskarsme dod simptomus. Tas izskaidro, kāpēc cilvēks var gadiem ēst kādu produktu bez problēmām un tad pēkšņi uz to reaģēt.

1. Alergēns iekļūst caur gļotādu vai ādu, un to uzņem dendrītiskā šūna.
2. T palīgšūnas otrā tipa virzienā noskaņotā atbilde liek B šūnām pārslēgties uz IgE ražošanu.
3. Saražotā IgE piesaistās tuklo šūnu un bazofilu receptoriem audos; simptomu vēl nav.
4. Atkārtotā saskarsmē alergēns saista divas blakus esošās IgE molekulas un savieno receptorus.
5. Šūna dažu minūšu laikā izdala histamīnu, triptāzi un veido leikotriēnus un prostaglandīnus.
6. Rodas agrīnā fāze ar niezi, pietūkumu un asinsvadu paplašināšanos, vēlāk vairāku stundu laikā seko vēlīnā iekaisuma fāze ar eozinofilo šūnu pieplūdi.

Lai saprastu IgE vietu, to der salīdzināt ar pārējām klasēm.

Laboratorijā mēra divus dažādus rādītājus. Kopējais IgE parāda visu IgE molekulu daudzumu asinīs neatkarīgi no tā, pret ko tās vērstas. Specifiskais IgE parāda antivielas tikai pret konkrētu alergēnu, piemēram, bērza putekšņiem, kaķa epitēliju vai zemesriekstu.

Kopējais IgE var būt paaugstināts alerģiju gadījumā, bet arī parazitozēs, atopiskā dermatīta, dažu imūndeficītu un atsevišķu retu slimību gadījumā. Tas var būt normāls arī cilvēkam ar izteiktu sezonālu alerģiju. Tāpēc atsevišķi ņemts šis rādītājs nav ne alerģijas apstiprinājums, ne izslēgšana.

Specifiskā IgE rezultātu lasa kopā ar anamnēzi. Sensibilizācija bez simptomiem nav alerģija: cilvēkam var būt izmērāmas antivielas pret produktu, ko viņš mierīgi ēd. Otrādi, klīniski skaidra reakcija saglabā nozīmi arī tad, ja tests ir robežvērtībā.

Mūsdienās pieejama arī komponentu diagnostika, kurā mēra antivielas nevis pret visu alergēna ekstraktu, bet pret atsevišķiem olbaltumiem tajā. Tas palīdz atšķirt patiesu pārtikas alerģiju no krustotas reakcijas, ko izraisa līdzība ar putekšņu olbaltumiem.

Auglis pats sāk ražot IgE vēlu, un mātes IgE, atšķirībā no IgG, placentu nešķērso. Tāpēc jaundzimušajam IgE līmenis ir ļoti zems un pieaug bērnībā, sasniedzot augstāko punktu skolas gados un pusaudža vecumā, un pieaugušajiem pakāpeniski samazinās.

Alerģisko slimību izpausmes seko raksturīgai secībai, ko dēvē par atopisko gaitu: agrā bērnībā biežāk atopiskais dermatīts un pārtikas alerģija, vēlāk elpceļu simptomi, alerģiskais rinīts un astma. Daudzas pārtikas alerģijas, piemēram, pret govs pienu un olu, ar gadiem pāriet, savukārt alerģija pret riekstiem un zivīm biežāk saglabājas.

Referenču robežas bērniem atšķiras no pieaugušo robežām, tāpēc rezultātu vienmēr salīdzina ar vecumam atbilstošu normu, nevis ar vispārēju skaitli.

IgE mehānisms ir pamatā alerģiskajam rinītam un konjunktivītam, lielai daļai bērnu astmas, tūlītējai pārtikas alerģijai, alerģijai pret kukaiņu dzēlieniem, daļai zāļu alerģiju un anafilaksei. Ne visas alerģiskas parādības ir IgE mediētas: kontaktdermatīts, celiakija un lielākā daļa zāļu izsitumu, kas parādās pēc vairākām dienām, darbojas pa citiem ceļiem, un tur IgE analīzes nepalīdz.

Anafilakse ir stāvoklis, kas prasa nekavējošu rīcību: strauji progresējoši izsitumi ar elpas trūkumu, balss aizsmakumu, rīkles vai mēles tūsku, vēdera sāpēm, vemšanu, reiboni vai samaņas zudumu. Šādā gadījumā jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, un cilvēkam ar zināmu risku ordinētais adrenalīna autoinjektors jālieto nekavējoties, nevis jāgaida, vai pāries.

Ar alerģijām nodarbojas alergologs, bieži sadarbībā ar citiem speciālistiem.

• Alergologs: diagnostika, alergēnu imūnterapija, anafilakses profilakses plāns.
• Pulmonologs: astmas kontrole un smagas astmas terapija.
• Otorinolaringologs: noturīgs deguna aizlikums, polipi, deguna blakusdobumu problēmas.
• Dermatologs: atopiskais dermatīts un hroniska nātrene.
• Ģimenes ārsts: pirmā izvērtēšana, nosūtījumi, ilgtermiņa novērošana.

Izmeklēšana sākas ar rūpīgu stāstu: kas notika, cik ilgi pēc saskarsmes, cik reizes atkārtojies, kā simptomi mainās sezonā un vidē. Bez šī konteksta neviens tests nav interpretējams.

Ādas dūriena tests ir ātrs un lēts: uz apakšdelma uzpilina standartizētus alergēnus un caur pilienu izdara virspusēju dūrienu, pēc aptuveni ceturtdaļstundas vērtē pūslīša lielumu. Tests jāveic vietā, kur ir pieejama palīdzība reakcijas gadījumā, un pirms tā parasti uz laiku jāpārtrauc antihistamīni.

Asins analīze specifiskajam IgE ir noderīga, ja ādas tests nav iespējams: pie plašas ekzēmas, dermogrāfisma, nepārtraucamas antihistamīnu lietošanas vai augsta reakcijas riska. Zelta standarts pārtikas alerģijas apstiprināšanai vai izslēgšanai ir kontrolēta provokācija ārsta uzraudzībā, ko veic tikai atbilstoši aprīkotā vidē.

Nozīmīgi zināt, ko nedarīt. Nenoteikti „pārtikas nepanesības" testi, kas mēra IgG pret pārtiku, matu analīzes un bioenerģētiskie mērījumi alerģiju diagnostikā nav pamatoti, un to rezultātu dēļ cilvēki bez vajadzības izslēdz veselu pārtikas grupu.

Alerģiju bieži jauc ar nepanesību. Laktozes nepanesība ir fermenta trūkums, nevis imūna reakcija, un tās simptomi ir vēdera uzpūšanās, caureja un sāpes, kas atkarīgas no apēstā daudzuma. Histamīna nepanesība un pseidoalerģiskas reakcijas uz konservantiem klīniski var atgādināt alerģiju, bet IgE tajās nav iesaistīta.

Ir arī pretēja kļūda: uzskatīt, ka reakcija nav alerģiska, jo tests ir negatīvs. Daļa reakciju, tostarp uz dažām zālēm, notiek, tuklo šūnu aktivējot tieši, apejot IgE.

Mazāk zināms ir tas, ka brīvā IgE dzīves ilgums asinīs ir īss, mērāms stundās vai dažās dienās, bet piesaistīta tuklajai šūnai tā saglabā aktivitāti daudz ilgāk, nedēļām. Tieši šī atšķirība izskaidro, kāpēc cilvēks paliek jutīgs arī tad, kad asinīs cirkulējošās antivielas jau būtu izvadītas, un kāpēc terapijas, kas saista brīvo IgE, iedarbojas pakāpeniski, nevis uzreiz.