Kas ir imūnglobulīns?

Antivielas pamatvienība sastāv no četrām polipeptīdu ķēdēm: divām identiskām smagajām un divām identiskām vieglajām, kas savstarpēji saistītas ar disulfīda tiltiņiem un veido Y burta formu. Vieglās ķēdes ir divu veidu, kappa un lambda, un vienai molekulai abas ir vienāda tipa.

Molekulas augšējie zari ir mainīgā daļa, kas atpazīst antigēnu; šo fragmentu sauc par Fab. Apakšējais kātiņš ir konstantā daļa jeb Fc, un tieši tā nosaka, ko antiviela dara pēc tam, kad mērķis atrasts: vai tā aktivē komplementu, vai piesaistās fagocīta receptoram, vai šķērso placentu.

Smagās ķēdes tips nosaka klasi. Tāpēc divas antivielas pret vienu un to pašu vīrusu var būt gan IgM, gan IgG, un tās atšķirsies nevis ar to, ko atpazīst, bet ar to, kur darbojas un cik ilgi saglabājas.

• Fab fragments: antigēna atpazīšana, molekulas mainīgā daļa.
• Fc fragments: efektorfunkcijas, saistīšanās ar šūnu receptoriem.
• Smagā ķēde: nosaka klasi (gamma, alfa, mu, epsilon, delta).
• Vieglā ķēde: kappa vai lambda, brīvās vieglās ķēdes mēra asinīs un urīnā.

Klašu sadalījums nav formāls; tas nosaka, kur antiviela atrodas un ko tā spēj.

Antiviela pati par sevi baktēriju nesagrauj. Tās uzdevums ir vai nu bloķēt, vai atzīmēt. Blokāde nozīmē, ka antiviela nosedz vīrusa saistīšanās vietu un tas vairs nevar iekļūt šūnā, vai arī saista baktērijas toksīnu, padarot to nekaitīgu.

Atzīmēšana ir svarīgāka. Kad antivielas ar Fab daļu ir pieķērušās mikroba virsmai, to Fc daļas vērstas uz āru un kļūst par rokturi, aiz kura mikrobu satver fagocīts. Tas pats ir arī signāls komplementa sistēmai, kuras kaskāde noslēdzas ar poras veidošanos mikroba membrānā.

1. Antigēna atpazīšana ar Fab daļu.
2. Neitralizācija: mērķa saistīšanās vietas vai toksīna bloķēšana.
3. Aglutinācija: vairāku mikrobu sasaistīšana kopā, kas atvieglo to aizvākšanu.
4. Opsonizācija: fagocītu piesaiste caur Fc receptoriem.
5. Komplementa klasiskā ceļa aktivācija un membrānu bojājošā kompleksa veidošanās.
6. No antivielām atkarīgā šūnu citotoksicitāte, kurā dabiskās galētājšūnas iznīcina apzīmēto šūnu.

Auglis pats antivielas ražo maz, bet mātes IgG aktīvi tiek pārnesta caur placentu, jo īpaši grūtniecības pēdējā trešdaļā. Tāpēc priekšlaicīgi dzimušiem bērniem šo antivielu krājums ir mazāks.

Pēc dzimšanas mātes antivielas pakāpeniski izzūd, kamēr bērna paša ražošana vēl tikai pieaug. Šo posmu sauc par fizioloģisko zīdaiņa hipogammaglobulinēmiju, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc infekcijas šajā vecumā ir biežas. Zīdīšana daļēji kompensē to ar IgA mātes pienā, kas aizsargā zarnu gļotādu.

Pieaugušā vecumā līmeņi stabilizējas. Gados vecākiem cilvēkiem kopējais antivielu daudzums parasti saglabājas, bet mainās to kvalitāte: atbilde uz jauniem antigēniem, piemēram, uz jaunu vakcīnu, kļūst vājāka. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc senioriem dažas vakcīnas veido speciāli pastiprinātas.

Trūkums izpaužas kā atkārtotas infekcijas. Biežākais primārais imūndeficīts ir selektīvs IgA deficīts, kas daļai cilvēku norit bez simptomiem, bet citiem dod biežas elpceļu un zarnu infekcijas. Plašāka antivielu ražošanas nepietiekamība, ko sauc par variablu imūndeficītu, parasti sākas jaunā pieaugušā vecumā ar atkārtotiem bronhītiem un pneimonijām.

Pārprodukcija ir cita problēma. Ja viens plazmas šūnu klons sāk nekontrolēti vairoties, asinīs parādās liels daudzums vienādu antivielu jeb monoklonāls proteīns. Tas raksturīgs multiplajai mielomai un saistītiem stāvokļiem, un to atklāj ar olbaltumvielu elektroforēzi.

Trešā grupa ir antivielas, kas vērstas pret paša organismu. Tās ir autoimūno slimību pamatā, no vairogdziedzera iekaisuma līdz sistēmas sarkanajai vilkēdei un miastēnijai.

Pie ārsta jādodas, ja infekcijas atkārtojas neparasti bieži, ja tās prasa atkārtotus antibiotiku kursus, ja tās norit smagi vai neparastās vietās, ja bērns slikti pieņemas svarā uz šī fona. Tie ir signāli, kas prasa izvērtēšanu, nevis kārtējo recepti.

• Imunologs: imūndeficītu diagnostika un imūnglobulīnu aizstājterapija.
• Hematologs: monoklonāla gammopātija, mieloma, limfomas.
• Reimatologs: autoimūnas slimības un autoantivielu izvērtēšana.
• Infektologs: atkārtotas un netipiskas infekcijas.
• Ģimenes ārsts: pirmā izvērtēšana, vakcinācijas plānošana, nosūtījumi.

Pamata analīze ir imūnglobulīnu klašu noteikšana asins serumā, parasti IgG, IgA un IgM kopā. Rezultāts vienmēr jāsalīdzina ar vecumam atbilstošu normu, jo bērniem un pieaugušajiem robežas atšķiras.

Seruma olbaltumvielu elektroforēze sadala olbaltumvielas frakcijās un parāda, vai gammaglobulīnu josla ir plaša, kas liecina par vispārēju iekaisuma atbildi, vai šaura un smaila, kas norāda uz monoklonālu produktu. Pēdējo precizē ar imūnfiksāciju un brīvo vieglo ķēžu noteikšanu.

Specifiskās antivielas pret konkrētu infekciju vai vakcīnu mēra atsevišķi. Šeit svarīga ir klase: IgM pret patogēnu parasti liecina par nesenu infekciju, IgG par agrāk pārslimotu vai vakcīnas radītu imunitāti. Tomēr izņēmumu ir daudz, tāpēc rezultātu interpretē kopā ar simptomiem un laiku.

Funkcionālais tests ir vakcinācijas atbildes pārbaude: izmēra antivielu līmeni, ievada vakcīnu un pēc noteikta laika mēra atkārtoti. Ja pieauguma nav, antivielu ražošanas sistēma nestrādā pareizi, pat ja kopējais līmenis šķiet normāls.

Pirmā kļūda ir jaukt imūnglobulīnus ar iekaisuma rādītājiem. C reaktīvais olbaltums un eritrocītu grimšanas ātrums parāda iekaisuma esamību, bet neko nepasaka par antivielu ražošanas spēju.

Otrā ir pieņēmums, ka augsts antivielu līmenis nozīmē labu imunitāti. Paaugstināts kopējais IgG bieži ir hroniska iekaisuma vai aknu slimības pavadonis, nevis spēka rādītājs.

Trešā attiecas uz zālēm ar nosaukumu „imūnglobulīns". Tā nav pastiprinoša terapija veseliem cilvēkiem, bet no donoru plazmas iegūts preparāts, ko lieto konkrētās situācijās: antivielu deficīta aizstāšanai, dažu autoimūno slimību ārstēšanai un pēc saskarsmes ar noteiktām infekcijām.

Lielākā daļa organisma antivielu neatrodas asinīs. Pēc kopējā saražotā daudzuma vadošā klase cilvēkam ir IgA, kas katru dienu tiek izdalīta gļotādu virsmās: zarnās, elpceļos, siekalās un asarās. Tas nozīmē, ka galvenais antivielu darbs notiek uz robežas ar ārpasauli, nevis asinsritē.

No tā izriet arī praktiska sekas vakcīnām. Injicēta vakcīna labi ceļ IgG līmeni asinīs un aizsargā no smagas slimības gaitas, bet gļotādas IgA tā ierosina vājāk. Tieši tāpēc daļa vakcīnu pret elpceļu un zarnu infekcijām tiek veidotas ievadīšanai caur degunu vai muti: lai imunitāte veidotos tur, kur patogēns ienāk.

Otrs mazāk zināms punkts: antivielas nobriest. Vairāku nedēļu laikā pēc infekcijas B šūnās notiek mērķtiecīgas mutācijas mainīgajā daļā, un tiek atlasītas tās šūnas, kuru antivielas saistās ciešāk. Tāpēc atkārtota saskarsme ar to pašu mikrobu dod ne tikai vairāk antivielu, bet labākas antivielas.