Imūnglobulīna G apakšklases

Tabulā apkopotas praktiski svarīgākās atšķirības. Precīzs katras apakšklases daudzums atšķiras starp cilvēkiem un ar vecumu, tāpēc laboratorijas norāda savas atsauces vērtības.

IgG3 eņģe ir izteikti gara un satur vairākas disulfīdsaites. Tas dod molekulai lielu lokanumu un ļauj vienlaikus saistīt tālu izvietotus antigēna punktus, kā arī padara Fc daļu viegli pieejamu komplementa pirmajam komponentam. Tieši tāpēc IgG3 ir spēcīgākais komplementa aktivētājs.

Tā pati garā eņģe ir arī IgG3 vājums. Tā ir ērts mērķis olbaltumvielas šķeļošajiem fermentiem, un IgG3 asinīs saglabājas ievērojami īsāku laiku nekā pārējās trīs apakšklases, kuru pusperiods mērāms aptuveni trīs nedēļās.

IgG2 eņģe ir īsa un stinga. Molekula ir mazāk lokana, un tā labāk saistās ar blīvi un regulāri izvietotiem antigēna atkārtojumiem, kādi ir tieši baktēriju kapsulas polisaharīdos. Vienlaikus stingā uzbūve padara Fc daļu grūtāk pieejamu, un komplementa aktivācija ir vāja.

IgG4 īpatnība ir vājā saite starp abām smagajām ķēdēm. Asinīs tā pusmolekulas var atdalīties un apmainīties ar citas IgG4 molekulas pusi. Rezultātā rodas antiviela ar diviem dažādiem saistīšanas zariem, kas vairs nespēj savienot divus vienādus antigēnus tīklā un tāpēc iekaisumu neizraisa.

Apakšklašu dalījums nav akadēmisks sīkums. Tas izskaidro, kāpēc dažādas vakcīnas darbojas atšķirīgi un kāpēc daži cilvēki slimo ar konkrētu infekciju veidu.

• IgG1: galvenā atbilde uz vīrusu un olbaltumvielu antigēniem, lielākā daļa vakcīnu izraisīto antivielu.
• IgG3: agrīna un ļoti spēcīga atbilde, laba baktēriju un vīrusu iznīcināšana, bet īsāks mūžs asinīs.
• IgG2: aizsardzība pret pneimokoku, meningokoku un hemofilo nūjiņu, kuru apvalks sastāv no polisaharīdiem.
• IgG4: klusējošā apakšklase, kas veidojas pēc ilgstošas antigēna iedarbības un bloķē antigēnu bez iekaisuma.
• Visas četras šķērso placentu ar īpaša receptora palīdzību un aizsargā jaundzimušo pirmajos dzīves mēnešos.

Auglim pašam antivielu gandrīz nav. Tās nāk no mātes, un pārnesi caur placentu nodrošina Fc receptora veids, ko sauc par neonatālo Fc receptoru. Pārnese ir visintensīvākā pēdējā grūtniecības trešdaļā, tāpēc priekšlaicīgi dzimušam bērnam mātes antivielu krājums ir mazāks.

Pēc piedzimšanas mātes IgG pakāpeniski sadalās, bet bērna paša ražošana vēl nav pilnā apjomā. Aptuveni pirmā pusgada vidū rodas zemākais punkts, ko sauc par fizioloģisko hipogammaglobulinēmiju, un tieši tajā laikā daudzi bērni sāk biežāk slimot.

IgG1 un IgG3 līmenis pieaugušā vērtībām tuvojas salīdzinoši ātri, bet IgG2 spēja atbildēt uz tīriem polisaharīdiem nobriest pēdējā, tikai pirmsskolas gados. Tieši tāpēc maziem bērniem paredzētās pneimokoku vakcīnas ir konjugētas, tas ir, polisaharīds ir piesaistīts olbaltumvielai, lai atbilde ietu pa T limfocītu ceļu un neatkarīgi no IgG2 gatavības.

Ja kopējais IgG ir normāls, bet kādas apakšklases ir maz, runā par selektīvu apakšklases deficītu. Praktiski nozīmīgākais ir IgG2 deficīts, kas bieži iet kopā ar IgA deficītu un izpaužas kā atkārtotas vidusauss, deguna blakusdobumu un plaušu infekcijas ar kapsulu veidojošām baktērijām.

Svarīgi, ka pats laboratorijas rezultāts vēl nav diagnoze. Daļai cilvēku ar zemu apakšklases līmeni nav nekādu sūdzību, un daļai ar normāliem skaitļiem ir slikta atbilde uz vakcīnām. Tāpēc imunologs vienmēr vērtē skaitļus kopā ar slimošanas vēsturi un ar īpašu pārbaudi, kurā mēra antivielu līmeni pirms un pēc vakcīnas ievades.

Ārstēšanas pamats ir infekciju savlaicīga atpazīšana un ārstēšana, vakcinācija, dažos gadījumos profilaktiska antibakteriāla terapija, bet smagos gadījumos imūnglobulīna aizstājterapija. Lēmumu pieņem klīniskais imunologs, bērniem sadarbībā ar pediatru.

• Vairākas plaušu karsoņas vai strutainas sinusīta epizodes gada laikā.
• Infekcijas, kas neizzūd ar parastu ārstēšanu vai atkārtojas tajā pašā vietā.
• Slikta antivielu atbilde pēc vakcinācijas.
• Atpaliekoša augšana bērnam kopā ar biežām infekcijām.

IgG4 ilgi uzskatīja par nenozīmīgu. Mūsdienās ir zināms, ka tieši tā ir apakšklase, kas veidojas pēc ilgstošas, atkārtotas saskares ar antigēnu, piemēram, alergēnu imūnterapijas laikā vai biškopjiem pret inde antigēniem. Šādas antivielas antigēnu pārtver, pirms tas sasniedz IgE uz tuklo šūnu virsmas, tāpēc tās sauc par bloķējošām antivielām.

Vienlaikus IgG4 ir arī vairāku autoimūnu slimību antiviela. Pemfigus vulgaris, kurā atslāņojas ādas un gļotādas virskārta, un miastēnijas variants ar antivielām pret muskuļa specifisko kināzi ir piemēri, kuros tieši IgG4 bloķē būtisku olbaltumvielu.

Atsevišķa slimību grupa ir ar IgG4 saistītā slimība, kurā dažādos orgānos veidojas blīvs, ar plazmas šūnām bagāts saistaudu audzējveida sabiezējums. Tā var skart siekalu un asaru dziedzerus, aizkuņģa dziedzeri, žultsceļus un vēderplēves aizmugures telpu. Diagnozi apstiprina audu izmeklēšana, nevis tikai asins analīze, un ārstēšanu vada reimatologs kopā ar attiecīgā orgāna speciālistu.

Serumā apakšklašu koncentrāciju mēra ar nefelometriju vai turbidimetriju, izmantojot antivielas pret katru apakšklasi atsevišķi. Analīzi parasti pasūta imunologs, un rezultātu vienmēr salīdzina ar vecumam atbilstošām atsauces vērtībām, jo bērnu un pieaugušo normas krasi atšķiras.

Funkcionālo novērtējumu dod vakcinācijas atbildes pārbaude. Nosaka specifisko antivielu līmeni pret pneimokoku vai stinguma krampju antigēniem, ievada attiecīgo vakcīnu un pēc dažām nedēļām mēra atkārtoti. Nepietiekams pieaugums liecina par funkcionālu antivielu veidošanās traucējumu pat tad, ja kopējie skaitļi izskatās normāli.

Papildus vērtē kopējo IgG, IgA, IgM un IgE līmeni, B limfocītu apakšgrupas plūsmas citometrijā un, ja ir aizdomas par iedzimtu imūndeficītu, arī ģenētisku izmeklēšanu.

Lielākā daļa mūsdienu bioloģisko zāļu ir monoklonālas antivielas, un to izstrādātājam ir jāizvēlas apakšklase. Izvēle nav formalitāte: tā nosaka, vai zāles antigēnu tikai bloķēs vai arī izraisīs šūnas iznīcināšanu.

Ja mērķis ir iznīcināt šūnu, piemēram, audzēja B limfocītu, izvēlas IgG1, jo tā piesaista komplementu un nogalinātājšūnas. Ja mērķis ir tikai bloķēt kādu molekulu, neradot iekaisumu, izvēlas IgG4 vai pārveidotu IgG1 ar novājinātu Fc daļu. Vairāki audzēju imūnterapijā lietotie preparāti ir tieši IgG4 tipa.

Tas ir labs piemērs tam, kā smalka uzbūves atšķirība, kas evolūcijā radusies antigēnu dažādības dēļ, mūsdienās kļuvusi par inženiertehnisku izvēli zāļu ražošanā.

Visbiežāk apakšklases jauc ar klasēm. IgG, IgA, IgM, IgE un IgD ir klases ar pilnīgi atšķirīgām smagajām ķēdēm un uzdevumiem, bet IgG1 līdz IgG4 ir vienas klases varianti. Zems IgA nav tas pats, kas zems IgG2, lai arī tie bieži sastopami kopā.

Otrkārt, augstu IgG4 līmeni bieži pielīdzina ar IgG4 saistītai slimībai. Paaugstināts līmenis sastopams arī alerģijās, pēc alergēnu imūnterapijas un dažās hroniskās infekcijās, tāpēc diagnozei nepieciešams orgāna bojājums un raksturīga audu aina.

Treškārt, IgG4 antivielas pret pārtikas produktiem dažkārt piedāvā kā pārtikas nepanesības testu. Šāda analīze nerāda alerģiju, bet gan parasto saskari ar attiecīgo produktu, un vadošās alergologu organizācijas to neiesaka izmantot uztura ierobežojumu noteikšanai.