Kāda ir smadzeņu loma uztverē?

Katrai maņai ir savs receptoru tips un savs primārais garozas lauks. Šī kārtība ir noturīga un ļauj pēc simptoma diezgan precīzi nojaust bojājuma vietu.

Uztveres ceļu ir noderīgi izsekot soli pa solim, jo katrā posmā var rasties savs traucējums, un tie izpaužas pilnīgi atšķirīgi.

1. Receptors pārvērš kairinājumu elektriskā signālā.
2. Signāls pa maņu nervu nonāk centrālajā nervu sistēmā.
3. Talāmā tas tiek pārslēgts, filtrēts un novirzīts uz garozu.
4. Primārais garozas lauks izdala vienkāršas pazīmes.
5. Asociatīvie apvidi apvieno pazīmes veselā objektā.
6. Atmiņa un konteksts piešķir objektam nozīmi un nosaukumu.

Primārie lauki ir sakārtoti kā kartes. Tīklenes blakus esošie punkti nonāk blakus esošos pakauša garozas punktos, dažādas skaņas frekvences nonāk sakārtoti gar dzirdes garozas joslu, un ķermeņa virsma ir attēlota gar centrālo pakaļējo viju.

Šīs kartes nav mērogā. Ķermeņa attēlojumā lūpas, mēle un roku pirksti aizņem nesamērīgi lielu laukumu salīdzinājumā ar muguru vai augšstilbu, jo tur receptoru blīvums un jušanas smalkums ir daudz lielāks. Tieši tāpēc ar pirkstgaliem var salasīt Braila rakstu, bet ar muguru ne.

Kartes ir arī plastiskas. Ja pirksts zaudē jušanu vai ekstremitāte tiek amputēta, kaimiņu apvidi pakāpeniski pārņem atbrīvoto garozas laukumu. Ar šo pārkārtošanos daļēji skaidro fantomsāpes, kad cilvēks jūt zudušo ekstremitāti un tās sāpes.

Pēc primārā redzes lauka informācija sadalās divās plūsmās. Vēdera plūsma virzās uz deniņu daivu un atbild par to, kas ir redzamais objekts: formu, krāsu, sejas atpazīšanu. Muguras plūsma virzās uz paura daivu un atbild par to, kur objekts atrodas un kā to satvert.

Šis dalījums nav teorētisks. Deniņu daivas bojājums var atņemt spēju atpazīt priekšmetu, saglabājot spēju to precīzi satvert, bet paura daivas bojājums var darīt pretējo.

Īpaši pazīstama ir sejas atpazīšanas nespēja, ko sauc par prozopagnoziju. Cilvēks redz seju, apraksta tās daļas, bet nespēj saprast, kam tā pieder, un cilvēkus atpazīst pēc balss vai apģērba. Reti tā ir iedzimta, biežāk radusies pēc insulta vai traumas.

Acī uz tīklenes redzes nerva iziešanas vietā nav gaismjutīgu šūnu, tātad redzes laukā ir neredzams punkts. Cilvēks to nemana, jo smadzenes šo robu aizpilda, pamatojoties uz apkārtni. Tas ir vienkāršākais pierādījums tam, ka redzētais nav tiešs tīklenes attēls.

Tāpat darbojas noturības parādības. Balta lapa šķiet balta gan saulē, gan istabas apgaismojumā, lai gan atstarotās gaismas sastāvs ir pilnīgi atšķirīgs. Cilvēks pazīstamu priekšmetu uztver vienā izmērā neatkarīgi no attāluma, lai gan attēls uz tīklenes mainās.

Uztvere ir arī vairāku maņu kopdarbs. Ja redzamās lūpu kustības neatbilst dzirdētajai skaņai, cilvēks bieži sadzird kaut ko trešo; šo parādību sauc par Makgurka efektu. Praksē tas nozīmē, ka trokšņainā telpā runu saprast palīdz sarunbiedra sejas redzēšana, un tieši tāpēc cilvēkiem ar vājinātu dzirdi telefonsaruna ir daudz grūtāka nekā saruna klātienē.

Uztveres apvidi nobriest tikai tad, ja saņem informāciju. Agrā bērnībā pastāv periodi, kuros šī nobriešana notiek un pēc kuriem to atgūt ir daudz grūtāk. Ja viena acs bērnībā redz neskaidri un smadzenes sāk to ignorēt, attīstās tā sauktā slinkā acs, un tās ārstēšana ir sekmīga tikai agrā vecumā.

Tas pats attiecas uz dzirdi un valodu. Tieši tāpēc jaundzimušajiem veic dzirdes skrīningu, un tāpēc dzirdes traucējumu agrīna korekcija ir tik svarīga runas attīstībai.

Novecojot pasliktinās gan receptoru, gan apstrādes darbs. Acs lēca zaudē elastību, iekšējās auss matiņšūnas iet bojā, īpaši augsto frekvenču apvidū, un vājinās oža. Svarīgi, ka neārstēta dzirdes pasliktināšanās tiek saistīta ne tikai ar saziņas grūtībām, bet arī ar lielāku kognitīvās pasliktināšanās risku, tāpēc dzirdes pārbaude vecumā nav kosmētisks jautājums.

• Zīdaiņa vecums: strauja redzes un dzirdes apvidu nobriešana atkarībā no pieredzes.
• Agrā bērnība: kritiskais periods slinkās acs un dzirdes traucējumu korekcijai.
• Pieaugušā vecums: uztvere ir stabila, bet zināma plastiskuma rezerve saglabājas.
• Pēc četrdesmit gadu vecuma: lēcas elastības zudums apgrūtina redzēšanu tuvumā.
• Vecumdienas: augsto frekvenču dzirdes zudums, ožas vājināšanās, lēnāka apstrāde.

Bojājums var būt jebkurā posmā, un simptoms norāda uz vietu. Ja cieš receptors vai nervs, zūd pati informācija. Ja cieš primārais garozas lauks, cilvēks zaudē maņu, lai gan acs vai auss ir vesela. Ja cieš asociatīvie apvidi, informācija nonāk, bet to nevar atpazīt; šo stāvokli sauc par agnoziju.

Īpašs stāvoklis ir ignorēšanas jeb neglekta sindroms, kas visbiežāk rodas pēc labās puses paura daivas insulta. Cilvēks neapzinās kreiso pusi: neapēd ēdienu no šķīvja kreisās puses, neskujas kreisajā pusē, nesaskata cilvēkus kreisajā pusē. Tas nav aklums, jo redze pati ir saglabāta; tā ir uzmanības sadalījuma problēma.

Pēkšņi radies redzes, dzirdes vai jušanas zudums, īpaši vienā ķermeņa pusē, kopā ar runas vai gaitas traucējumiem, ir insulta pazīme, un tad nekavējoties jāsauc ātrā palīdzība. Pakāpeniski attīstījušies traucējumi arī prasa izmeklēšanu, tikai ne neatliekamu.

Cilvēkiem, kas zaudē redzi, nereti parādās ļoti detalizētas redzes halucinācijas: raksti, figūras, cilvēki, ainavas. Šo stāvokli sauc par Šarla Bonē sindromu. Cilvēks apzinās, ka redzētais nav īsts, un psihiska slimība tam nav pamatā; garoza, zaudējot ienākošo informāciju, sāk ģenerēt saturu pati.

Šis sindroms ir svarīgs tieši tāpēc, ka cilvēki par to bieži kaunas klusēt, baidoties, ka tos uzskatīs par garīgi slimiem. Zināšana, ka tā ir zināma un izskaidrojama parādība, pati par sevi mazina satraukumu, taču par jebkurām halucinācijām jāpastāsta ārstam, lai izslēgtu citus cēloņus.

Tas pats princips darbojas arī citās maņās. Dzirdes zuduma gadījumā var parādīties troksnis ausīs vai pat mūzikas halucinācijas, bet pēc ekstremitātes zaudēšanas fantomsajūtas. Visos gadījumos smadzenes, palikušas bez ievades, neapstājas; tās turpina veidot uztveri no iekšējā modeļa.