Kas ietekmē renīna līmeni asinīs

Katrā nieres kamoliņā (glomerulus) ienāk piegādājošā artērija, un tās sieniņā parastās gludās muskulatūras šūnas ir pārveidojušās par šūnām, kas satur renīna granulas. Tās darbojas kā spiediena sensors: kad sienas izstiepums samazinās, granulas izdalās.

Turpat pieskaras nefrona kanāliņa posms ar īpašu šūnu grupu, ko sauc par blīvo plankumu (macula densa). Tās mēra nātrija hlorīda daudzumu kanāliņa šķidrumā un ar signālvielu palīdzību pastiprina vai nomāc renīna izdali blakus esošajās šūnās.

Trešais ievades ceļš ir simpātiskie nervi, kas pieiet šīm šūnām tieši. Šī iemesla dēļ stress, asins zudums un fiziska slodze renīna izdali palielina ātri, vēl pirms nātrija līdzsvars paspējis mainīties.

Ceļš no renīna izdales līdz spiediena pieaugumam sastāv no vairākiem soļiem, un katrā no tiem darbojas kāda zāļu grupa. Tieši tāpēc šī ķēde ir viena no praksē svarīgākajām cilvēka fizioloģijā.

1. Nieru šūnas izdala renīnu asinīs.
2. Renīns no aknās ražotā angiotensinogēna atšķeļ angiotensīnu I.
3. Angiotensīnu konvertējošais ferments to pārvērš par angiotensīnu II.
4. Angiotensīns II sašaurina asinsvadus un paaugstina spiedienu tūlīt.
5. Tas pats hormons liek virsnieru garozai izdalīt aldosteronu.
6. Aldosterons nierēs aiztur nātriju un ūdeni, bet izvada kāliju, tādējādi palielinot asins tilpumu.
7. Kad spiediens un tilpums atjaunoti, renīna izdale tiek nomākta, un ķēde apstājas.

Paaugstināts renīns visbiežāk nozīmē, ka niere jūt nepietiekamu asins plūsmu vai nātrija trūkumu. Tā var būt normāla atbilde uz apstākļiem vai slimības pazīme.

• Šķidruma zudums: asiņošana, vemšana, caureja, stipra svīšana bez šķidruma papildināšanas.
• Sāls ierobežošana uzturā un diurētisko līdzekļu lietošana.
• Pāreja no guļus uz stāvus stāvokli, kā arī fiziska slodze un stress.
• Nieru artērijas sašaurinājums, kas samazina asins plūsmu vienā vai abās nierēs.
• Sirds mazspēja un aknu ciroze, kurās efektīvais asins tilpums ir samazināts, lai gan kopējā šķidruma var būt pat par daudz.
• Virsnieru garozas mazspēja, kurā trūkst aldosterona.
• Grūtniecība, kurā sistēma fizioloģiski aktivizējas.
• Angiotensīnu konvertējošā fermenta inhibitori, angiotensīna receptoru blokatori un mineralokortikoīdu receptoru blokatori.

Zems renīns parasti nozīmē, ka organismā ir pietiekami daudz nātrija un šķidruma vai ka kāds cits faktors sistēmu apslāpē. Tieši pastāvīgi zems renīns kopā ar paaugstinātu asinsspiedienu ir svarīga norāde, kas prasa izmeklēšanu.

• Liels sāls daudzums uzturā un šķidruma pārslodze.
• Primārs aldosteronisms, kurā virsnieres aldosteronu ražo patstāvīgi un renīnu nomāc.
• Augsts kālija līmenis asinīs.
• Beta blokatori, kas pārtrauc simpātisko signālu uz nieru šūnām.
• Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kas kavē prostaglandīnus, kuri renīna izdali atbalsta.
• Hroniska nieru slimība ar bojātu kamoliņu aparātu, īpaši ilgstoša diabēta gadījumā.
• Lakricas sakne un to saturoši produkti lielā daudzumā.

Atsevišķi paņemts renīna rezultāts gandrīz neko nepasaka. Tabulā redzams, kāpēc: vienāds renīna virziens dažādās slimībās nozīmē pilnīgi atšķirīgas lietas atkarībā no tā, kā uzvedas aldosterons.

Lakricas saknē esošā glicirizīnskābe kavē fermentu, kas nierēs kortizolu pārvērš neaktīvā formā. Rezultātā kortizols nonāk pie mineralokortikoīdu receptora un darbojas tā, it kā tas būtu aldosterons: organisms aiztur nātriju un zaudē kāliju, asinsspiediens paaugstinās, bet renīns un aldosterons abi tiek nomākti.

Tā ir viena no retajām situācijām, kad gan renīns, gan aldosterons ir zemi, bet asinsspiediens augsts. Bez mērķtiecīgas iztaujāšanas par uzturu to var nesaprast ilgu laiku, jo lakrica ir arī dažās konfektēs, zālaju tējās un ārstniecības līdzekļos.

Praktiskā nozīme ir vienkārša: ja paaugstināta asinsspiediena izmeklēšanā abi rādītāji ir zemi, ārsts vaicās par lakricu, par citām augu izcelsmes vielām un par medikamentiem. Kālija līmeņa pazemināšanās šajā gadījumā ir papildu norāde.

Laboratorijā izmanto divus mērījumus: renīna aktivitāti plazmā, kas rāda, cik daudz angiotensīna I izveidojas laika vienībā, un tiešo renīna koncentrāciju. Abu skaitļi nav savstarpēji pārrēķināmi, tāpēc atkārtotus izmeklējumus vēlams veikt vienā un tajā pašā laboratorijā.

Sagatavošanās šeit ietekmē rezultātu vairāk nekā lielākajā daļā citu analīžu. Paraugu parasti ņem no rīta, pēc noteikta laika sēdus stāvoklī, un pirms tam koriģē zemu kālija līmeni. Vairāki medikamenti jāpārtrauc iepriekš, bet to drīkst darīt tikai ārsts, jo pēkšņa asinsspiediena zāļu atcelšana ir bīstama.

Ar šādiem jautājumiem nodarbojas endokrinologs, nefrologs vai kardiologs atkarībā no aizdomām, bet ceļš gandrīz vienmēr sākas pie ģimenes ārsta. Paaugstināts asinsspiediens jaunā vecumā, grūti kontrolējams spiediens ar vairākām zālēm vai spiediens kopā ar zemu kālija līmeni ir tipiskas situācijas, kurās šo izmeklēšanu apsver.

Pirmkārt, renīnu bieži uzskata par hormonu. Precīzāk to saukt par fermentu, kas asinīs sašķeļ citu olbaltumvielu, lai gan tā izdalīšanās tiek regulēta tāpat kā hormonam. Praktiski tas nozīmē, ka renīns pats asinsvadu sienu neietekmē.

Otrkārt, to sajauc ar aldosteronu. Renīnu ražo nieres, aldosteronu virsnieru garoza, un tieši tāpēc virsnieru slimībā renīns ir nomākts, bet nieru asinsvada slimībā paaugstināts.

Treškārt, zems renīns tiek uztverts kā slikts rezultāts. Tā tas nav: liela daļa cilvēku ar paaugstinātu asinsspiedienu, īpaši gados vecākiem, ir ar dabiski zemu renīna līmeni, un tas ietekmē zāļu izvēli. Šī iemesla dēļ vieniem pacientiem labāk iedarbojas zāles, kas darbojas uz renīna sistēmu, bet citiem kalcija kanālu blokatori vai diurētiskie līdzekļi.

Renīna sistēmas aktivitāte dažādiem cilvēkiem ar vienādu asinsspiedienu var būt pavisam atšķirīga. Tas nav tikai teorētisks novērojums: tas daļēji izskaidro, kāpēc viens un tas pats medikaments vienam cilvēkam palīdz lieliski, bet otram gandrīz nemaz.

Vēl viena nianse ir tā, ka zāles, kas bloķē angiotensīna darbību, renīna līmeni paaugstina, jo atgriezeniskā saite tiek pārrauta. Tāpēc augsts renīns cilvēkam, kas lieto šādas zāles, ir gaidāms rezultāts, nevis slimības pazīme.

Visbeidzot, renīna sistēma ir cieši saistīta ar diennakts ritmu un miegu. Tās aktivitāte mainās nakts gaitā, un tieši ar to daļēji skaidro, kāpēc asinsspiediens agrās rīta stundās paaugstinās un kāpēc miega apnoja pasliktina asinsspiediena kontroli.