Kas ir renīna un angiotenzīna sistēma?

Evolucionāri šī sistēma ir mehānisms sāls un ūdens taupīšanai apstākļos, kur abu trūkst. Tā ir ļoti jutīga uz trūkumu un salīdzinoši neveikla, ja sāls un šķidruma ir par daudz, jo tādu situāciju cilvēka vēsturē bijis maz.

Tāpēc mūsdienās tā bieži darbojas par labu slimībai. Sirds mazspējas gadījumā sirds izsviede ir maza, nieres to uztver kā asins zudumu un sistēmu ieslēdz, kaut arī organismā šķidruma ir par daudz. Rezultātā aug tūska un asinsvadu pretestība, un noslogotajai sirdij kļūst vēl grūtāk. Ilgstoši augsts angiotenzīna II un aldosterona līmenis turklāt veicina sirds muskuļa un asinsvadu sienas rētošanos.

Tieši tāpēc šī ķēde ir viens no biežāk izmantotajiem zāļu mērķiem sirds un asinsvadu medicīnā. Vienas zāļu grupas bremzē pārveidojošo enzīmu, citas bloķē angiotenzīna II receptoru, vēl citas bloķē aldosterona iedarbību nierē, un ir arī tiešs renīna bremzētājs. Visas tās galu galā samazina asinsvadu sašaurināšanos un šķidruma aizturi.

Ar šādu terapiju nodarbojas kardiologs, nefrologs un ģimenes ārsts. Šīs zāles prasa asins analīžu kontroli, jo tās var ietekmēt kālija līmeni un nieru rādītājus, un tās nav piemērotas grūtniecības laikā. Nevienu no tām nedrīkst sākt, pārtraukt vai mainīt devu pēc paša ieskata.

Asinsspiediens jānovērtē ārstam, ja mājas mērījumos tas atkārtoti ir paaugstināts, ja tas krasi svārstās vai ja ļoti augsts spiediens atklājas jaunam cilvēkam bez ģimenes vēstures. Pēdējais īpaši attiecas uz gadījumiem, kad spiedienu neizdodas kontrolēt ar vairākiem medikamentiem: viens no iemesliem var būt nieres artērijas sašaurinājums, kas šo sistēmu tur nepārtraukti ieslēgtu.

Nekavējoties jāsauc neatliekamā palīdzība, ja ļoti augsts asinsspiediens pavada sāpes krūtīs, elpas trūkumu, redzes traucējumus, stipras galvassāpes ar vemšanu, apjukumu vai vienpusēju vājumu.

Pirmā jaukšana ir starp renīnu un angiotenzīnu. Renīns ir ferments, kas pats asinsvadus neietekmē; tas tikai uzsāk reakciju virkni. Angiotenzīns II ir hormons, kas iedarbojas uz receptoriem. Tikpat bieži jauc angiotenzinogēnu, kas ir neaktīvā izejviela no aknām, ar angiotenzīnu.

Otrā jaukšana ir ar simpātisko nervu sistēmu. Abas ceļ asinsspiedienu, bet darbojas dažādā laika mērogā: nervu sistēma reaģē sekundēs un ātri atslābst, bet renīna un angiotenzīna sistēma iedarbojas minūtēs un stundās un maina ķermeņa kopējo ūdens un sāls daudzumu. Tāpēc pirmā glābj no ģīboņa pieceļoties, bet otrā nosaka asinsspiediena līmeni nedēļās un mēnešos.

Angiotenzīnu pārveidojošais enzīms organismā nav specializējies tikai uz vienu uzdevumu: tas noārda arī bradikinīnu, vielu, kas kairina elpceļus un paplašina asinsvadus. Kad enzīmu nomāc ar zālēm, bradikinīns uzkrājas, un daļai cilvēku rodas kaitinošs sauss klepus, retāk sejas un lūpu tūska.

Tas ir labs piemērs tam, kā viena bioķīmiska detaļa izskaidro pavisam praktisku parādību. Zāļu grupa, kas bloķē nevis enzīmu, bet angiotenzīna receptoru, bradikinīna noārdīšanu neskar, tāpēc tā klepu parasti nerada. Ja iedzerto zāļu laikā parādās nerimstošs sauss klepus vai, jo īpaši, lūpu un mēles pietūkums, par to nekavējoties jāpaziņo ārstam.