Kas ir amigdalas pārtrenēšana?

Amigdala jeb mandeļveida ķermenis (corpus amygdaloideum) ir pelēkās vielas kodolu kopa deniņu daivas (lobus temporalis) dziļumā, tieši pretī un nedaudz priekšā hipokampam (hippocampus). Tā ir divas struktūras, pa vienai katrā puslodē, un pieder limbiskajai sistēmai.

Tā nav viendabīga. Nosacīti izdala bazolaterālo daļu, kas saņem apstrādātu informāciju no smadzeņu garozas un talāma un veic mācīšanos, un centrālo kodolu, kas ir izejas vārti uz ķermeņa reakcijām. Trešā, mediālā daļa vairāk saistīta ar ožas un feromonu informāciju.

Izejošie ceļi ir tie, kas izskaidro simptomus. Savienojums ar hipotalāmu (hypothalamus) iedarbina veģetatīvo un hormonālo stresa atbildi, savienojums ar vidussmadzeņu pelēko vielu ap ūdensvadu izraisa sastingšanu vai bēgšanu, savienojums ar smadzeņu stumbra kodoliem paātrina sirdsdarbību un elpošanu. Tāpēc bailes nav tikai sajūta galvā, bet vienlaikus notikums visā ķermenī.

• Bazolaterālā daļa: ienākošā informācija un asociāciju mācīšanās.
• Centrālais kodols: izeja uz veģetatīvajām un motorajām reakcijām.
• Savienojums ar hipotalāmu: stresa hormonu ass ieslēgšana.
• Savienojums ar hipokampu: notikuma konteksta un vietas piesaiste.
• Savienojums ar pieres daivas apakšējo vidusdaļu: reakcijas bremzēšana.

Informācija par iespējamu draudu amigdalu sasniedz pa diviem ceļiem. Īsākais iet no talāma tieši uz amigdalu un nes rupju, neapstrādātu signālu, bet ļoti ātri. Garākais iet caur smadzeņu garozu, kur notēls tiek atpazīts precīzi, un pienāk nedaudz vēlāk.

Tieši šī atšķirība izskaidro ikdienas pieredzi: cilvēks jau ir atlēcis no čūskai līdzīgas līknes uz takas un tikai pēc tam saprot, ka tā ir aukla. Ātrais ceļš samaksā ar kļūdainiem trauksmes signāliem, bet izdzīvošanas ziņā šī cena ir izdevīgāka nekā nokavēta reakcija.

Pēc amigdalas ieslēgšanās dažu sekunžu laikā paaugstinās sirdsdarbības ātrums un asinsspiediens, paplašinās acu zīlītes, saspringst muskuļi un mainās elpošana. Paralēli ieslēdzas hipotalāma, hipofīzes un virsnieru ass, kas izdala stresa hormonus lēnāk, bet uz ilgāku laiku. Šo reakciju cilvēks neizvēlas, tāpēc pārmest sev trauksmes rašanos ir bezjēdzīgi.

1. Maņu informācija nonāk talāmā.
2. Ātrais ceļš nekavējoties brīdina amigdalu, negaidot precīzu atpazīšanu.
3. Amigdala salīdzina signālu ar iepriekš iemācītajām asociācijām.
4. Centrālais kodols ieslēdz veģetatīvo, hormonālo un motoro reakciju.
5. Smadzeņu garozas lēnākais ceļš pienāk un vai nu apstiprina draudu, vai to atsauc.

Eksperimentālajā neirozinātnē process, kurā iemācītā baiļu reakcija pazūd, saucas izdzišana. Ilgu laiku domāja, ka tā vienkārši izdzēš veco saikni. Tagad ir skaidrs, ka notiek pretējais: tiek iemācīta jauna, paralēla atmiņa, kas saka „šajā kontekstā šis signāls ir drošs", un tā vecajai atmiņai uzliekas virsū.

Šo jauno, bremzējošo atmiņu uztur smadzeņu garozas pieres daivas apakšējā vidusdaļa, kas amigdalu nomāc. No tā izriet trīs labi zināmas parādības. Bailes var atgriezties citā vidē, tās var atgriezties pēc laika un tās var pēkšņi atjaunoties pēc atkārtota nepatīkama notikuma. Tas nav terapijas neveiksmes pierādījums, bet mehānisma īpašība.

Praktiskā secība no tā ir skaidra: lai jaunā mācīšanās noturētos, tai jānotiek dažādās vietās, dažādos apstākļos un atkārtoti. Tieši tāpēc ekspozīcijas terapijā uzdevumus veic ne tikai kabinetā, bet arī ikdienas vidē, un tāpēc vienreizēja saskarsme ar baiļu objektu parasti nelīdz.

Komerciālās programmas parasti sastāv no dažiem atkārtotiem elementiem: domu pārtraukšanas frāzes, vizualizācijas, elpošanas vingrinājumiem, apzinātības praksēm un dienasgrāmatas. Daļa no tiem sakrīt ar atzītām metodēm, daļa ir jauni tikai pēc nosaukuma.

Būtiskākā atšķirība ir nevis paņēmienos, bet apgalvojumos par to, ko tie spēj ārstēt. Kad programma sola izārstēt hroniska noguruma sindromu, fibromialģiju vai autoimūnu slimību, tas pārsniedz jebkuru pamatojumu un var novest pie tā, ka cilvēks atliek īstu izmeklēšanu.

Trauksmes traucējumu, panikas un fobiju gadījumā pirmās izvēles psiholoģiskā metode ir kognitīvi biheiviorālā terapija ar ekspozīcijas daļu. Tās būtība ir pakāpeniska, plānota saskarsme ar situāciju, no kuras cilvēks izvairās, kamēr ķermeņa reakcija mazinās un rodas jauna pieredze. Tieši šī jaunā pieredze ir tas, ko neirozinātnē sauc par izdzišanas mācīšanos.

Pēctraumas stresa traucējuma gadījumā papildus lieto uz traumu vērstas terapijas formas, tostarp desensibilizāciju ar acu kustībām. Daļai cilvēku nepieciešama arī medikamentoza ārstēšana, un to nozīmē ārsts, izvērtējot simptomu smagumu un blakusslimības.

Atbalsta pasākumiem ir mazāka, bet reāla nozīme. Regulāras fiziskās aktivitātes, pietiekams miegs, kofeīna un alkohola ierobežošana un apzinātības prakses samazina bazālo trauksmes līmeni un atvieglo terapijas darbu. Tie nav terapijas aizstājēji, bet padara to efektīvāku.

• Pakāpeniska, plānota saskarsme ar izvairīto situāciju, nevis vienreizējs pārbaudījums.
• Atkārtošana dažādās vietās un apstākļos, lai jaunā mācīšanās noturētos.
• Izvairīšanās un drošības rituālu pakāpeniska atmešana.
• Miega, slodzes un kofeīna sakārtošana kā fons terapijai.
• Speciālista vadīta terapija, ja simptomi traucē ikdienas dzīvei.

Pašpalīdzības paņēmieni ir saprātīgs sākums vieglām, īslaicīgām sūdzībām. Tie nav vietā, ja simptomi ir ilgstoši, pastiprinās vai sāk ierobežot darbu, mācības un attiecības. Tāpat tie nav vietā, kamēr nav izslēgti ķermeniski cēloņi: vairogdziedzera pārmērīga darbība, sirds ritma traucējumi, anēmija un atsevišķas zāles var izraisīt sajūtas, kas neatšķiras no panikas lēkmes.

Ar trauksmes un pēctraumas stāvokļiem strādā psihiatrs un klīniskais psihologs, bet pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts, kas izvērtē ķermenisko pusi un izraksta nosūtījumu. Bērnu gadījumā to dara bērnu psihiatrs. Latvijā daļu psihoterapijas pakalpojumu iespējams saņemt valsts apmaksātā veidā ar ģimenes ārsta nosūtījumu.

Ir situācijas, kad palīdzība vajadzīga nekavējoties. Domas par sevis savainošanu vai dzīvības pārtraukšanu, pilnīga nespēja tikt galā ar ikdienu, smaga bezmiega nedēļas vai pirmreizēja krūšu sāpju un smakšanas sajūtas lēkme ir iemesls neatliekami vērsties pēc palīdzības, nevis meklēt pašpalīdzības kursu.

Visizplatītākais pārpratums ir priekšstats par amigdalu kā par atsevišķu „reptiļu smadzeni", kas pārņem varu un izslēdz saprātu. Patiesībā amigdala nekad nedarbojas atsevišķi: tā pastāvīgi apmainās signāliem ar garozu, hipokampu un citām struktūrām, un trauksmes traucējumos mainās nevis viena kodola darbs, bet visa tīkla līdzsvars.

Otrs pārpratums ir uzskatīt amigdalu tikai par baiļu centru. Tā piedalās arī pozitīvu notikumu nozīmes piešķiršanā, sociālo signālu, īpaši seju izteiksmes, lasīšanā un atmiņas emocionālā iezīmējuma veidošanā. Tieši pēdējais izskaidro, kāpēc emocionāli piesātināti notikumi atmiņā paliek asāk nekā ikdienišķi.

Trešais ir pieņēmums, ka nepaskaidrojami ķermeniski simptomi noteikti nāk no „pārkarsušas amigdalas". Hroniska noguruma sindroms, fibromialģija un līdzīgi stāvokļi ir reāli un joprojām nepilnīgi izprasti, un to skaidrošana ar vienu smadzeņu struktūru ir vienkāršojums, kas var novest pie nepamatotas vainas izjūtas un nokavētas diagnozes.

Parastā klīniskā praksē amigdalas darbību neizmeklē. Galvas magnētiskās rezonanses izmeklējums parāda tās uzbūvi un palīdz atklāt audzējus, deniņu daivas sklerozi vai iekaisumu, bet neko nepasaka par trauksmes līmeni. Funkcionālā magnētiskā rezonanse, kas rāda aktivitāti, ir galvenokārt pētniecības rīks, un no viena cilvēka attēla diagnozi neliek.

Deniņu daivas epilepsijas gadījumā amigdala un hipokamps ir biežākais lēkmju izcelsmes apvidus, un tad izmeklējumi tiešām ir vērsti tieši uz tiem. Lēkme var sākties ar pēkšņu, nepamatotu baiļu vilni, dīvainu smaku vai jau kaut kur redzēta sajūtu, un tas ir stāvoklis, kuru izmeklē neirologs, nevis psihologs.

Vērtīgākais, ko neirozinātne par amigdalu ir devusi, nav attēls, bet princips. Ir zināms ļoti rets iedzimts stāvoklis, kurā abas amigdalas ir bojātas, un cilvēkiem ar to praktiski nav parasto baiļu reakciju uz draudiem, taču tie joprojām spēj izbīties, ieelpojot gaisu ar paaugstinātu oglekļa dioksīda saturu. Tas pierāda, ka baiļu sistēma nav viena struktūra, un tieši tāpēc arī neviena pārtrenēšanas programma nevar apsolīt, ka „izslēgs" bailes.