Kas ir amigdala jeb mandeļveida kodols?

Amigdala (corpus amygdaloideum) atrodas deniņu daivas mediālajā daļā, uncus rajonā, tieši hipokampa galvas priekšā un nedaudz virs tās. Sānu kambara apakšējais rags iet gar tās aizmugurējo un apakšējo malu, un tieši šī attiecība ļauj radiologam to droši atpazīt magnētiskās rezonanses attēlā.

No ārpuses amigdalu sedz deniņu daivas garozas mediālā daļa, bet no augšas tai tuvu atrodas bazālie kodoli un globus pallidus. Priekšpusē tā gandrīz nemanāmi pāriet garozā, tāpēc precīzas robežas noteikšana attēldiagnostikā prasa pieredzi un standartizētu metodiku.

Amigdalai ir divi galvenie šķiedru ceļi. Stria terminalis lokveidā apliec talāmu un ved uz starpsienas un hipotalāma rajonu, bet ventrālais amigdalofugālais ceļš iet īsāk un tiešāk uz hipotalāmu un smadzeņu stumbru. Asinsapgādi nodrošina priekšējās choroidālās artērijas un vidējās smadzeņu artērijas zari.

Praksē amigdalu iedala trīs galvenajās grupās, kurām pievienojas plānas iestarpināto šūnu joslas. Šo šūnu joslas darbojas kā bremze un ir nozīmīgas, mācoties, ka kāds signāls vairs nav bīstams.

Klasiskais skaidrojums paredz divus paralēlus ceļus. Ātrais ceļš ved no talāma tieši uz amigdalu, apejot garozu, un ļauj sākt reakciju dažu simtdaļsekunžu laikā. Lēnais ceļš iet caur redzes vai dzirdes garozu, ir daudz precīzāks un vai nu apstiprina trauksmi, vai to atceļ.

Kad centrālais kodols ir aktivēts, ķermeņa atbilde izvēršas gandrīz vienlaikus vairākos virzienos. Tieši tāpēc bailes ir tik ķermeniskas: tās nav doma, bet gan koordinēta fizioloģiska programma.

• Pelēkā viela ap Silvija ūdensvadu izraisa sastingumu vai, pie lielākas intensitātes, bēgšanu.
• Sānu hipotalāms ieslēdz simpātisko sistēmu: paātrinās pulss, paaugstinās asinsspiediens, paplašinās zīlītes.
• Paraventrikulārais kodols iedarbina kortizola izdales ķēdi.
• Tilta retikulārie kodoli pastiprina satrūkšanās refleksu.
• Bazālie priekšsmadzeņu kodoli paaugstina garozas modrību un uzmanību.
• Klejotājnerva kodoli var izraisīt sirdsdarbības palēnināšanos un sliktu dūšu.

Amigdala mācās pēc vienkārša principa: ja neitrāls signāls atkārtoti sakrīt ar nepatīkamu notikumu, bazolaterālajā kompleksā nostiprinās sinapses, kas šo signālu saista ar draudiem. Turpmāk pietiek ar signālu vien, lai ieslēgtos visa reakciju virkne.

Vēl svarīgāk ir tas, kas notiek pēc tam. Ja signāls atkārtojas bez nepatīkamām sekām, bailes pakāpeniski norimst, taču sākotnējā saistība netiek izdzēsta. Prefrontālā garoza caur iestarpināto šūnu joslām izveido jaunu, bremzējošu mācību, kas veco pārsedz. Tieši tāpēc stresa, slimības vai jaunas vides apstākļos vecās bailes var atgriezties.

Šis mehānisms ir tieši tas, uz ko balstās ekspozīcijas terapija trauksmes traucējumu ārstēšanā. Pacients kontrolētos apstākļos atkārtoti saskaras ar to, no kā baidās, un smadzenes izveido jaunu drošības pieredzi. Terapijas efektivitāte ir labāka, ja jaunā pieredze tiek gūta dažādās vidēs, nevis tikai vienā kabinetā.

Amigdala nobriest agrāk nekā prefrontālā garoza. Tas ir viens no neirobioloģiskajiem skaidrojumiem, kāpēc pusaudžiem emocionālā reakcija bieži apsteidz pārdomāto lēmumu: gāzes pedālis ir gatavs ātrāk nekā bremzes. Prefrontālās garozas savienojumi nobriest pakāpeniski līdz agrīnam pieaugušo vecumam.

Agrīnā bērnībā amigdalas darbību stipri ietekmē attiecību drošība ar aprūpētāju. Ilgstošs, nekontrolējams stress agrīnā vecumā ir saistīts ar noturīgi paaugstinātu reaktivitāti vēlāk, taču tā nav neizbēgama likumsakarība, un stabila vide to var mainīt.

Gados vecākiem cilvēkiem novēro tendenci uz vājāku reakciju pret nepatīkamiem attēliem un relatīvi labāku patīkamo atcerēšanos. Neirodeģeneratīvās slimībās amigdala tiek skarta agri, kas daļēji izskaidro emocionālās un uzvedības pārmaiņas Alcheimera slimībā.

Deniņu daivas epilepsijā amigdala nereti ir lēkmju izejas punkts vai to izplatības ceļš. Raksturīga ir pēkšņa, nepamatota baiļu sajūta, dīvaina smarža vai jau redzēta sajūta, kas ilgst dažas sekundes vai minūtes. Ar to strādā neirologs un epileptologs, nepieciešamības gadījumā neiroķirurgs.

Abpusējs amigdalas bojājums ir rets. To apraksta reti sastopamā iedzimtā slimībā, kurā abās amigdalās uzkrājas pārkaļķojumi, kā arī pēc noteiktām operācijām vai encefalīta. Šādiem cilvēkiem var zust spēja atpazīt bailes citu cilvēku sejās un sajust bailes ierastās situācijās, lai gan pārējais intelekts saglabājas.

Daudz biežāk sastopamas ir funkcionālas izmaiņas bez redzama bojājuma: trauksmes traucējumi, panikas lēkmes, posttraumatiskā stresa sindroms, sociālā fobija. Šos stāvokļus ārstē psihiatrs un psihoterapeits, un bieži ar labu iznākumu. Ja bailes traucē ikdienu, ja parādās panikas lēkmes vai ja pēc smagas pieredzes atmiņas uzmācas nekontrolēti, palīdzība jāmeklē speciālistam, nevis jāgaida, ka pāries pats no sevis.

Struktūru vērtē ar galvas magnētisko rezonansi, izmantojot protokolu ar plāniem koronāliem griezumiem caur deniņu daivām. Radiologs meklē apjoma un signāla izmaiņas, sklerozi, audzējus un asinsvadu veidojumus. Programmatūra ļauj aprēķināt amigdalas tilpumu un salīdzināt to ar vecuma normu.

Funkcionālos izmeklējumus lieto galvenokārt pētniecībā. Funkcionālā magnētiskā rezonanse rāda aktivitātes izmaiņas, reaģējot uz sejām vai draudu attēliem, bet elektroencefalogrāfija un intrakraniālie elektrodi tiek izmantoti epilepsijas ķirurģijas plānošanā.

• Galvas magnētiskā rezonanse ar epilepsijas protokolu, ja ir aizdomas par deniņu daivas lēkmēm.
• Elektroencefalogrāfija, tostarp ilgstošā video novērošana.
• Neiropsiholoģiskā izmeklēšana atmiņas un emociju atpazīšanas novērtēšanai.
• Datortomogrāfija, ja meklē pārkaļķojumus vai akūtu bojājumu.

Latvijā izplatītākais pārpratums ir valodas radīts. Vārds mandeles ikdienā apzīmē rīkles mandeles (tonsillae palatinae), ko bērniem dažkārt izoperē biežu iekaisumu dēļ. Smadzeņu mandeļveida kodolam ar tām nav nekāda sakara, un mandeļu izoperēšana nekādi neietekmē emocijas.

Otrs sajaukums ir ar smadzenīšu mandelēm (tonsillae cerebelli), kas atrodas pakauša bedrē un kuru nolaišanās lielajā pakauša atverē ir atsevišķs neiroloģisks stāvoklis. Arī šeit vienīgā kopība ir nosaukums.

Trešais sajaukums ir ar hipokampu. Abas struktūras atrodas blakus un kopā veido limbiskās sistēmas kodolu, taču hipokamps nodrošina jaunu atmiņu veidošanu, bet amigdala piešķir tām emocionālo svaru. Hipokampa bojājums rada atmiņas zudumu, amigdalas bojājums rada emocionālās nozīmes zudumu.

Populārajos tekstos amigdalu mēdz saukt par baiļu centru. Precīzāk būtu teikt, ka tā ir svarīguma detektors. Tā aktivējas arī tad, kad cilvēks redz kaut ko ļoti patīkamu, negaidītu vai neskaidru, un tieši neskaidrība to uzbudina visspēcīgāk. Cilvēkiem ar abpusēju amigdalas bojājumu zūd ne tikai bailes, bet arī normālā piesardzība attiecībās ar svešiniekiem.

Otrs mazāk zināms fakts ir tas, ka amigdala ietekmē pat to, ko mēs redzam. Tā sūta šķiedras atpakaļ uz redzes garozu un spēj palielināt jutību pret signāliem, kas iepriekš bijuši saistīti ar draudiem. Tas nozīmē, ka trauksmains cilvēks pasaulē tiešām pamana vairāk iespējamu apdraudējumu; tas nav iztēles jautājums, bet uztveres nostatījums, kas var mainīties līdz ar terapiju.