Deklaratīvā un nedeklaratīvā atmiņa: kāda atšķirība?

Epizodiskā atmiņa glabā notikumus ar visu kontekstu: kas notika, kur, kad un kā tas juties. Tā vienmēr ir piesaistīta laikam un vietai, un tieši tāpēc atmiņu par notikumu var „pārdzīvot“, nevis tikai zināt.

Semantiskā atmiņa glabā faktus bez konteksta. Cilvēks zina, ka Latvijas galvaspilsēta ir Rīga, bet gandrīz neviens neatceras, kurā brīdī un no kā to uzzinājis. Fakts tiek atdalīts no notikuma, kurā tas tika iegūts.

Šī atdalīšanās nenotiek uzreiz. Jauns fakts sākumā ir piesaistīts apstākļiem, kuros to uzzināja, un tikai ar atkārtojumiem un laiku kļūst neatkarīgs.

Procedurālā atmiņa ir prasmes un ieradumi: braukt ar divriteni, rakstīt uz tastatūras, sasiet kurpju auklas. To uztur galvenokārt bazālie kodoli un smadzenītes.

Iepriekšēja iedarbība jeb prāmings ir tas, ka nesen redzēts vārds vai attēls tiek atpazīts ātrāk, arī ja cilvēks neatceras to redzējis.

Klasiskā nosacījumrefleksu veidošana ir saiknes izveide starp divām parādībām. Kustību reakcijas to uztur smadzenītes, bet emocionālās, piemēram, iemācīto bailes reakciju, uztur mandeļveida kodols. Tieši tāpēc bailes no konkrētas situācijas var saglabāties arī tad, kad cilvēks vairs neatceras notikumu, kurš tās radīja.

Visvienkāršākā ir neasociatīvā mācīšanās: pieradināšana, kad atkārtots nenozīmīgs kairinājums pārstāj izraisīt reakciju, un jutīguma paaugstināšana, kad pēc nepatīkama notikuma reakcija kļūst stiprāka.

Hipokamps nav noliktava. Tas ir izveides un sakārtošanas mehānisms: tas saista kopā notikuma atsevišķās daļas, kas glabājas dažādās garozas vietās, un atkārtotas aktivizēšanas gaitā, tostarp miegā, pārceļ šo saikni uz pašu garozu.

No tā izriet divas svarīgas lietas. Pirmkārt, hipokampa bojājums stipri traucē jaunu atmiņu veidošanu, bet senas, jau nostiprinājušās atmiņas skar mazāk. Otrkārt, miegs nav atmiņai vienaldzīgs; tas ir daļa no nostiprināšanas procesa.

Procedurālā mācīšanās notiek pilnīgi citā tīklā, un tāpēc to var iemācīt arī tad, kad deklaratīvais ceļš ir bojāts.

Alcheimera slimība sākas tieši tur, kur atrodas deniņu daivas iekšējās struktūras, tāpēc pirmais, kas cieš, ir epizodiskā atmiņa par nesenajiem notikumiem. Senas atmiņas un ilgi vingrinātas prasmes saglabājas daudz ilgāk, un tā ir viena no šīs slimības pazīstamākajām pretrunām.

Parkinsona un Hantingtona slimībā tiek skarti bazālie kodoli, tāpēc vairāk cieš jaunu kustību prasmju apgūšana, nevis faktu atcerēšanās.

Pēc galvas traumas, ilgstošas alkohola lietošanas ar B1 vitamīna trūkumu vai skābekļa bada var iestāties smaga atmiņas izveides traucējuma aina, kurā prasmes paliek neskartas.

Pie ārsta jāvēršas, ja atmiņas traucējumi sāk traucēt ikdienas dzīvi: cilvēks atkārto vienu un to pašu jautājumu, apmaldās pazīstamā vietā, vairs netiek galā ar rēķiniem vai zālēm. Pirmā pietura ir ģimenes ārsts, tālāk neirologs. Pēkšņa, dažu stundu laikā iestājusies atmiņas zudums vai apjukums ir neatliekams stāvoklis.

Visbiežākā kļūda ir jaukt šo dalījumu ar īslaicīgo un ilglaicīgo atmiņu. Tās ir divas dažādas asis. Īslaicīgā un darba atmiņa attiecas uz to, cik ilgi informācija tiek turēta; deklaratīvais un nedeklaratīvais attiecas uz to, kāda veida informācija tiek turēta un vai tai var piekļūt apzināti.

Cilvēkam var būt pilnībā saglabāta darba atmiņa, tas ir, viņš spēj noturēt prātā telefona numuru, kamēr to uzraksta, un tajā pašā laikā pilnīgi zudusi spēja veidot jaunas deklaratīvas atmiņas.

Otrā kļūda ir uzskatīt nedeklaratīvo atmiņu par „vienkāršāku“. Tā ir tikai neapzināta. Mūzikas instrumenta spēle vai operācijas tehnika ir ārkārtīgi sarežģīta nedeklaratīva prasme.

Ja iemācītu prasmi sāk apzināti pārdomāt soli pa solim, izpildījums parasti pasliktinās. Runājot prātā par to, kur jāliek pirksti, kāpņu nokāpšana vai kustība klaviatūrā kļūst neveiklāka nekā bez domāšanas.

Skaidrojums ir tieši šajā dalījumā: apzinātā, deklaratīvā vadība iejaucas procedurālajā izpildē, kura strādā ātrāk un bez vārdiem. Tāpēc mācīšanās agrīnajā posmā vārdiskas instrukcijas palīdz, bet vēlākā posmā tās traucē.

Tas pats skaidro arī pretējo: prasmi, kas iemācīta līdz automātismam, cilvēks saglabā gadiem bez vingrināšanās, kamēr faktus, kas iemācīti eksāmenam vienā vakarā, aizmirst dažās nedēļās.