Kā amigdala ietekmē atmiņu?

Salīdzinājums palīdz saprast, ko tieši dara katra struktūra un kāpēc pēc bojājuma aina atšķiras.

Svarīgi, ka šīs sistēmas nav pretinieces. Normālā darbībā tās papildina viena otru: hipokamps sniedz kontekstu, kas ļauj amigdalai atšķirt, kad situācija tiešām ir bīstama un kad tikai atgādina bīstamu. Tieši šī konteksta funkcija bieži cieš trauksmes traucējumos, un tāpēc reakcija rodas pēc virspusējas līdzības, nevis pēc reālajiem apstākļiem.

Emocionāls notikums organismā izraisa adrenalīna un kortizola izdali. Adrenalīns pats cauri asins un smadzeņu barjerai praktiski neiziet, tāpēc tā ietekme uz smadzenēm ir netieša: signāls no ķermeņa pa klejotājnervu nonāk smadzeņu stumbrā, no turienes uz noradrenalīnu izdalošajām šūnām un tālāk uz amigdalu.

Aktivēta amigdala savukārt pastiprina hipokampa un apkārtējās deniņu daivas garozas darbu tieši tajā brīdī, kad notiek atmiņas nostiprināšana. Rezultāts ir stiprāks un ilgstošāks ieraksts.

Šī pastiprināšana notiek nevis notikuma laikā, bet pēc tā, stundu laikā, kamēr atmiņa vēl nostiprinās. Tas izskaidro, kāpēc satraukums, kas rodas tūlīt pēc mācīšanās, arī var uzlabot iegaumēšanu.

1. Notiek emocionāli nozīmīgs notikums.
2. Izdalās adrenalīns un kortizols, ķermenis nonāk trauksmes stāvoklī.
3. Signāls no ķermeņa caur smadzeņu stumbru sasniedz amigdalu.
4. Amigdala pastiprina hipokampa nostiprināšanas darbu.
5. Atmiņa tiek ierakstīta spēcīgāk nekā ikdienišķa notikuma atmiņa.
6. Vēlāk šī atmiņa vieglāk pati no sevis uzpeld apziņā.

Saistība starp uzbudinājumu un iegaumēšanu nav taisna līnija, bet apgriezts burts U. Neliels un vidējs uzbudinājums uzlabo iegaumēšanu, bet ļoti spēcīgs to pasliktina.

Mehānisms ir saprotams: ļoti augsts stresa hormonu līmenis nomāc hipokampa darbu, kamēr amigdalas aktivitāte paliek augsta. Rezultāts ir atmiņa ar spēcīgu emocionālu krāsojumu, bet ar sadrumstalotu vai nesakārtotu saturu.

Tieši šādu ainu bieži apraksta cilvēki pēc smagas psihotraumas: sajūtas, skaņas un atsevišķi attēli ir ļoti spilgti, bet notikumu secību izstāstīt ir grūti. Tas nav izdomājums un nav atmiņas trūkums parastā nozīmē; tā ir divu sistēmu nevienāda darbība.

Cilvēki bieži apgalvo, ka atceras satricinošu notikumu „kā vakar", ieskaitot to, kur atradās un ko darīja. Šādas atmiņas tiešām ir subjektīvi ļoti spilgtas un pārliecinošas.

Pētījumi, kuros cilvēku stāstījumu pieraksta uzreiz pēc notikuma un pēc tam pārbauda gadus vēlāk, tomēr parāda, ka detaļas mainās, lai gan pārliecība par to pareizību nemazinās. Amigdala pastiprina atmiņas spilgtumu un pārliecību, bet nenodrošina tās precizitāti.

Praktiski tas ir svarīgi ne tikai psiholoģijā, bet arī tiesu praksē, kur liecinieka pārliecinātība bieži tiek uztverta kā precizitātes rādītājs. Neirobioloģiski šīs divas lietas nav viens un tas pats.

Ilgi tika uzskatīts, ka nostiprināta atmiņa ir pabeigta un nemaināma. Pētījumi parādīja citu ainu: katru reizi, kad atmiņa tiek izsaukta apziņā, tā uz laiku kļūst nestabila un pēc tam tiek nostiprināta no jauna.

Šajā nestabilajā logā atmiņu var ietekmēt. Tieši uz šo principu balstās daļa mūsdienu psihoterapijas metožu, kurās traumatiskā atmiņa tiek kontrolēti izsaukta un pēc tam papildināta ar jaunu, drošu pieredzi.

Tiek pētīta arī iespēja šajā logā vājināt atmiņas emocionālo daļu ar medikamentiem, kas bloķē noradrenalīna iedarbību. Rezultāti ir pretrunīgi, un tā nav standarta ārstēšana; pieminēt to ir vērts tāpēc, ka tas parāda, cik tieši emocionālā un faktu daļa atmiņā ir atdalāmas.

• Atmiņas izsaukšana padara to uz laiku maināmu.
• Šajā periodā pievienotā jaunā informācija iekļaujas atmiņā.
• Tieši tāpēc atkārtota stāstīšana var atmiņu gan nostiprināt, gan izkropļot.
• Psihoterapijā šo īpašību izmanto mērķtiecīgi un kontrolētos apstākļos.
• Pašam mēģināt „pārrakstīt" smagu atmiņu bez speciālista atbalsta nav ieteicams.

Amigdala nobriest agrāk nekā hipokamps un pieres daivas priekšējā garoza. Praktiskas sekas ir divas. Pirmkārt, zīdainis un mazs bērns spēj iemācīties emocionālas saistības, pirms viņš spēj veidot izstāstāmas atmiņas. Otrkārt, agrīni iegūtas emocionālas reakcijas var saglabāties, lai gan cilvēks nespēj atcerēties to izcelsmi.

Ar to daļēji skaidro parādību, ko sauc par bērnības amnēziju: pieaugušais parasti neatceras pirmos dzīves gadus, jo hipokamps toreiz vēl nespēja veidot noturīgus notikumu ierakstus.

Pusaudža gados amigdala ir pilnībā funkcionāla, bet pieres daivas priekšējā garoza, kas to bremzē, vēl nobriest. Šī nevienmērība daļēji izskaidro spēcīgākas emocionālās reakcijas šajā vecumā.

Tas nenozīmē, ka agrīnā pieredze pazūd bez pēdām. Emocionālās saistības, kas izveidotas pirms izstāstāmās atmiņas, var ietekmēt vēlāku uzvedību, un tieši tāpēc cilvēks dažkārt spēcīgi reaģē uz situāciju, nespējot paskaidrot iemeslu.

Pēctraumas stresa traucējumos amigdalas veidotā emocionālā saistība paliek pārāk spēcīga un netiek dzēsta. Notikuma atgādinājumi izraisa pilnu ķermenisko trauksmes reakciju, it kā briesmas būtu tagad, un parādās uzmācīgas atmiņas, murgi un izvairīšanās.

Trauksmes traucējumos un fobijās darbojas tas pats mehānisms šaurākā jomā: konkrēts objekts vai situācija ir ieguvusi nozīmi, kas neatbilst reālajam apdraudējumam. Ārstēšanā izmanto psihoterapiju, kurā drošos apstākļos veido jaunu, konkurējošu pieredzi, un vajadzības gadījumā medikamentus.

Jāvēršas pie ārsta, ja uzmācīgas atmiņas, murgi, pastāvīgs sasprindzinājums vai izvairīšanās traucē ikdienas dzīvei un ilgst vairāk nekā dažas nedēļas. Pirmais solis var būt ģimenes ārsts, kurš nosūta pie psihiatra vai psihoterapeita. Ja parādās domas par pašnāvību, palīdzība jāmeklē nekavējoties.

Otrs, retāk pieminēts variants ir pārāk vāja amigdalas darbība. Tā novērojama dažos neiroloģiskos stāvokļos un izpaužas ar draudu nenovērtēšanu un neatbilstošu paļāvību pret svešiem cilvēkiem. Šādi gadījumi ir reti, bet tie labi parāda, ka amigdalas uzdevums nav radīt bailes, bet gan pareizi novērtēt nozīmi.

Amigdalas darbību cilvēkam pēta galvenokārt netieši, jo tā atrodas dziļi deniņu daivā un tās aktivitāti nevar nolasīt no galvas virsmas.

Funkcionālā magnētiskā rezonanse rāda asinsrites izmaiņas amigdalā, kamēr cilvēks skatās emocionālus attēlus vai veic uzdevumu. Struktūras magnētiskā rezonanse ļauj novērtēt tilpumu un atklāt bojājumus, piemēram, epilepsijas perēkli vai pārkaļķojumus.

Emocionālās kondicionēšanas pētījumos mēra ādas elektrovadītspēju, sirdsdarbības biežumu un acu mirkšķināšanas refleksu, jo tie atspoguļo amigdalas izsūtītās komandas. Klīniskajā praksē šīs metodes diagnozes noteikšanai netiek izmantotas; diagnozi psihiatrs un neirologs liek pēc klīniskās ainas.