Kas ir augšstilba kaula galva?

Augšstilba kaula galvas asins apgāde ir neparasta un klīniski izšķiroša. Galvenās artērijas nenāk no iekšpuses caur kaulu, bet uzkāpj augšup gar kakliņu no ārpuses, zem locītavas somiņas. Tās nāk galvenokārt no vidējās apliecējartērijas zariem.

Bērnībā galvas saitē iet neliela artērija, kas dod papildu asinis, bet pieaugušam cilvēkam tās nozīme parasti ir maza. Tāpēc pieaugušajam praktiski viss galvas asins pieplūdums atkarīgs no asinsvadiem, kas iet gar kakliņu.

No tā izriet svarīgākā sekas: kakliņa lūzums var pārraut šos asinsvadus un atstāt galvu bez asinsrites. Tad kaula audi pakāpeniski iet bojā, galva zaudē formu un locītava sabrūk. Šo procesu sauc par galvas aseptisko nekrozi.

Tāpēc gados vecāku cilvēku kakliņa lūzumu bieži ārstē, nevis saliekot lūzumu, bet nomainot galvu ar protēzi: saaugums var izdoties, bet asins apgāde ne.

Kaula iekšienē galva nav vienveidīga. Sūkļveida kaula šķērssijas tajā sakārtotas pa noteiktām līnijām, kas atbilst spiediena un stiepes virzieniem. Rentgenā redzamas divas galvenās sijas sistēmas un starp tām relatīvi vājāks apvidus kakliņa pamatnē.

Šī uzbūve ir mācību piemērs tam, ka kauls pielāgojas slodzei. Kad slodze samazinās, piemēram, ilgstoši guļot, sijas kļūst plānākas; kad slodze atjaunojas, kaulu audi atkal sabiezē.

Gūžas locītavā slodze stāvot uz vienas kājas ir vairākkārt lielāka par ķermeņa svaru, jo sēžas muskuļiem jārada pretspēks, lai iegurnis nenoslīdētu uz otru pusi. Tieši tāpēc klibošana ar ķermeņa noliekšanos uz sāpošās kājas pusi ir tipiska gūžas problēmas pazīme: tā samazina muskuļa vilkmi un līdz ar to spiedienu locītavā.

Biežākā problēma vecumā ir gūžas locītavas nodilums (koksartroze), kad skrimslis pamazām plānojas, kaula malās veidojas izaugumi un locītava zaudē kustīgumu. Raksturīgi vispirms zūd kājas pagriešana uz iekšu.

Bērnu vecumā sastopama augšstilba kaula galvas asins apgādes traucējuma izraisīta slimība, kas dod klibošanu un sāpes, kā arī pusaudžiem raksturīgs stāvoklis, kad galva noslīd pa augšanas plātnīti attiecībā pret kakliņu. Abi prasa savlaicīgu ortopēda uzmanību.

Pieaugušiem sportistiem sastopams gūžas saskares sindroms, kad kakliņa un bedres malas formas dēļ locītavas daļas saskaras kustības galā, bojājot skrimšļa apmali. Sāpes jūtamas cirkšņa dziļumā un pastiprinās, ilgi sēžot vai pieceļoties.

Aseptisko nekrozi bez traumas var izraisīt arī ilgstoša glikokortikoīdu lietošana, ievērojams alkohola patēriņš un dažas asins slimības.

Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja pēc kritiena nav iespējams uzkāpt uz kājas, ja kāja izskatās saīsināta un pagriezta uz āru, vai ja gūžā parādās stipras sāpes kopā ar drudzi.

Plānveida ortopēda apmeklējums vajadzīgs, ja cirkšņa sāpes turas vairākas nedēļas, ja sāp, ģērbjot zeķes vai kāpjot mašīnā, ja rodas klibošana vai naktī sāpes traucē gulēt. Bērna klibošana vai sūdzības par ceļa sāpēm bez ceļa traumas jāpārbauda drīz.

Ar šo nodarbojas traumatologs ortopēds; sākotnēji var vērsties pie ģimenes ārsta. Šeit aprakstīti tikai mehānismi, diagnozi nosaka ārsts klātienē.

Visbiežāk sajauc galvu, kakliņu un lielo grozītāju. Galva ir locītavā, kakliņš ir tilts starp galvu un stobru, bet lielais grozītājs ir kaula izcilnis sānos, ko var sataustīt zem ādas. Kad cilvēks saka, ka sāp gūža, un rāda uz sānu, viņš visbiežāk rāda uz grozītāju.

Šī atšķirība nosaka, kas notiek tālāk. Sāpes tieši sānos, pieskaroties izcilnim, un sāpes, guļot uz tā sāna, parasti nāk no cīpslām un gļotsomiņas ap grozītāju, nevis no locītavas. Īstas gūžas locītavas sāpes parasti jūtamas cirksnī un izstaro pa augšstilba priekšpusi uz ceļa pusi.

Tieši šī izstarojuma dēļ pastāv klasiska kļūda: bērns vai pusaudzis sūdzas par ceļa sāpēm, bet problēma ir gūžā. Tāpēc bērnam ar ceļa sāpēm ārsts vienmēr apskata arī gūžu.

Vēl viena pārpratumu vieta ir jēdziens „gūžas kauls“. Sadzīvē tā bieži sauc iegurņa kaula augšējo malu, ko var sataustīt jostasvietā, bet tā nav gūžas locītava.

Cilvēka ķermenī ir tikai divas īstas lodveida locītavas: pleca un gūžas. Tās ir savstarpēji pretēji atrisinātas. Pleca locītavā bedre ir sekla, tāpēc kustību apjoms ir milzīgs, bet izmežģījums salīdzinoši viegls. Gūžas locītavā bedre ir dziļa un somiņa ļoti izturīga, tāpēc kustību apjoms ir mazāks, toties izmežģīt gūžu bez spēcīga trieciena praktiski nav iespējams.

Šis kompromiss izskaidro, kāpēc gūžas izmežģījumu tipiski redz autoavārijās, kad saliekts celis triecas pret paneli un spēks pa augšstilba kaulu tiek nodots taisni uz locītavas aizmuguri.

Otra ikdienā noderīga atziņa: gūžas skrimslim nav asinsvadu un tas barojas no locītavas šķidruma, ko pa locītavu izspiež kustība. Tāpēc regulāra, mērena kustība burtiski baro locītavu, savukārt ilgstošs nekustīgums to neuzlabo, pat ja sāpes uz brīdi ir mazākas.