Augšstilba dziļā artērija (a. profunda femoris)

Sākums atrodas augšstilba trijstūrī, kur blakus atrodas augšstilba vēna un augšstilba nervs. Trijstūra virsotnē artērija jau ir nogrimusi dziļi un pazūd no virspusējas taustīšanas iespējām, tāpēc pulsu uz tās, atšķirībā no augšstilba artērijas cirksnī, nevar sataustīt.

Lejup artērija atdod vairākus caururbjošos zarus, kas caurdur lielā pievilcējmuskuļa cīpslu un nonāk augšstilba aizmugurējā nodalījumā. Tieši tāpēc ir pareizi teikt, ka artērija apgādā arī augšstilba aizmuguri, kaut pati tur nenonāk.

Artērijas beigu posms pats kļūst par pēdējo caururbjošo zaru. Tādējādi asinsvads nebeidzas ar dalīšanos, bet vienkārši pāriet aizmugurējā nodalījumā un sazarojas muskuļos.

Zaru shēma ir samērā pastāvīga, taču izcelsmes vieta bieži mainās: apliecošās artērijas var atiet nevis no dziļās, bet tieši no augšstilba artērijas. Šādus variantus atrod ievērojamai daļai cilvēku, un tie ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pirms operācijas veic attēldiagnostiku.

Katram zaram ir savs skaidri nosakāms apgādes apgabals, un tieši tas nosaka, kādas sekas rada tā bojājums.

Pieaugušam cilvēkam augšstilba kaula galvu apasiņo galvenokārt zari, kas nāk no vidējās apliecošās artērijas un veido gredzenu ap kaula kakliņa pamatni. No šā gredzena uz augšu, gar kakliņa virsmu, iet sīkas artērijas, kas iespiežas kaula galvā.

Šīm artērijām ir divas nelaimīgas īpašības: tās iet cieši gar kaulu un tām praktiski nav rezerves ceļu. Ja augšstilba kaula kakliņš lūst un lūzuma daļas pārvietojas, šie asinsvadi tiek pārrauti vai savilkti, un kaula galva paliek bez apgādes.

Sekas ir augšstilba kaula galvas aseptiskā nekroze, kas var attīstīties mēnešu laikā pēc traumas. Tieši tāpēc pārvietotu kakliņa lūzumu gados vecākiem cilvēkiem bieži ārstē nevis ar skrūvju fiksāciju, bet ar locītavas protezēšanu: savienot lūzumu ir iespējams, bet atjaunot asinsapgādi ne.

Dziļās artērijas zari augšstilba augšdaļas aizmugurē veido savstarpējus savienojumus ar sēžas apvidus artērijām. Šo savienojumu kopumu sauc par krustveida anastomozi, un tā savieno iekšējās gūžas artērijas baseinu ar augšstilba asinsvadiem.

Praktiskā nozīme ir liela. Ja virspusējā augšstilba artērija pakāpeniski aizsprostojas aterosklerozes dēļ, asinis var apiet nosprostojumu pa dziļās artērijas zariem un atgriezties galvenajā asinsvadā zemāk, ceļgala apvidū. Tieši tāpēc daudzi cilvēki ar pilnīgi noslēgtu virspusējo artēriju staigā, lai gan ar sāpēm slodzes laikā.

Asinsvadu ķirurgi šo īpašību izmanto mērķtiecīgi. Ja dziļās artērijas sākums ir sašaurināts, tā paplašināšana var uzlabot kājas asinsapgādi arī bez galvenā asinsvada atjaunošanas. Šo operāciju sauc par profundoplastiku.

• Krustveida anastomoze augšstilba augšdaļas aizmugurē savieno sēžas un augšstilba asinsvadus.
• Caururbjošo artēriju savienojumi veido nepārtrauktu ķēdi gar augšstilba aizmuguri.
• Sānu apliecošās artērijas lejupejošais zars piedalās ceļgala apvidus asinsvadu tīklā.
• Šie ceļi attīstās pakāpeniski, tāpēc lēni augošs nosprostojums panesams labāk nekā pēkšņs.
• Pēkšņa artērijas noslēgšanās ar trombu nedod laiku apvedceļiem izveidoties un ir neatliekams stāvoklis.

Bērnam augšstilba kaula galvas asinsapgāde atšķiras no pieaugušā. Augšanas skrimslis darbojas kā barjera, un nozīmīgu ieguldījumu dod arī artērija, kas iet apaļajā gūžas saitē. Pieaugot šī saites artērija nozīmi zaudē, un atbildība gandrīz pilnībā pāriet uz vidējās apliecošās artērijas zariem.

Tieši šī atšķirība izskaidro, kāpēc bērniem ir savi, atsevišķi gūžas asinsapgādes traucējumu veidi, kas pieaugušajiem nav raksturīgi, un kāpēc bērnu gūžas sāpes vienmēr jāizmeklē atsevišķi.

Gados vecākiem cilvēkiem galvenā izmaiņa ir ateroskleroze. Dziļā artērija parasti saglabājas caurejama ilgāk nekā virspusējā augšstilba artērija, un tieši šī noturība ir tā, kas padara to par vērtīgu apvedceļu. Tomēr arī tās sākums var sašaurināties, un tad kolaterālā apgāde cieš.

Biežākā problēma ir ateroskleroze, kas izpaužas ar perifēro artēriju slimību. Raksturīgā sūdzība ir sāpes ikra muskuļos vai augšstilbā ejot, kas pāriet, apstājoties, un atkal atgriežas pēc tāda paša attāluma. Smagākās stadijās parādās sāpes miera stāvoklī, sevišķi naktī, un slikti dzīstošas čūlas.

Traumas gadījumā dziļā artērija un tās caururbjošie zari ir nozīmīgs asiņošanas avots. Augšstilba kaula lūzumā audos var nonākt liels asins daudzums, ārēji neredzot gandrīz neko, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šāds lūzums var izraisīt šoku.

Atsevišķa grupa ir iatrogēni bojājumi pēc cirkšņa punkcijas sirds vai asinsvadu izmeklējumos. Ja adata trāpa dziļajā artērijā vai tās sākuma daļā, var izveidoties viltus aneirisma vai savienojums starp artēriju un vēnu. Ar visiem šiem stāvokļiem strādā asinsvadu ķirurgs, traumu gadījumos kopā ar traumatologu.

Izmeklēšana sākas ar klīnisku novērtējumu: pulsu taustīšanu cirksnī, pacelītē, uz pēdas un potītes un pēdas asinsspiediena attiecības noteikšanu pret pleca asinsspiedienu. Šis vienkāršais rādītājs pasaka, vai asins piegāde kājai kopumā ir traucēta.

Attēldiagnostikā pirmā izvēle ir dupleksa ultrasonogrāfija, kas vienlaikus rāda asinsvada sienu un asins plūsmas ātrumu. Dziļā artērija atrodas dziļi, tāpēc izmeklējums prasa pieredzi, un tā sākuma daļa parasti ir labāk redzama nekā tālākie posmi.

Precīzāku karti dod datortomogrāfijas angiogrāfija vai magnētiskās rezonanses angiogrāfija; pēdējā ir noderīga, ja nieru darbība neļauj lietot jodu saturošu kontrastvielu. Tiešo asinsvadu attēlošanu caur katetru mūsdienās parasti veic tad, kad tūlīt paredzēta arī ārstnieciska iejaukšanās.

1. Anamnēze: cik tālu var noiet bez sāpēm, vai sāpes ir arī naktī, vai ir čūlas.
2. Pulsu pārbaude visos kājas līmeņos un abu kāju salīdzināšana.
3. Potītes un pleca asinsspiediena attiecības mērīšana, ja nepieciešams, arī pēc slodzes.
4. Dupleksa ultrasonogrāfija asinsvada sienas un plūsmas novērtēšanai.
5. Datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses angiogrāfija asinsvadu kartes iegūšanai.
6. Lēmums par ārstēšanu: slodzes treniņš un medikamenti vai asinsvada atjaunošana.

Visbiežākā neskaidrība ir pašos nosaukumos. Augšstilba artērija cirksnī pēc dziļās artērijas atiešanas turpinās uz leju, un klīnicisti šo posmu bieži sauc par virspusējo augšstilba artēriju, lai gan oficiālajā anatomiskajā nomenklatūrā tāda nosaukuma nav. Radiologa aprakstā šis apzīmējums ir gandrīz neizbēgams, un tas nenozīmē kādu atsevišķu asinsvadu.

Otra sajaukšana ir starp artēriju un tāda paša nosaukuma vēnu. Augšstilba dziļā vēna pavada artēriju un ietek augšstilba vēnā; tromboze tieši šajā vēnā ir dziļo vēnu trombozes veids un ar artērijas slimībām nav saistīta.

Trešā ir pieņēmums, ka sāpes augšstilbā vienmēr nāk no asinsvadiem. Mugurkaula jostas daļas kanāla sašaurinājums rada ļoti līdzīgu ainu, taču tur sāpes parasti atvieglo noliekšanās uz priekšu un sēdēšana, nevis vienkārša apstāšanās, un pulsu uz pēdas var sataustīt normāli.

Dziļās artērijas sākuma attālums no cirkšņa saites cilvēkiem ievērojami atšķiras, un dažiem tā atiet neparasti augstu. Tas ir tieši svarīgi katetrizācijas procedūrās, kurās augšstilba artēriju punktē cirksnī: ja adata nokļūst zem artērijas dalīšanās vietas, spiediena uzlikšana pēc procedūras ir mazāk efektīva un asiņošanas vai viltus aneirismas risks pieaug. Tieši tāpēc mūsdienās punkciju arvien biežāk veic ultraskaņas kontrolē.

Otra maz uzsvērta lieta ir tā, ka dziļā artērija ir viens no biežāk izmantotajiem „rezerves spēkiem" visā ķermenī. Kad galvenais asinsvads pamazām aizveras, tieši šī artērija gadiem uztur kājas dzīvotspēju. Cilvēks ar pilnīgi slēgtu virspusējo artēriju var būt gandrīz bez sūdzībām, ja dziļās artērijas sākums ir plats un tīrs.

Trešā ir praktiska: augšstilba kaula galvas asinsapgādes trauslums nozīmē, ka laiks pēc gūžas lūzuma ir svarīgs. Jo ātrāk lūzums tiek stabilizēts vai locītava protezēta, jo labāka ir prognoze, tāpēc gūžas lūzums gados vecākam cilvēkam tiek uzskatīts par steidzamu ķirurģisku situāciju.