Augšstilba divgalvu muskulis: uzbūve un traumas

Garā galva (caput longum) sākas no sēžas kaula paugura (tuber ischiadicum) aizmugurējās iekšējās daļas ar kopīgu cīpslu, kuru tā sākumā dala ar pusstīgveida muskuli. Tieši šī kopīgā sākuma dēļ sākuma daļas traumas bieži skar abus muskuļus vienlaikus.

Īsā galva (caput breve) sākas no augšstilba kaula (femur) aizmugures gar raupjās līnijas (linea aspera) sānu malu un turpinās uz augšstilba kaula sānu virsmas augšējā izciļņa līniju.

Abas galvas saplūst apakšējā augšstilba trešdaļā un turpinās kā spēcīga cīpsla, kas šķērso ceļa locītavas sānu pusi un piestiprinās stilba mazā kaula galviņai (caput fibulae), dodot arī nelielu piestiprinājumu stilba kaula sānu kondilam. Šī cīpsla ir viegli sataustāma zem ādas, kad cilvēks pretojoties saliec ceļgalu.

Lai izprastu, kāpēc traumas izpaužas dažādi, noder grupas salīdzinājums. Visiem trim kopīgs ir sākums no sēžas kaula paugura, izņemot divgalvu muskuļa īso galvu.

Muskuļa darbība mainās atkarībā no tā, kura galva strādā un kādā stāvoklī ir locītavas. Tāpēc to nevar aprakstīt ar vienu vārdu.

• Saliec ceļa locītavu, un tā ir abu galvu kopīgā galvenā darbība
• Pagriež saliektu apakšstilbu uz āru, jo cīpsla piestiprinās locītavas sānu pusē
• Ar garo galvu iztaisno gūžas locītavu, palīdzot lielajam sēžas muskulim
• Skriešanas laikā bremzē apakšstilba izsviešanu uz priekšu, strādājot ar pagarināšanos, nevis saīsināšanos
• Stabilizē ceļa locītavas aizmugurējo sānu stūri kopā ar sānu saiti un pakaļējām struktūrām
• Stāvot ar iztaisnotu ceļgalu, piedalās iegurņa noliekuma kontrolē

Sēžas nervs (nervus ischiadicus) jau augšstilbā sastāv no divām funkcionāli atsevišķām šķiedru daļām, kuras tikai kopīgs apvalks tur vienā stumbrā. Stilba kaula daļa apgādā garo galvu, bet kopējā lielā liela daļa īso galvu, un tieši tāpēc viens muskulis atrodas divu nervu pārziņā.

Šī sadalījuma praktiskā vērtība atklājas elektroneiromiogrāfijā. Ja izmaiņas atrod tikai īsajā galvā, bojājums, visticamāk, ir kopējā lielā liela daļā, nevis visā sēžas nervā. Ja skartas abas galvas, bojājums ir augstāk, tuvāk iegurnim.

Asinis muskulim piegādā augšstilba dziļās artērijas caururbjošie zari, kas šķērso lielo pievilcējmuskuli un sazarojas augšstilba aizmugurē. Sākuma daļā piedalās arī apakšējā sēžas artērija un iekšējā augšstilba apliecošā artērija.

Praktiski svarīgi ir tas, ka šie asinsvadi iet cieši starp muskuļiem. Muskuļa plīsuma gadījumā tie var tikt ieplēsti, un tad asinsizplūdums izveidojas daudz lielāks, nekā liek domāt pati trauma. Sēžas nervs šajā apvidū atrodas tieši zem pakaļējās muskuļu grupas, tāpēc apjomīgs asinsizplūdums var to kairināt un radīt sāpes, kas izstaro lejup pa kāju.

Traumu biežums nav nejaušība, bet izriet no mehānikas. Skrējiena beigu fāzē, tieši pirms pēdas nolikšanas, gūža ir saliekta un ceļgals strauji iztaisnojas. Pakaļējā grupa šajā brīdī ir maksimāli izstiepta un vienlaikus maksimāli aktīva, lai bremzētu kustību.

Šāda darbība, kad muskulis rada spēku, vienlaikus pagarinoties, slogo tieši muskuļa un cīpslas savienojuma zonu. Augšstilba divgalvu muskuļa garajā galvā šī zona ir gara un šaura, tāpēc tieši tur plīsumi rodas visbiežāk.

Papildu riska faktori ir iepriekšēja tāda paša muskuļa trauma, nepietiekama sagatavotība straujam paātrinājumam, nogurums sacensību beigās un izteikta spēka nelīdzsvarotība starp priekšējo un aizmugurējo augšstilba grupu. Svarīgi saprast, ka atkārtotas traumas risks pēc pirmā plīsuma ir ievērojami lielāks nekā cilvēkam, kuram traumas nav bijis.

Mazāk zināma detaļa ir tā, ka atveseļošanās ilgums vairāk atkarīgs no traumas atrašanās vietas nekā no sāpju stipruma. Traumas tuvu cīpslas sākumam pie sēžas kaula paugura dziedē daudz lēnāk nekā muskuļa vidusdaļas plīsumi, pat ja sākotnējās sāpes ir mazākas.

Sēžas kaula paugurā līdz pieaugušā vecumam saglabājas atsevišķs augšanas kodols, ko sauc par apofīzi. Kamēr tas nav saaudzis ar iegurņa kaulu, tā ir mehāniski vājākā vieta visā ķēdē.

Tieši tāpēc pusaudžiem straujā kustībā, piemēram, spērienā vai šķēršļu pārvarēšanā, biežāk atraujas kaula gabaliņš kopā ar cīpslu, nevis plīst muskulis. Pieaugušajam tajā pašā situācijā parasti cieš muskuļa un cīpslas savienojums.

Vecākiem cilvēkiem cīpslas audi kļūst mazāk elastīgi un biežāk attīstās cīpslas sākuma daļas pārslodzes slimība, kas izpaužas kā dziļas sāpes sēžā, īpaši ilgi sēžot uz cietas virsmas vai skrienot pret kalnu.

Diagnostika balstās uz traumas stāsta, apskates un mērķtiecīgām pārbaudēm. Attēldiagnostiku pievieno tad, kad jāprecizē bojājuma apjoms vai jāizslēdz kaula atrāvums.

1. Noskaidro traumas apstākļus: vai sāpes radās pēkšņi paātrinājuma brīdī un vai bija dzirdams vai jūtams plīsiens
2. Apskata augšstilba aizmuguri, meklējot asinsizplūdumu, ieplaku vai asimetriju
3. Taustot nosaka sāpīgāko punktu un tā attālumu no sēžas kaula paugura
4. Pārbauda ceļgala saliekšanas spēku pret pretestību dažādos ceļgala leņķos
5. Novērtē pasīvo izstiepumu, paceļot iztaisnotu kāju guļus stāvoklī
6. Nepieciešamības gadījumā veic ultrasonogrāfiju vai magnētisko rezonansi, lai noteiktu plīsuma vietu un pakāpi
7. Ja ir aizdomas par kaula atrāvumu, īpaši pusaudzim, veic rentgenogrammu

Pirmais un biežākais sajaukums ir ar sēžas nerva kairinājumu. Nerva izcelsmes sāpes parasti ir dedzinošas vai šaujošas, izstaro zemāk par ceļgalu, bieži pavadītas ar tirpšanu vai nejutīgumu, un tās pastiprina nerva izstiepšanas pārbaudes, nevis muskuļa sasprindzināšana.

Otrais ir sēžas kaula paugura maisiņa iekaisums. Šeit sāpes ir stingri lokalizētas vienā punktā, visvairāk izpaužas sēžot un mazāk atkarīgas no kustības ātruma.

Trešais ir lielā pievilcējmuskuļa trauma. Tā sāpes ir augšstilba iekšpusē, nevis aizmugurē, un pastiprinās, saspiežot kājas kopā, nevis saliecot ceļgalu.

Ceturtais ir jostas daļas izcelsmes sāpes, kas izstaro uz augšstilba aizmuguri. Tās parasti mainās atkarībā no muguras stāvokļa un var pastiprināties, klepojot vai sasprindzinoties.

Ar šīm problēmām strādā ģimenes ārsts, traumatologs ortopēds, sporta ārsts un fizioterapeits. Pie ārsta jāvēršas, ja pēc traumas nav iespējams uzkāpt uz kājas, ja ātri veidojas liels asinsizplūdums, ja jūtama muskuļa ieplaka vai ja sāpes nemazinās nedēļu laikā. Tirpšana, nejutīgums vai pēdas vājums prasa neirologa vērtējumu.

Lielākā daļa pakaļējās grupas traumu dziedē bez operācijas. Pirmajās dienās mērķis ir mazināt asinsizplūdumu un sāpes, saudzējot kāju, bet neieslīgstot pilnīgā nekustībā, jo pilnīgs miers palēnina dzīšanu.

Tālāk pakāpeniski pievieno kustību apjomu, izturības darbu un visbeidzot kontrolētus vingrinājumus, kur muskulis strādā pagarinoties, jo tieši šāda slodze visvairāk pasargā no atkārtota plīsuma. Atgriešanās pie ātruma slodzes notiek pakāpeniski un pēc funkcionālu pārbaužu izpildes.

Operācija tiek apsvērta galvenokārt tad, ja cīpsla pilnībā atrāvusies no sēžas kaula paugura, īpaši aktīviem cilvēkiem. Lēmumu pieņem traumatologs ortopēds pēc attēldiagnostikas, un šo rakstu nevar izmantot, lai to izlemtu pašam.