Kas ir endorfīns?

Organismā ir vairākas savstarpēji radniecīgas peptīdu grupas, kurām ir atšķirīga izcelsme un nedaudz atšķirīga darbība. Vienkāršības dēļ sarunvalodā tās visas mēdz saukt par endorfīniem, taču zinātniski tas nav precīzi.

Receptoru ir vairāki veidi, un iedarbība atkarīga no tā, kurš no tiem tiek aktivizēts. Pretsāpju efekts un labsajūta lielākoties saistīti ar vienu receptoru tipu, bet cita tipa aktivizēšana drīzāk rada nepatīkamu, nomāktu stāvokli.

Sāpju signāls no bojātā audu apvidus nonāk muguras smadzenēs, kur tam jāpārlec uz nākamo nervu šūnu. Tieši šajā vietā opioīdie peptīdi iejaucas: tie samazina raidošās šūnas izdalīto ziņnešu daudzumu un vienlaikus padara uztverošo šūnu grūtāk uzbudināmu.

Paralēli darbojas lejupejošā kontroles sistēma. No smadzeņu stumbra uz muguras smadzenēm nāk ceļi, kas var pastiprināt vai apslāpēt ienākošo signālu, un opioīdie peptīdi šos ceļus ieslēdz. Tāpēc sāpju stiprums nav tieši proporcionāls audu bojājuma lielumam, un tas ir viens no mūsdienu sāpju medicīnas pamatprincipiem.

1. Audu bojājuma vietā kairinājumu uztver sāpju receptori.
2. Signāls pa nervu šķiedrām nonāk muguras smadzeņu aizmugurējā ragā.
3. Opioīdie peptīdi samazina ziņnešu izdalīšanos un uztverošās šūnas uzbudināmību.
4. No smadzeņu stumbra nākošie lejupejošie ceļi papildus apslāpē signālu.
5. Līdz smadzeņu garozai nonāk vājāks signāls, un sāpju pārdzīvojums mainās.

Visspēcīgākais dabiskais ierosinātājs ir pašas sāpes un stress. Tāpēc smagas traumas brīdī cilvēks dažkārt nejūt sāpes vispār un tās parādās tikai pēc kāda laika, kad situācija ir droša. Šo parādību sauc par stresa izraisītu sāpju apslāpēšanu.

Ikdienišķāki ierosinātāji ir ilgstoša fiziska slodze, smiekli, mūzika, patīkams pieskāriens, sociāla tuvība un asi ēdieni. Nozīmīga ir arī sagaidīšana: ja cilvēks tic, ka saņem pretsāpju līdzekli, organisms šo sistēmu var ieslēgt pats.

• Fiziska slodze, īpaši ilgstoša un ritmiska.
• Sāpes un akūts stress.
• Smiekli un kopīga mūzikas klausīšanās.
• Sociāls pieskāriens un tuvība.
• Asi ēdieni, kas kairina karstuma receptorus mutē.

Ilgu laiku labsajūtu pēc gara skrējiena skaidroja vienkārši: slodzes laikā asinīs pieaug beta endorfīna līmenis, tātad tas rada eiforiju. Šajā loģikā ir vājš posms. Asinīs mērāmais beta endorfīns nāk no hipofīzes un praktiski neiekļūst smadzenēs, jo asins un smadzeņu barjera to neizlaiž.

Mūsdienās uzskata, ka slodzes radītajā labsajūtā piedalās vairākas sistēmas vienlaikus, tostarp organisma pašas ražotās kanabinoīdiem līdzīgās vielas, kuras barjeru šķērso viegli, kā arī izmaiņas smadzeņu tīklu darbībā. Endorfīni no tā neizkrīt, bet tie vairs nav vienīgais skaidrojums. Tā ir tā detaļa, ko populārie apraksti parasti nepasaka.

Morfīns un radniecīgi medikamenti darbojas uz tiem pašiem receptoriem, tāpēc arī efekts ir līdzīgs. Atšķirība ir devā un darbības ilgumā: medikaments receptorus aktivizē daudz spēcīgāk un ilgāk, nekā tas notiek dabiskajā regulācijā.

Tieši no tā izriet atšķirība atkarības ziņā. Dabiskā izdalīšanās ir īslaicīga un pašregulējoša, bet spēcīga ārēja receptoru stimulācija noved pie panesības veidošanās, devas palielināšanas un atkarības. Tāpēc opioīdos pretsāpju līdzekļus lieto tikai pēc ārsta nozīmējuma un noteiktu laiku, un to pārdozēšanas gadījumā lieto receptoru bloķētāju, kas darbību ātri pārtrauc.

Vēl viena atšķirība ir iedarbības plašums. Dabiskie peptīdi izdalās noteiktās nervu sistēmas vietās un iedarbojas vietēji, bet caur asinsriti ievadīts medikaments sasniedz visus receptorus vienlaikus, tostarp tos, kas kontrolē elpošanu un zarnu kustīgumu. No tā izriet arī biežākās blakusparādības: aizcietējums, miegainība un bīstamākā no tām, elpošanas nomākums.

• Dabiskie opioīdie peptīdi: īslaicīga, vietēja un pašregulējoša darbība.
• Opioīdie medikamenti: spēcīga un ilgstoša receptoru aktivizēšana visā organismā.
• Panesība: ar laiku tai pašai devai efekts mazinās.
• Atkarība: veidojas gan fiziska, gan psiholoģiska.
• Receptoru bloķētājs: atceļ opioīdu darbību un tiek lietots pārdozēšanas gadījumā.

Viens no pārliecinošākajiem pierādījumiem par šīs sistēmas pastāvēšanu nāk no placebo pētījumiem. Ja cilvēkam tiek dots neaktīvs līdzeklis, bet viņš sagaida sāpju mazināšanos, sāpes bieži tiešām mazinās, un šo efektu var vājināt, ievadot opioīdu receptoru bloķētāju.

Tas nenozīmē, ka sāpes ir iedomātas. Tas nozīmē, ka smadzenes sāpju signālu apstrādā aktīvi un šo apstrādi ietekmē gaidas, konteksts un uzticēšanās ārstam. Klīniski tas ir arguments par labu rūpīgai sarunai ar pacientu, nevis pret zāļu lietošanu.

Pastāv arī pretēja parādība, ko sauc par nocebo efektu: ja cilvēks sagaida sliktu iznākumu vai blakusparādības, tās biežāk arī parādās. Abas parādības rāda vienu un to pašu: sāpju un labsajūtas sistēma ir atvērta informācijai, un tas, ko pacientam pasaka un kā to pasaka, ietekmē ārstēšanas rezultātu.

Praktisku nozīmi tam ir arī ikdienā. Skaidrojums par to, kas sāp un kāpēc, bieži mazina trauksmi, bet trauksme savukārt pastiprina sāpju uztveri. Tāpēc informēts pacients nereti sāpes panes vieglāk, saņemot to pašu ārstēšanu.

Ikdienā endorfīnus bieži sajauc ar dopamīnu, serotonīnu un adrenalīnu, sadalot tos pēc principa, kurš ir laimes un kurš enerģijas hormons. Patiesībā šīs vielas darbojas savstarpēji saistīti un nevienai no tām nav vienas vienkāršas sajūtas. Dopamīns vairāk saistīts ar motivāciju un gaidāmo atlīdzību, serotonīns ar garastāvokļa un vairāku ķermeņa funkciju regulāciju, adrenalīns ar ātru ķermeņa mobilizāciju.

Otrs pārpratums ir domāt, ka endorfīnu līmeni var izmērīt un pēc tā spriest par labsajūtu. Asinīs mērāmais daudzums neatspoguļo to, kas notiek smadzenēs, un ikdienas praksē šādu analīzi nenosaka. Uztura bagātinātāji, kas sola paaugstināt endorfīnus, nav pamatoti, jo peptīdi, uzņemti caur muti, gremošanas traktā tiek sašķelti.

Regulāra fiziska aktivitāte, sociāla saskarsme un labs miegs patiešām ietekmē sāpju uztveri un garastāvokli, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc kustību terapija ietilpst hronisku sāpju ārstēšanā. Tomēr tas ir papildinājums, nevis aizstājējs ārstēšanai, un smagas slimības gadījumā tikai ar dzīvesveidu nepietiek.

Ja sāpes ir stipras, ilgstošas, traucē gulēt vai strādāt, vai ja garastāvoklis ir pazemināts ilgāk par dažām nedēļām, jāvēršas pie ģimenes ārsta. Hroniskas sāpes vērtē algologs jeb sāpju ārsts kopā ar neirologu un fizioterapeitu, bet ilgstošu nomāktību psihiatrs. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja parādās pēkšņas, ļoti stipras sāpes, kādu iepriekš nav bijis, vai domas par pašnāvību.