Kas ir eupnoja jeb normāla elpošana?

Viena elpošanas cikla laikā ieplūstošais un izplūstošais gaisa daudzums ir tikai neliela daļa no plaušu ietilpības. Turklāt daļa šī gaisa vispār nepiedalās gāzu apmaiņā, jo paliek elpceļos, kur nav alveolu; šo daļu sauc par anatomisko nedarbīgo telpu.

Tieši šī iemesla dēļ ļoti bieža un sekla elpošana ir neefektīva: gaiss kustas, bet līdz alveolām nonāk maz svaiga gaisa. Praktiski tas nozīmē, ka elpošanas biežums bez dziļuma vērtējuma nav pilnīga informācija.

1. Elpošanas centrs smadzeņu stumbrā izsūta signālu.
2. Diafragma saraujas un nolaižas, ārējie starpribu muskuļi paceļ ribas.
3. Krūšu dobumā spiediens kļūst zemāks par atmosfēras spiedienu, un gaiss ieplūst.
4. Alveolās notiek gāzu apmaiņa ar asinīm.
5. Muskuļi atslābst, elastības spēki izspiež gaisu, un cikls sākas no jauna.

Ritmu ģenerē neironu grupas iegarenajās smadzenēs, bet to pielāgo tiltā esošie centri. Galvenā informācija, uz kuru sistēma reaģē, ir oglekļa dioksīda daudzums: tas maina smadzeņu šķidruma skābumu, un centrālie receptori šo izmaiņu uztver ļoti jutīgi.

Tas izskaidro vairākas ikdienišķas parādības. Aizturot elpu, nepanesamu vēlmi ieelpot rada tieši uzkrājies oglekļa dioksīds, nevis skābekļa trūkums, un tieši tāpēc elpas aizturēšana zem ūdens pēc iepriekšējas piespiedu hiperventilācijas ir bīstama: brīdinājuma signāls kavējas, bet skābeklis turpina izsīkt.

Skābekļa līmenis kļūst par galveno stimulu tikai tad, kad tas nokrītas zemu. To uztver receptori miega artērijas sazarojuma un aortas loka apvidū. Papildus ritmu ietekmē plaušu izstiepšanās receptori, sāpes, drudzis, emocijas un apzināta griba, tāpēc elpošana ir vienlaikus automātiska un pakļāvīga.

Medicīnā elpošanas raksturošanai lieto vairākus terminus, un tie apzīmē dažādas lietas: biežumu, dziļumu, ritmu un subjektīvo sajūtu. Praksē tie bieži tiek sajaukti, tāpēc ir vērts tos nošķirt.

Jaundzimušajam un zīdainim elpošanas biežums ir ievērojami lielāks nekā pieaugušajam, un tas pakāpeniski samazinās, bērnam augot. Zīdaiņiem miegā var būt neregulārs elpošanas raksts ar īsām pauzēm, un noteiktās robežās tas ir normāli, taču ilgas pauzes, ādas krāsas maiņa vai vājš tonuss nav.

Tieši tāpēc bērna elpošanas biežumu nekad nevērtē pēc pieaugušā mērauklas, un pediatrijā lieto vecumam atbilstošas atsauces vērtības.

Bērna elpošana ir vairāk vēderveida, jo ribu kaste ir lokanāka un diafragmas loma vēl izteiktāka. Gados vecākiem cilvēkiem krūškurvis kļūst stīvāks, plaušu elastība samazinās un elpošanas muskuļu spēks krītas, tāpēc rezerve slodzes vai slimības gadījumā ir mazāka, kaut mierā elpošana joprojām izskatās normāla.

Elpošanas biežumu skaita, vērojot krūškurvja kustības noteiktu laika sprīdi. Svarīgs praktisks nosacījums: cilvēkam nevajag zināt, ka viņa elpas tiek skaitītas, jo apzināšanās gandrīz vienmēr ritmu izmaina. Tāpēc mediķi to bieži dara, it kā vienlaikus taustot pulsu.

Vienlaikus vērtē arī to, cik viegli cilvēks runā. Spēja bez apstāšanās pateikt garu teikumu liecina par labu elpošanas rezervi, bet runa ar pārtraukumiem pēc dažiem vārdiem ir viena no vienkāršākajām un ticamākajām apgrūtinātas elpošanas pazīmēm.

Papildus izmanto pulsa oksimetru, kas mēra asins piesātinājumu ar skābekli, un nepieciešamības gadījumā arī asins gāzu analīzi, kas parāda oglekļa dioksīda līmeni un skābju un bāzu līdzsvaru. Plaušu darbību plašāk vērtē ar spirometriju, bet elpceļu un plaušu uzbūvi ar rentgenogrammu vai datortomogrāfiju.

• Elpu skaitīšana miera stāvoklī, pacientam to nemanot.
• Elpošanas veida novērojums: palīgmuskuļi, starpribu ievilkumi, deguna spārnu kustība.
• Pulsa oksimetrija skābekļa piesātinājuma noteikšanai.
• Asins gāzu analīze smagākos gadījumos.
• Spirometrija hroniskas elpošanas slimības diagnostikai un kontrolei.

Elpošanas biežuma un veida izmaiņas parādās agri un bieži pirms citiem pasliktināšanās rādītājiem. Paātrināta elpošana pavada drudzi, sāpes, asins zudumu, plaušu un sirds slimības, bet palēnināta elpošana biežāk liecina par centrālās nervu sistēmas nomākumu, tostarp zāļu iedarbību.

Atsevišķi elpošanas veidi ir raksturīgi noteiktiem stāvokļiem: dziļa un ļoti izteikta elpošana var liecināt par vielmaiņas skābuma pieaugumu, bet pārmaiņus pieaugoša un mazinoša elpošana ar pauzēm parādās smagos sirds un smadzeņu darbības traucējumos. Elpas trūkums guļus stāvoklī, kas liek pacelt galvgali, ir tipisks sirds mazspējas simptoms.

• Elpas trūkums miera stāvoklī vai pie nelielas slodzes.
• Zilgana lūpu vai pirkstu krāsa.
• Starpribu telpu ievilkšanās un palīgmuskuļu izmantošana.
• Nespēja pateikt pilnu teikumu vienā elpas vilcienā.
• Apjukums, miegainība vai nemiers kopā ar elpošanas izmaiņām.

Ilgstošu elpas trūkumu, slodzes panesamības pasliktināšanos vai hronisku klepu vispirms vērtē ģimenes ārsts, kurš pēc vajadzības nosūta pie pneimonologa, kardiologa vai alergologa. Bērniem šos jautājumus risina pediatrs.

Hroniskas slimības gadījumā svarīgi ir zināt savu ierasto stāvokli. Cilvēkam ar hronisku plaušu slimību normāls elpošanas biežums var atšķirties no vispārējā vidējā, tāpēc nozīme ir tieši pārmaiņām salīdzinājumā ar ierasto.

Nekavējoties jāzvana neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, ja elpas trūkums rodas pēkšņi un ir smags, ja parādās zilgana ādas krāsa, sāpes krūtīs, apjukums, samaņas zudums vai ja cilvēks nespēj runāt elpas trūkuma dēļ. Bērnam trauksmes pazīmes ir arī deguna spārnu kustība, stenoša elpa un krūškurvja ievilkšanās.

Biežākā kļūda ir pielīdzināt normālu elpošanas biežumu labai elpošanai. Elpu skaits var būt normāls, bet elpošana sekla un neefektīva, un pacientam vienlaikus var būt izteikts elpas trūkums. Dispnoja ir subjektīva sajūta, un tā var būt izteikta arī tad, ja objektīvie rādītāji sākotnēji izskatās labi.

Otrs pārpratums ir domāt, ka normāls pulsa oksimetra rādījums izslēdz problēmu. Skābekļa piesātinājums var saglabāties normāls vēl ilgi pēc tam, kad elpošana jau ir paātrināta un cilvēks kompensē ar piepūli, bet oglekļa dioksīda uzkrāšanos parastais oksimetrs nerāda vispār.

Šeit slēpjas tas, ko īss apraksts parasti nepasaka: elpošanas biežums ir viens no jutīgākajiem stāvokļa pasliktināšanās rādītājiem un vienlaikus tas, ko praksē visbiežāk neizmēra vai pieraksta no galvas. Tieši tāpēc mūsdienu agrīnās brīdināšanas sistēmās slimnīcās elpošanas biežumam piešķir lielu svaru.