Kas ir muguras smadzeņu pelēkā kolonna?

Aizmugurējā kolonna ir ieejas vārti. Tās virsotnē atrodas šūnu grupa, kas apstrādā sāpju un temperatūras signālus un pirmā izlemj, cik stipru sāpju ziņu laist tālāk uz smadzenēm. No šejienes sākas ceļš, kas krusto viduslīniju un kāpj uz augšu pretējā pusē.

Priekšējā kolonna ir izejas vārti. Tās neironi ir pēdējais posms visā kustību ķēdē: ko tie pavēl, to muskulis izdara. Tieši uz tiem saplūst gan komandas no smadzeņu garozas, gan refleksu signāli no muskuļu receptoriem, tāpēc tos mēdz saukt par galīgo kopīgo ceļu.

Sānu kolonna vada to, ko cilvēks nevada apzināti: asinsvadu tonusu, svīšanu, zīlītes platumu, urīnpūšļa un zarnu darbību.

Ja cieš priekšējās kolonnas kustību neironi, kā tas notiek, piemēram, poliomielīta vai motoneironu slimības gadījumā, rodas ļengans muskuļu vājums ar muskuļu izkalšanu, raustīšanos zem ādas un refleksu zudumu, bet jutība saglabājas. Šāda kombinācija norāda tieši uz pelēko vielu, nevis uz vadošajiem ceļiem.

Ja bojājums skar apvidu ap centrālo kanālu, kur krustojas sāpju un temperatūras šķiedras, rodas savdabīgs jutības zudums: cilvēks nejūt sāpes un temperatūru joslā ap pleciem un rokās, bet pieskārienu un vibrāciju jūt normāli. Tāpēc šādi cilvēki nemana apdegumus un grieztas brūces, līdz ierauga tās ar acīm.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas neirologs, nepieciešamības gadījumā neiroķirurgs. Neatliekama palīdzība vajadzīga, ja pēkšņi rodas kāju vai roku vājums, jutības josla uz ķermeņa, nespēja urinēt vai noturēt urīnu un izkārnījumus vai nejutīgums starpenes apvidū: šādas pazīmes prasa izmeklēšanu stundu, nevis dienu laikā.

Tie ir viens un tas pats veidojums, bet aplūkots dažādās plaknēs. Ja muguras smadzenes iedomājas kā telpisku veidojumu, pelēkā viela stiepjas garumā kā stabs, tātad kolonna. Ja tās pārgriež šķērsām, tas pats stabs griezumā izskatās kā rags. Anatomijas tekstos abi apzīmējumi pastāv līdzās.

Otra, būtiskāka jaukšana ir ar pelēko vielu smadzenēs. Muguras smadzenēs pelēkā viela ir iekšpusē, bet baltā ap to; lielajās smadzenēs ir otrādi, jo pelēkā viela veido garozu virspusē, bet baltā viela guļ zem tās. Pelēkā viela ir arī smadzeņu dziļumā, pamatgangliju un talāma kodolos.

Krāsu atšķirība ir īsta un redzama ar neapbruņotu aci svaigā preparātā. Šūnu ķermeņu sakopojums izskatās pelēcīgi rozā, bet mielīna apvalku tauki atstaro gaismu un izskatās balti. Tas nav mikroskopisks jēdziens: tieši šo krāsu robežu pēc izskata iezīmēja jau pirmie anatomi, tāpēc nosaukumi ir tik vecmodīgi aprakstoši.

Praktiskas sekas ir arī izmeklējumos. Magnētiskās rezonanses attēlos pelēkās vielas tauriņš ir skaidri atšķirams no baltās vielas, tāpēc ārsts var pateikt, vai bojājums skar šūnu ķermeņus vai vadošos ceļus, un no tā jau izriet, vai gaidāms ļengans vai spastisks vājums.