Muguras smadzeņu nervi: 31 pāris

Katrs nervs ir īss: tikai dažus centimetrus garš posms starpskriemeļu atverē, pēc kura tas uzreiz sadalās zaros. Tieši šī īsā posma bojājums dod tā saukto radikulāro sindromu.

1. No muguras smadzeņu aizmugurējās malas iznāk aizmugurējā jeb jutības saknīte, kurai atverē ir mezgls ar jutības neironu ķermeņiem.
2. No priekšējās malas iznāk priekšējā jeb kustību saknīte ar motoro neironu aksoniem.
3. Abas saknītes savienojas un veido īsu jauktu muguras smadzeņu nervu.
4. Uzreiz aiz atveres nervs sadalās plānā aizmugurējā zarā muguras muskuļiem un ādai.
5. Daudz resnākais priekšējais zars dodas uz priekšu, veidojot starpribu nervus vai iekļaujoties pinumā.
6. No krūšu un augšējās jostas daļas nerviem atzarojas arī baltie savienotājzari uz simpātisko stumbru.

Katram posmam ir sava raksturīgā funkcija, un šo sadalījumu izmanto, lai pēc simptomiem noteiktu bojājuma līmeni.

Dermatoms ir ādas josla, kuras jutību nodrošina viens muguras smadzeņu nervs. Miotoms ir muskuļu grupa, ko tas pats nervs inervē. Šīs kartes ir neirologa ikdienas darbarīks: pēc tā, kur pacients jūt nejutīgumu vai kurš muskulis ir vājāks, var noteikt, kurš segments cieš.

Dermatomu robežas nav asas: blakus esošie dermatomi ievērojami pārklājas. Tāpēc viena saknītes bojājuma gadījumā jutība reti pazūd pilnībā, biežāk tā tikai pavājinās. Tieši pārklāšanās dēļ vienas saknītes pilnīgs pārrāvums var palikt klīniski nepamanīts, ja netiek pārbaudīti arī refleksi un muskuļu spēks.

• C5 un C6: pleca ārējā puse, īkšķa puse, bicepsa reflekss.
• C7: vidējais pirksts, roku iztaisnošana, tricepsa reflekss.
• Th4: ādas josla krūtsgalu līmenī.
• Th10: ādas josla nabas līmenī.
• L4: apakšstilba iekšējā puse, ceļa reflekss.
• S1: pēdas ārējā mala, pēdas nolaišana uz leju, Ahileja cīpslas reflekss.

Embrija attīstības sākumā muguras smadzenes aizņem visu mugurkaula kanālu, un katrs nervs iznāk taisni uz sāniem. Vēlāk mugurkauls aug garumā straujāk nekā muguras smadzenes, tāpēc muguras smadzeņu apakšējais gals pakāpeniski paliek arvien augstāk.

Rezultātā pieaugušam cilvēkam muguras smadzenes beidzas aptuveni pirmā vai otrā jostas skriemeļa līmenī, bet apakšējo segmentu saknītēm joprojām jānonāk līdz savām atverēm daudz zemāk. Tās iet gandrīz vertikāli lejup mugurkaula kanālā un veido saišķi, ko sauc par zirgastes pinumu (cauda equina).

No tā izriet divas praktiski svarīgas lietas. Pirmkārt, jostas punkciju veic zem otrā jostas skriemeļa līmeņa, jo tur pašu muguras smadzeņu vairs nav un adata atbīda saknītes malā. Otrkārt, jostas daļas bojājums nav muguras smadzeņu bojājums parastā nozīmē, bet gan saknīšu bojājums, un tam ir citas izpausmes.

Biežākais scenārijs ir saknītes saspiešana starpskriemeļu atverē vai tieši pirms tās. To izraisa starpskriemeļu diska izvelvējums, mugurkaula kanāla sašaurinājums, locītavu izmaiņas vecuma gaitā vai, retāk, audzējs un infekcija.

Radikulārām sāpēm ir raksturīga izplatība: tās neapstājas pie muguras, bet izstaro pa kāju vai roku pēc konkrēta dermatoma. Bieži pievienojas tirpšana, nejutīgums un attiecīgā muskuļa vājums, kā arī attiecīgā refleksa pavājināšanās. Klepojot vai sasprindzinoties sāpes pastiprinās, jo palielinās spiediens mugurkaula kanālā.

Atsevišķa slimība ir jostas roze, kad vējbaku vīruss, kas gadiem slēpies jutības saknītes mezglā, atkal aktivizējas un izraisa sāpes un izsitumus tieši viena dermatoma robežās. Tā ir viena no skaidrākajām segmentālās uzbūves ilustrācijām cilvēka ķermenī.

• Diska trūce ar saknītes saspiešanu jostas vai kakla daļā.
• Mugurkaula kanāla stenoze ar sāpēm, kas pastiprinās, ejot un iztaisnojoties.
• Zirgastes pinuma sindroms: neatliekams stāvoklis.
• Jostas roze ar sāpēm un izsitumiem viena dermatoma robežās.
• Pleca pinuma trauma, tostarp jaundzimušā dzemdību trauma.
• Polineiropātija, kas gan skar nevis saknītes, bet garo nervu galus.

Sākums vienmēr ir neiroloģiskā izmeklēšana: muskuļu spēka pārbaude pa grupām, jutības pārbaude pa dermatomiem, cīpslu refleksi un stiepšanas testi, piemēram, taisnas kājas pacelšanas tests. Bieži jau šī izmeklēšana ļauj noteikt cietušo segmentu.

Attēldiagnostikā izvēles metode saknīšu un disku novērtēšanai ir magnētiskā rezonanse. Rentgenogramma rāda kaulu izmaiņas un stāju, bet ne saknītes. Datortomogrāfiju lieto, ja magnētiskā rezonanse nav pieejama vai ir kontrindicēta. Funkcionālu novērtējumu dod elektroneiromiogrāfija, kas parāda, vai un cik smagi nervs ir bojāts.

Ar radikulāriem sindromiem nodarbojas neirologs, bet ķirurģiskas ārstēšanas nepieciešamības gadījumā neiroķirurgs vai mugurkaula ortopēds. Atveseļošanos vada fizioterapeits un rehabilitologs. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja parādās abu kāju vājums, nejutīgums starpenē un sēžas rajonā, urīna aizture vai nesaturēšana, jo tās ir zirgastes pinuma saspiešanas pazīmes.

Muguras smadzeņu nervi ir viens no tiem tematiem, kur tautas valoda un medicīnas terminoloģija bieži nesakrīt.

• Muguras smadzeņu nervi nav galvas smadzeņu nervi: pēdējie ir 12 pāri un iznāk no smadzeņu stumbra, nevis mugurkaula.
• Radikulopātija ir saknītes bojājums, neiropātija ir perifēra nerva bojājums; simptomu izplatība tiem atšķiras.
• Sēžas nervs nav viens muguras smadzeņu nervs, bet gan vairāku saknīšu šķiedru kopa no krustu pinuma.
• Ikdienā lietotais vārds „išiass” apraksta simptomu, nevis diagnozi, un tam var būt vairāki dažādi cēloņi.
• Sāpes muguras lejasdaļā bez izstarojuma uz kāju vairumā gadījumu nav saknītes saspiešana.

Priekšējā saknīte, kurā teorētiski vajadzētu būt tikai kustību šķiedrām, faktiski satur arī nelielu skaitu plānu jutības šķiedru. Tas izskaidro, kāpēc priekšējās saknītes bojājums var būt sāpīgs, lai gan pēc klasiskās shēmas tam nevajadzētu būt.

Vēl viena mazāk zināma lieta ir vienas ādas vietas divējāda apgāde. Katru ādas laukumu apgādā gan konkrēts muguras smadzeņu nervs pēc dermatomu kartes, gan konkrēts perifērs nervs. Šīs divas kartes nesakrīt, un tieši atšķirība starp tām ļauj neirologam pēc nejutīguma formas atšķirt saknītes saspiešanu no perifēra nerva saspiešanas, piemēram, plaukstas kanāla sindroma gadījumā.

Visbeidzot, diafragmu apgādā diafragmas nervs, kas veidojas galvenokārt no ceturtā kakla segmenta. Tāpēc kakla daļas bojājuma līmenis ir tiešā veidā dzīvībai svarīgs: bojājums virs šī līmeņa atņem spēju elpot patstāvīgi, bet zemāk esošs bojājums šo spēju saglabā.