TJG Online
Finanses un investīcijas

Kas nosaka grāmatvedības standartus Latvijā?

Īsā atbilde

Latvijā grāmatvedības prasības nosaka nevis nozares padome, bet likumdevējs: Grāmatvedības likums un Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likums kopā ar Ministru kabineta noteikumiem. Biržā kotētu sabiedrību konsolidētie pārskati papildus ir jāsagatavo pēc starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem, kurus Eiropas Savienībā apstiprina atsevišķā kārtībā.

Sistēma ir divslāņaina. Lielākajai daļai Latvijas uzņēmumu pietiek ar nacionālo regulējumu, kas nosaka uzskaites kārtību, attaisnojuma dokumentu prasības, inventarizācijas, gada pārskata saturu un iesniegšanas termiņus. Prasību apjoms ir pakāpenisks un atkarīgs no uzņēmuma lieluma kategorijas, ko nosaka pēc bilances kopsummas, neto apgrozījuma un darbinieku skaita, tāpēc maziem uzņēmumiem pārskats ir īsāks nekā lieliem. Šīs robežvērtības tiek periodiski pārskatītas, tāpēc aktuālie sliekšņi ir jāpārbauda likuma spēkā esošajā redakcijā.

Otrs slānis ir starptautiskie standarti. Tos izstrādā Starptautisko grāmatvedības standartu padome, bet Eiropas Savienībā tie kļūst saistoši tikai pēc apstiprināšanas ar Eiropas Komisijas regulu. Šāda kārtība nodrošina, ka regulētajā tirgū kotēto uzņēmumu pārskati ir salīdzināmi visā Savienībā. Latvijā pēc šiem standartiem strādā arī kredītiestādes un citi finanšu sektora dalībnieki, kuriem prasības nosaka Latvijas Banka.

Pārskatu ticamību nodrošina revīzija. Noteikta lieluma uzņēmumiem gada pārskats ir jāpārbauda zvērinātam revidentam, un revidentu profesiju regulē atsevišķs likums, bet profesionālo darbību pārrauga Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija un valsts uzraudzības institūcija. Revidents nepārbauda katru darījumu, bet sniedz atzinumu par to, vai pārskats sniedz patiesu un skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli.

Uzņēmuma vadītājam no tā izriet dažas ļoti praktiskas lietas. Par grāmatvedības kārtošanu un gada pārskata iesniegšanu atbild vadība, nevis grāmatvedis, arī tad, ja grāmatvedība ir nodota ārpakalpojumā; ārpakalpojuma līgumā ir vērts skaidri noteikt, kurš un kādā termiņā ko iesniedz. Uzņēmumam ir jābūt rakstiski apstiprinātai grāmatvedības organizācijas dokumentācijai, tostarp uzskaites politikai un dokumentu aprites kārtībai. Un gada pārskata iesniegšanas termiņš ir atkarīgs no uzņēmuma lieluma un pārskata gada beigām, tāpēc to ir vērts ielikt kalendārā uzreiz pēc gada slēgšanas.

Šo regulējumu bieži jauc ar nodokļu normām. Gada pārskats un nodokļu deklarācija nav viens un tas pats: grāmatvedības peļņa un ar nodokli apliekamā bāze tiek aprēķinātas pēc dažādiem noteikumiem, un Latvijā uzņēmumu ienākuma nodokļa modelis ir saistīts ar peļņas sadali. Amerikāņu vispārpieņemto grāmatvedības principu sistēma un tās vēsturiskā Grāmatvedības principu padome, kas darbojās pagājušā gadsimta vidū, Latvijas uzņēmumiem nav piemērojama un tiek minēta tikai salīdzinājumam.

Kur pārbaudīt aktuālās prasības

Spēkā esošie likumi un Ministru kabineta noteikumi konsolidētā redakcijā ir pieejami valsts tiesību aktu vietnē, bet skaidrojumus par gada pārskatu iesniegšanu un nodokļu deklarācijām publicē Valsts ieņēmumu dienests. Gada pārskati tiek iesniegti elektroniski, un iesniegtie pārskati par lielāko daļu uzņēmumu ir publiski pieejami.

Ja uzņēmums plāno piesaistīt ārvalstu investoru vai iziet biržā, pāreja uz starptautiskajiem standartiem ir jāplāno laikus, jo salīdzināmie dati parasti ir nepieciešami arī par iepriekšējiem periodiem. Šādos gadījumos ir vērts piesaistīt revidentu jau plānošanas posmā.

Publisko pārskatu pieejamība ir arī rīks: pirms sadarbības ar jaunu partneri tā gada pārskats ir viens no ātrākajiem veidiem, kā redzēt apgrozījumu, kapitāla stāvokli un to, vai pārskati vispār tiek iesniegti laikus.

Biežākās kļūdas mazos uzņēmumos

Pirmā ir attaisnojuma dokumentu trūkums vai to nesavlaicīga nodošana grāmatvedim. Bez dokumenta darījumu nevar atzīt, un vēlāka dokumenta iegūšana no partnera mēdz būt neiespējama.

Otrā ir inventarizācijas neveikšana. Tā ir normatīva prasība, un tieši tā atklāj neatbilstības krājumos un pamatlīdzekļos, kuras citādi uzkrājas gadiem.

Trešā ir uzskatīt, ka nelielai darbībai pārskats nav jāiesniedz. Pārskats ir jāiesniedz arī tad, ja darbības nav bijis, un kavējums rada sekas gan uzņēmumam, gan tā valdei.

Avoti