Limfātiskās sistēmas orgāni un to uzdevumi

Iedalījums balstās uz to, kas orgānā notiek ar limfocītiem. Primārajos orgānos tie rodas un nobriest, iegūstot spēju atpazīt svešas vielas un iemācoties nereaģēt uz paša organisma audiem. Sekundārajos orgānos jau nobriedušie limfocīti satiekas ar antigēnu un sāk darboties.

Šis dalījums nav formāls. Primāro orgānu bojājums nozīmē, ka jaunas imūnšūnas vairs nerodas, bet sekundāro orgānu zudums nozīmē, ka esošās šūnas nespēj efektīvi satikties ar draudu un sākt atbildi.

Limfmezgls ir pupiņveida veidojums ar saistaudu kapsulu, no kuras uz iekšu stiepjas starpsienas. Ienesošie limfvadi ienāk pa izliekto pusi, bet iznesošais vads iziet caur ieliekumu, kur ieiet arī artērija un iziet vēna. Iekšpusē izšķir garozu ar B limfocītu mezgliņiem, dziļāko slāni ar T limfocītiem un serdi.

Kad limfā nonāk mikroorganisma daļiņas, mezglā notiek strauja limfocītu vairošanās, mezgliņos izveidojas aktīvi centri, un mezgls palielinās. Tāpēc iekaisuma laikā pietūkuši limfmezgli ir normāla, nevis satraucoša parādība: tā ir pazīme, ka sistēma strādā.

Atšķirt iekaisuma izraisītu no satraucošas palielināšanās palīdz vairākas pazīmes. Infekcijas gadījumā mezgls parasti ir sāpīgs, mīksts, kustīgs un pēc slimības pārejošas nedēļās samazinās. Uzmanību prasa mezgls, kas ir ciets, nesāpīgs, sacietējis pie apkārtējiem audiem, aug pakāpeniski vai saglabājas ilgāk par dažām nedēļām, īpaši kopā ar nakts svīšanu, drudzi bez skaidra iemesla un svara zudumu.

• Kakla mezgli uzkrāj limfu no galvas, mutes dobuma un rīkles.
• Padušu mezgli savāc limfu no rokas, krūšu sienas un krūts dziedzera.
• Cirkšņa mezgli saņem limfu no kājas, sēžamvietas un ārējiem dzimumorgāniem.
• Krūšu dobuma vidusdaļas mezgli apkalpo plaušas un elpceļus.
• Vēdera dobuma mezgli savāc limfu no zarnām un iegurņa orgāniem.

Liesa (lien) atšķiras no pārējiem sekundārajiem orgāniem ar to, ka tā filtrē nevis limfu, bet asinis. Tajā izšķir sarkano pulpu, kur tiek atlasīti un noārdīti veci un bojāti eritrocīti, un balto pulpu, kas pēc uzbūves atgādina limfmezgla audus un nodrošina atbildi pret asinīs nonākušiem mikroorganismiem.

Tieši tāpēc cilvēkiem, kuriem liesa ir izņemta vai nedarbojas, ir paaugstināts risks saslimt ar smagām infekcijām, ko izraisa baktērijas ar kapsulu. Šādiem pacientiem ir īpašs vakcinācijas plāns un skaidri norādījumi, kā rīkoties drudža gadījumā, un tie ir jāievēro visu mūžu.

Aizkrūts dziedzeris (thymus) ir vienīgais limfoīdais orgāns, kas savu lielāko apjomu sasniedz bērnībā. Tajā T limfocīti iziet stingru atlasi: tie, kas neatpazīst neko, un tie, kas pārāk spēcīgi reaģē pret paša organisma audiem, iet bojā. Pēc pubertātes dziedzeris pakāpeniski samazinās un tiek aizstāts ar taukaudiem, taču tā darbs līdz tam jau ir paveikts, un T limfocītu krājums tiek uzturēts to pašu vairošanās ceļā.

Bērnībā limfoīdie audi ir samērā lielāki nekā pieaugušajiem, un tas ir normāli. Mandeles bērnam parasti ir lielākas, un kakla limfmezgli bieži ir sataustāmi arī veselam bērnam, jo imūnsistēma tikko iepazīstas ar apkārtējiem mikroorganismiem.

Pusaudža gados aizkrūts dziedzeris sāk sarukt, un šis process turpinās visu mūžu. Ar gadiem samazinās arī jaunu T limfocītu pieplūdums, mainās limfmezglu uzbūve, un imūnā atbilde uz pilnīgi jaunu ierosinātāju kļūst lēnāka. Tas ir viens no bioloģiskajiem iemesliem, kāpēc vakcinācija gados vecākiem cilvēkiem ir īpaši svarīga.

Limfvadu darbība ar gadiem arī kļūst lēnāka, tāpēc kāju pietūkums vakarā ir biežāks. Tomēr noturīgs, vienpusējs pietūkums nekad nav uzskatāms par vecuma normu un ir jāizmeklē.

Limfātiskās sistēmas traucējumi iedalās trīs grupās: šķidruma novadīšanas traucējumi, iekaisuma procesi un audzēji. Limfēdēma ir noturīgs pietūkums, kas rodas, kad limfas ceļš ir bojāts vai aizsprostots; biežākais iemesls attīstītajās valstīs ir limfmezglu izņemšana vai apstarošana audzēja ārstēšanas laikā.

Iekaisuma grupā ietilpst limfmezglu iekaisums, mandeļu iekaisums un limfvadu iekaisums, kas izpaužas kā sarkana svītra uz ādas virzienā uz tuvāko mezglu grupu; pēdējais ir iemesls nekavējoties vērsties pie ārsta. Audzēju grupā galvenās ir limfomas, kā arī citu audzēju metastāzes limfmezglos.

Ar limfmezglu izmaiņām un asins slimībām nodarbojas hematologs, ar audzējiem onkologs, ar limfēdēmu asinsvadu ķirurgs kopā ar īpaši apmācītu fizioterapeitu, bet ar mandelēm otorinolaringologs. Pirmais solis vairumā gadījumu ir ģimenes ārsts, kurš izvērtē, vai palielinātais mezgls atbilst nesenai infekcijai.

• Ilgstošs, nesāpīgs un ciets limfmezgls, kas neuzrāda tendenci samazināties.
• Vienpusējs, noturīgs rokas vai kājas pietūkums, īpaši pēc operācijas vai apstarošanas.
• Sarkana, sāpīga svītra uz ādas no brūces virzienā uz padusi vai cirksni.
• Nakts svīšana, neizskaidrojams drudzis un svara zudums kopā ar palielinātiem mezgliem.
• Straujš, sāpīgs kreisās puses sāpju uzliesmojums zem ribām pēc vēdera traumas, kas var liecināt par liesas plīsumu.

Izmeklēšana sākas ar rokām. Ārsts sataustāmos mezglus pārbauda visās galvenajās grupās, vērtējot to izmēru, konsistenci, sāpīgumu un kustīgumu, un obligāti apskata to apgabalu, no kura konkrētā mezglu grupa savāc limfu.

1. Visu pieejamo limfmezglu grupu, kā arī liesas un aknu izmeklēšana ar palpāciju.
2. Asins analīzes ar leikocītu formulu un iekaisuma rādītājiem, pēc indikācijām arī infekciju testi.
3. Ultrasonogrāfija, kas parāda mezgla uzbūvi, formu un asinsapgādi.
4. Datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse dziļāku mezglu grupu vērtēšanai.
5. Mezgla biopsija, ja ir aizdomas par audzēju; parasti izņem visu mezglu, nevis tikai daļu.
6. Sargmezgla noteikšana operāciju laikā, ievadot krāsvielu vai radioaktīvu marķieri, lai atrastu mezglu, kurā limfa no audzēja nonāk pirmajā.

Kājas pietūkumu bieži uzskata par limfas problēmu, lai gan daudz biežāk to izraisa vēnu nepietiekamība, sirds mazspēja vai nieru slimība. Limfēdēmai raksturīgi, ka pietūkums sākas pēdas virspusē un pirkstos, āda kļūst bieza, un ar pirkstu piespiežot, bedrīte veidojas grūtāk nekā parastas tūskas gadījumā.

Kakla veidojumus arī mēdz uzskatīt par limfmezgliem, kaut arī tie var būt siekalu dziedzera, vairogdziedzera vai iedzimtu cistu izraisīti. Atšķirt tos palīdz izvietojums un ultrasonogrāfija, tāpēc pašnoteikšana pēc tausta vien ir neuzticama.

Limfātisko sistēmu bieži apraksta kā pasīvu novadgrāvju tīklu. Patiesībā limfvadu sieniņā ir gludā muskulatūra, kas saraujas ritmiski un pati sūknē limfu tālāk; katrs posms starp diviem vārstuļiem darbojas kā miniatūra sūknējoša kamera. Tāpēc limfas kustība nav tikai kustību blakusprodukts.

Otra būtiska doma ir tā, ka limfmezgls nav filtrs mehāniskā nozīmē. Tas ir tikšanās vieta ar precīzi organizētu iekšējo izkārtojumu, kurā antigēnu nesošās šūnas ienāk pa vienu ceļu, bet limfocīti pa citu, un mezglā tie tiek novirzīti tā, lai pareizā šūna atrastu pareizo antigēnu iespējami ātrāk. Tieši šis izkārtojums ļauj imūnajai atbildei sākties dienu, nevis nedēļu laikā.

Visbeidzot, salīdzinoši nesen apstiprinājās, ka arī galvas smadzeņu apvalkos atrodas limfvadi un ka smadzeņu audu starpšūnu šķidrums tiek novadīts uz kakla limfmezgliem. Agrāk uzskatīja, ka centrālā nervu sistēma no limfātiskās sistēmas ir pilnībā nošķirta. Šis atklājums ir mainījis izpratni par to, kā smadzenēs notiek atkritumvielu izvadīšana un imūnā uzraudzība.