Kādas ir motoro nervu funkcijas?

Gribas kustību galvenais ceļš sākas smadzeņu garozas priekšējās centrālās vijas (gyrus precentralis) apvidū un iet lejup pa piramidālo jeb kortikospinālo ceļu (tractus corticospinalis). Iegarenajā smadzenē lielākā daļa šķiedru krusto viduslīniju, tāpēc kreisā puslode vada labās puses kustības. Galvas un sejas muskuļus vada kortikonukleārais ceļš (tractus corticonuclearis), kas pārslēdzas galvas nervu motorajos kodolos.

Perifēro motoneironu ķermeņi atrodas muguras smadzeņu pelēkās vielas priekšējos ragos (cornu anterius). To aksoni pamet muguras smadzenes pa priekšējām saknītēm (radices anteriores), savienojas ar aizmugurējām jutīgajām saknītēm un veido muguras smadzeņu nervu, kas jau ir jaukts. Tāpēc lielākajā daļā rokas vai kājas nervu vienlaikus iet gan kustību, gan jušanas, gan veģetatīvās šķiedras.

Galvas nervu vidū motorā funkcija ir sadalīta nevienmērīgi. Acs ābola kustības vada trīs nervi, sejas mīmikas muskuļus sejas nervs (nervus facialis), košļājamos muskuļus trīszaru nerva (nervus trigeminus) motorā daļa, bet rīšanu un balsenes darbu galvenokārt klejotājnervs (nervus vagus) kopā ar rīkles un mēles nerviem.

• Somatiski motorās šķiedras: skeleta muskuļu gribas kustības.
• Viscerāli motorās šķiedras: gludā muskulatūra, sirds muskulis, dziedzeri.
• Gamma motorās šķiedras: muskuļa vārpstiņu jutīguma regulēšana.
• Priekšējās saknītes: motoro aksonu izejas vieta no muguras smadzenēm.
• Jauktais perifērais nervs: kustību, jušanas un veģetatīvo šķiedru kopums vienā apvalkā.

Viens perifērais motoneirons ar visām muskuļa šķiedrām, ko tā aksona zari inervē, veido motoro vienību. Tā ir mazākā kustības vienība, jo neviena šķiedra šajā grupā nevar sarauties atsevišķi no pārējām. Motoro vienību lielums dažādos muskuļos ir ļoti atšķirīgs: acs ārējos muskuļos un roku sīkajos muskuļos viens neirons vada nedaudzas šķiedras, kas ļauj ļoti smalku kustību, bet lielajos kājas muskuļos viens neirons vada daudzas šķiedras, kas dod spēku, nevis precizitāti.

Muskuļa spēku organisms regulē divējādi. Pirmkārt, tas pieslēdz arvien vairāk motoro vienību, sākot ar mazajām un lēni nogurstošajām un beidzot ar lielajām un ātri nogurstošajām. Otrkārt, tas palielina impulsu biežumu, tā ka atsevišķi saraušanās viļņi saplūst vienmērīgā sasprindzinājumā. Tieši šie divi mehānismi ļauj ar vienu un to pašu roku gan pacelt smagumu, gan noturēt olu.

Nervu šķiedru un muskuļa saskarsmes vieta ir nervu un muskuļa savienojums (synapsis neuromuscularis). Tur aksona gals izdala acetilholīnu, tas piesaistās muskuļa membrānas receptoriem, atver jonu kanālus un izraisa muskuļa šūnas darbības potenciālu. Fermentu acetilholīnesterāze signālu nekavējoties pārtrauc, un tieši šī pārtraukšana ļauj muskulim atslābt.

1. Smadzeņu garozā rodas kustības komanda un tiek precizēta ar smadzenīšu un bazālo kodolu līdzdalību.
2. Impulss iet lejup pa kortikospinālo ceļu un krusto viduslīniju iegarenajā smadzenē.
3. Muguras smadzeņu priekšējā ragā notiek pārslēgšanās uz perifēro motoneironu.
4. Aksons pa priekšējo saknīti un perifēro nervu sasniedz muskuli.
5. Nervu un muskuļa savienojumā izdalās acetilholīns, muskuļa šūna uzbudinās un sarausies.

Ne visas kustības sākas smadzenēs. Vienkāršākais refleksa loks sastāv no jutīgā neirona, kas uztver muskuļa izstiepumu, un motoneirona, kas uz to atbild ar saraušanos. Tieši šo loku ārsts pārbauda, uzsitot ar āmuriņu pa ceļa skriemeļa cīpslu: atbilde neiet caur galvu un notiek muguras smadzeņu līmenī.

Lai šī sistēma strādātu, motoneironam pastāvīgi jāzina muskuļa garums. To nodrošina muskuļa vārpstiņas, kuras savukārt inervē atsevišķas gamma motorās šķiedras. Gamma sistēma noregulē vārpstiņas jutīgumu tā, lai tā spētu ziņot par izstiepumu arī tad, kad muskulis kopumā ir saīsināts. Šī mazāk pamanītā cilpa ir iemesls, kāpēc tonuss saglabājas visos muskuļa garuma stāvokļos.

Augšējais motoneirons šo refleksa loku pastāvīgi bremzē. Tāpēc centrālas izcelsmes bojājumā, piemēram, pēc insulta, refleksi kļūst pastiprināti un tonuss paaugstinās: bremze ir noņemta, kaut arī pati refleksa ķēde ir vesela. Tas ir viens no skaistākajiem piemēriem, kā nervu sistēmā simptomu rada nevis bojātā, bet atbrīvotā struktūra.

Neiroloģiskajā izmeklēšanā pirmais jautājums parasti ir nevis „kura slimība", bet „kurā līmenī". Atbildi lielā mērā dod tas, kā izskatās muskuļa tonuss, refleksi un muskuļa apjoms.

Tabulā apkopotas tipiskās atšķirības. Svarīgi atcerēties, ka pirmajās stundās vai dienās pēc akūta centrāla bojājuma tonuss var būt pazemināts, un raksturīgā aina izveidojas vēlāk.

Bojājums var skart jebkuru ķēdes posmu, un no tā atkarīgs, kā izskatās vājums. Galvas smadzeņu līmenī visbiežākais cēlonis ir insults, kas dod vienpusēju vājumu ar centrālā motoneirona pazīmēm. Muguras smadzeņu bojājums dod vājumu zem bojājuma līmeņa kopā ar jušanas un iegurņa orgānu traucējumiem.

Saknītes līmenī tipisks cēlonis ir starpskriemeļu diska trūce, kas spiež uz priekšējo un aizmugurējo saknīti, tāpēc vājums un jušanas traucējumi parādās viena segmenta apgabalā. Perifērā nerva līmenī biežāki ir saspiedumi šaurās vietās, piemēram, elkoņa vai plaukstas locītavas apvidū, kā arī polineiropātija, ko visbiežāk izraisa cukura diabēts.

Atsevišķa grupa ir slimības, kurās bojāts ir pats motoneirons vai nervu un muskuļa savienojums. Motoneirona slimības grupā ietilpst amiotrofiskā laterālā skleroze, kurā vienlaikus cieš gan centrālais, gan perifērais motoneirons. Savienojuma līmenī biežākā ir myasthenia gravis, kurai raksturīgs vājums, kas pastiprinās slodzes gaitā un mazinās pēc atpūtas.

• Pēkšņs vienpusējs rokas vai kājas vājums, sejas puses nokarāšanās vai runas traucējums prasa nekavējošu neatliekamo palīdzību.
• Progresējošs vājums bez sāpēm, ar muskuļu izkalšanu un raustīšanos, ir iemesls vērsties pie neirologa.
• Vājums, kas pastiprinās dienas gaitā un skar plakstiņus vai rīšanu, prasa neirologa izvērtējumu.
• Vājums kopā ar jušanas traucējumiem vienas kājas ārējā malā un muguras sāpēm norāda uz saknītes saspiedumu.
• Urīna vai vēdera izejas nesaturēšana kopā ar kāju vājumu ir neatliekams stāvoklis.

Pamats joprojām ir klīniska neiroloģiskā izmeklēšana. Ārsts novērtē muskuļu spēku pa muskuļu grupām piecu pakāpju skalā, pārbauda tonusu, cīpslu refleksus, patoloģiskos refleksus, kustību koordināciju un gaitu. Jau šis izmeklējums bieži norāda bojājuma līmeni pirms jebkura aparāta.

Aparatūras izmeklējumi šo pieņēmumu pārbauda. Elektroneirogrāfija mēra, cik ātri impulss iet pa nervu, un atšķir mielīna apvalka bojājumu no paša aksona bojājuma. Elektromiogrāfija ar adatu elektrodu reģistrē muskuļa elektrisko aktivitāti un parāda, vai muskulis ir zaudējis inervāciju. Nervu un muskuļa savienojuma traucējumus pārbauda ar atkārtotas stimulācijas testu.

Attēldiagnostikā galvas un muguras smadzenes izmeklē ar magnētiskās rezonanses izmeklējumu, kas parāda insultu, demielinizācijas perēkļus vai muguras smadzeņu saspiedumu. Perifēro nervu var apskatīt ar augstas izšķirtspējas ultrasonogrāfiju, kas ļauj redzēt nerva sabiezējumu saspieduma vietā. Asins analīzes šajā kontekstā meklē vielmaiņas cēloņus, bet myasthenia gravis gadījumā nosaka acetilholīna receptoru antivielas.

Pirmā izplatītākā kļūda ir domāt, ka pastāv atsevišķi „motorie nervi" un atsevišķi „sensorie nervi" kā divas paralēlas nervu sistēmas. Anatomiski tādi ir tikai daži; vairums perifēro nervu ir jaukti un satur abu veidu šķiedras vienā kūlītī. Tieši tāpēc nerva bojājums parasti dod gan vājumu, gan nejutīgumu vienā un tajā pašā apgabalā.

Otrā kļūda ir vājumu jaukt ar nogurumu. Īsts motorais vājums nozīmē, ka muskulis nespēj attīstīt spēku pat ar pilnu piepūli, un to var izmērīt. Nogurums ir subjektīva sajūta, kas var būt gan miega trūkuma, gan anēmijas, gan depresijas pavadonis, un muskuļa spēks tajā parasti ir normāls.

Trešā ir muskuļu slimību un nervu slimību sajaukšana. Ja cieš pats muskulis, vājums parasti ir simetrisks un skar augšdelma un augšstilba muskuļus, bet refleksi un jušana ilgi saglabājas. Ja cieš nervs, vājums biežāk sākas pēdās un plaukstās, refleksi zūd agri, un pievienojas jušanas sūdzības.

Motorais aksons nav tikai vads. Tas muskulim pastāvīgi piegādā arī vielas, kas nosaka muskuļa šķiedras tipu un vielmaiņu, un šo transportu sauc par trofisko funkciju. Tieši tāpēc pēc nerva pārrāvuma muskulis ne tikai pārstāj kustēties, bet arī sāk izkalst, un pēc ilgāka laika to nespēj glābt pat atjaunota inervācija.

Otrs mazāk pieminēts fakts ir motorā aksona atjaunošanās spēja. Perifēras nervu šķiedras atšķirībā no centrālās nervu sistēmas šķiedrām spēj ataugt gar saglabājušos apvalku, taču ļoti lēni, un jo tālāk no muskuļa ir bojājuma vieta, jo mazāka izredze, ka atjaunošanās notiks laikus. Šī laika sacensība ir iemesls, kāpēc traumatiskus nervu bojājumus operē agri, nevis gaida nenoteiktu laiku.

Trešais ir pārmaiņas ar gadiem. Ar vecumu daļa motoro vienību izzūd, bet blakus esošie neironi pārņem palikušās muskuļa šķiedras, tāpēc motorās vienības kļūst lielākas un retākas. Rezultāts ir tas, ka vecāka cilvēka kustības zaudē ne tikai spēku, bet arī smalko precizitāti, un tas ir atsevišķs process no muskuļu masas zuduma.