Neirotransmiteri un garastāvoklis: kā tie saistīti

Katram no tiem ir noteikta izcelsmes vieta smadzenēs un raksturīga loma. Tabulā apkopots tas, kas par tiem zināms visdrošāk, apzinoties, ka neviens no tiem neatbild par kādu emociju viens pats.

Viena sinapse garastāvokli nemaina. Nozīme ir tam, kā tūkstošu sinapšu darbība saskaņojas laikā un kā tā maina visa tīkla darbības režīmu. Šo ceļu var izsekot soli pa solim.

1. Neirons smadzeņu stumbrā saņem signālu un izdala neirotransmiteru plašā garozas apgabalā.
2. Viela piesaistās dažādiem receptoru apakštipiem, kas vienu šūnu ierosina, bet citu bremzē.
3. Mainās attiecīgā tīkla jutība: vieni signāli kļūst pamanāmāki, citi tiek noklusināti.
4. Pārmaiņas skar arī to, kā tiek vērtēti notikumi, piemēram, cik draudīgs šķiet neitrāls sejas izteiksmes signāls.
5. Ja šāds režīms saglabājas ilgstoši, mainās sinapšu stiprums un receptoru skaits, un noskaņojums kļūst noturīgs.
6. Izdalītā viela tiek uzsūkta atpakaļ vai noārdīta, un sinapse atgriežas gatavības stāvoklī.

Ilgus gadus depresiju populāri skaidroja ar serotonīna trūkumu. Šī doma bija noderīga, jo palīdzēja saprast, kāpēc zāles darbojas, taču mūsdienu zinātnē tā tiek uzskatīta par pārlieku vienkāršotu. Galvenais iebildums ir loģisks: serotonīna atpakaļuzņemšanas kavētāji sinapsē serotonīna daudzumu palielina jau pirmajās stundās, bet garastāvokļa uzlabošanās parasti sākas nedēļu laikā.

Tas nozīmē, ka svarīgākas par pašu vielas daudzumu ir tās izraisītās lēnākās pārmaiņas: receptoru pielāgošanās, sinapšu pārkārtošanās un augšanas faktoru darbība. Mūsdienu skaidrojumos depresija tiek aplūkota kā tīklu darbības un pielāgošanās traucējums, kurā piedalās arī stresa hormoni, iekaisums un miega ritms.

Praktiskais secinājums pacientam ir divējāds. Pirmkārt, tas, ka vienkāršā „disbalansa“ teorija ir nepilnīga, nenozīmē, ka zāles nedarbojas. Otrkārt, tas izskaidro, kāpēc ārsts lūdz zāles lietot regulāri un nepārtraukt tās pēc dažām dienām.

Dopamīnu bieži sauc par „baudas hormonu“, taču pētījumi rāda, ka tā loma ir precīzāka: tas signalizē par atalgojuma gaidām un par to, vai rezultāts bija labāks vai sliktāks, nekā gaidīts. Bauda kā tāda vairāk saistīta ar citām sistēmām, tostarp organisma paša opioīdiem.

Tieši tāpēc dopamīna sistēmas traucējumi izpaužas kā motivācijas, nevis prieka zudums. Cilvēks var pateikt, ka patīkamas lietas joprojām ir patīkamas, bet tām vairs nav vilkmes. Šo stāvokli klīnikā sauc par anhedoniju, un tas ir viens no depresijas pamatsimptomiem.

Dopamīna sistēma darbojas arī kustību vadībā, tāpēc Parkinsona slimībā līdzās kustību traucējumiem bieži parādās depresija un apātija. Tā nav tikai reakcija uz diagnozi, bet arī pašas slimības daļa.

Glutamāts ir galvenais ierosinošais, bet gamma aminosviestskābe jeb GASS galvenais bremzējošais neirotransmiters smadzenēs. Tieši to savstarpējais samērs nosaka, cik viegli tīkls uzbudinās un cik ātri nomierinās.

Šis līdzsvars izskaidro vairākas ikdienā pamanāmas parādības. Vielas, kas pastiprina GASS darbību, mazina trauksmi un izraisa miegainību, bet ilgstoša to lietošana samazina receptoru jutību un rada atkarību. Savukārt pārmērīga glutamāta darbība ir saistīta ar neironu bojājumu smagos stāvokļos, piemēram, insultā.

• GASS: nomierina tīklu, mazina trauksmi, veicina miegu.
• Glutamāts: nodrošina mācīšanos un atmiņu, bet pārmērībā ir toksisks neironiem.
• Acetilholīns: nozīmīgs uzmanībā un atmiņā, ietekmē arī sapņu miega posmus.
• Endogēnie opioīdi un endokanabinoīdi: saistīti ar sāpju izjūtu un patīkamā pārdzīvojuma stiprumu.
• Neiropeptīdi, piemēram, oksitocīns: ietekmē piesaisti un sociālo drošības sajūtu.

Neirotransmiteru darbību ietekmē arī tas, kas nav medikamenti. Šie faktori negarantē ne slimību, ne izveseļošanos, bet tie nosaka fonu, uz kura sistēma strādā, un tieši tāpēc tos iekļauj ārstēšanas plānā.

Svarīgi: neviens no tiem nav aizstājējs ārstēšanai, ja garastāvokļa traucējumi ir izteikti un ilgstoši.

• Miegs: hronisks miega trūkums maina gan serotonīna, gan dopamīna sistēmu darbību un pastiprina emocionālu reaktivitāti.
• Fiziska slodze: regulāra aerobā slodze uzlabo garastāvokli vairākos mehānismos, tostarp caur augšanas faktoriem un stresa asi.
• Alkohols: īslaicīgi pastiprina bremzēšanu, bet pēc tam pasliktina miegu un garastāvokli.
• Hronisks stress: ilgstoši paaugstināti stresa hormoni maina sinapšu darbību hipokampā un pieres daivā.
• Dienasgaisma un diennakts ritms: ietekmē melatonīna un serotonīna sistēmu darbību, kas ir būtiski tumšajā gada daļā.

Garastāvokļa svārstības ir normālas. Par traucējumu runā tad, kad pazeminātais vai neadekvāti pacilātais noskaņojums ilgst nedēļām, maina miegu, apetīti, enerģiju un domāšanu un traucē ikdienas dzīvi.

Latvijā pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts, kas var uzsākt ārstēšanu un nosūtīt pie psihiatra. Psihiatrs nodarbojas ar diagnostiku un medikamentozo ārstēšanu, psihoterapeits un klīniskais psihologs ar psihoterapiju, bet neirologs iesaistās tad, ja aiz garastāvokļa pārmaiņām ir nervu sistēmas slimība.

Ja parādās domas par pašnāvību vai savainošanu, palīdzība ir vajadzīga nekavējoties: jāzvana neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam pa tālruni 113 vai jāsazinās ar diennakts emocionālā atbalsta tālruni 116123. Cilvēku, kas tā jūtas, nav ieteicams atstāt vienu.

Neirotransmiteru līmeni smadzenēs ar asins vai siekalu analīzi nenosaka. Tirgū piedāvātie „neirotransmiteru testi“ urīnā neatspoguļo smadzeņu sinapšu darbību, jo lielākā daļa šo vielu organismā rodas ārpus centrālās nervu sistēmas un caur asins un smadzeņu barjeru nepāriet. Pētniecībā izmanto pozitronu emisijas tomogrāfiju ar īpašām marķētām vielām, bet tā nav ikdienas diagnostikas metode.

Klīniskā diagnoze balstās uz sarunu, simptomu ilgumu un smagumu, kā arī uz standartizētām aptaujām. Asins analīzes tiek izmantotas nevis garastāvokļa mērīšanai, bet gan citu cēloņu izslēgšanai: vairogdziedzera darbības traucējumu, mazasinības, B12 vitamīna trūkuma vai citu slimību.

Tieši tāpēc laba diagnostika prasa laiku un atkārtotas tikšanās. Viena analīze šeit neko neizšķir.

Pirmā sajaukšana ir ar hormoniem. Neirotransmiters darbojas šaurā sinaptiskā spraugā un gandrīz tūlīt tiek likvidēts, hormons ceļo ar asinīm un iedarbojas lēnāk, bet plašāk. Dažas vielas, piemēram, noradrenalīns, darbojas abos veidos, un tieši tāpēc terminu jaukšana ir tik izplatīta.

Otrā sajaukšana ir par serotonīnu zarnās. Lielākā daļa organisma serotonīna atrodas gremošanas traktā, kur tas regulē zarnu kustīgumu, un tas smadzenēs nenonāk. Tāpēc apgalvojums, ka kāds produkts „paaugstina serotonīnu“, par smadzeņu darbību pats par sevi neko nepasaka.

Trešā ir doma, ka ar uzturu var tieši papildināt neirotransmiterus. Triptofāns patiešām ir serotonīna izejviela, taču tā nonākšana smadzenēs ir atkarīga no konkurences ar citām aminoskābēm un no uztura sastāva kopumā. Sabalansēts uzturs ir svarīgs, bet tas nav līdzvērtīgs ārstēšanai.