Kā risina pārrobežu maksātnespēju Eiropas Savienībā?

Pārrobežu maksātnespēja ir situācija, kurā viena parādnieka lietā iesaistītas vismaz divas valstis: uzņēmums reģistrēts vienā valstī, noliktava un darbinieki ir otrā, bet lielākais kreditors ir bankā trešajā. Vēsturiski katra valsts šādā gadījumā mēģināja arestēt to mantas daļu, kas atradās tās teritorijā, un rezultāts bija sacensība starp kreditoriem, nevis sakārtota parādu segšana. Eiropas Savienībā šo problēmu risina vienots regulējums, kas ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs, izņemot Dāniju, un kas aizstāja agrāko 2000. gada regulu.

Regulējuma kodols ir galveno interešu centra jēdziens. Tā ir vieta, kur parādnieks pastāvīgi pārvalda savas intereses un kas ir pārbaudāma trešajām personām: juridiskai personai to prezumē juridiskās adreses valstī, pašnodarbinātajam parasti galvenās darbības vietā, bet privātpersonai pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Prezumpcija ir atspēkojama, un tieši par to praksē notiek lielākie strīdi, jo prasītāji mēdz mēģināt pārvietot adresi uz valsti ar izdevīgāku saistību dzēšanas kārtību. Regula šādu pārcelšanos neaizliedz, bet paredz laika nobīdi, kurā prezumpcija nedarbojas, tāpēc pēdējā brīža adreses maiņa parasti dod pretēju rezultātu tam, ko cilvēks cerēja.

Blakus galvenajam procesam var pastāvēt sekundārais process tajā valstī, kur parādniekam ir uzņēmums jeb saimnieciskās darbības vieta. Sekundārais process aptver tikai attiecīgajā valstī esošo mantu un pastāv tāpēc, lai aizsargātu vietējos kreditorus, piemēram, darbiniekus, kuriem citas valsts tiesā būtu grūti sevi aizstāvēt. Galvenā procesa administratoram ir tiesības iesaistīties sekundārajā procesā, un abiem administratoriem ir pienākums sadarboties, apmainīties ar informāciju un saskaņot mantas pārdošanu. Praksē tas nozīmē, ka kreditoram pietiek pieteikt prasījumu vienā vietā, nevis meklēt advokātu katrā valstī atsevišķi.

Kreditoram, kurš uzzina par parādnieka maksātnespēju citā dalībvalstī, būtiskākais ir termiņš. Prasījums jāpiesaka tā procesa administratoram, kas norādīts paziņojumā, un tas darāms noteiktajā termiņā, kurš skaitāms no procesa pasludināšanas; nokavējums parasti nozīmē, ka prasījumu apmierina pēdējā kārtā vai neapmierina vispār. Valodas barjera nav attaisnojums, taču regula paredz standartizētas veidlapas prasījuma pieteikšanai un paziņošanai visās oficiālajās valodās, tāpēc pamata dokumentu var iesniegt, nepasūtot pilnu tulkojumu. Maksātnespējas reģistri dalībvalstīs ir savstarpēji savienoti un meklējami Eiropas e-tiesiskuma portālā, tāpēc pārbaudīt darījumu partneri var pats, bez maksas.

Latvijā process notiek pēc Maksātnespējas likuma. Pieteikumu tiesai iesniedz elektroniski, procesu vada tiesas ieceltais administrators, kura darbību uzrauga Maksātnespējas kontroles dienests, bet ziņas par pasludinātu procesu ir publiskas un pieejamas maksātnespējas reģistrā. Juridiskai personai pirms maksātnespējas var izmantot tiesiskās aizsardzības procesu, kas ļauj vienoties ar kreditoriem par saistību pārstrukturēšanu un saglabāt darbību; fiziskai personai process sastāv no bankrota procedūras, kurā pārdod mantu, un saistību dzēšanas procedūras, kuras beigās neatgūtās saistības dzēš, izņemot likumā uzskaitītās, piemēram, uzturlīdzekļus un kaitējuma atlīdzību.

Ārpus Eiropas Savienības automātiskas atzīšanas nav. Ja parādniekam manta ir, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs vai Apvienotajā Karalistē, katras valsts tiesai jāpieprasa atzīšana atsevišķi, pēc attiecīgās valsts nosacījumiem, un tas ir dārgi un lēni. Tieši šajā brīdī ir vērts maksāt specialistam: pārrobežu maksātnespējā advokāta un administratora izvēle, kas izdarīta pirmajās nedēļās, nosaka, cik lielu daļu kreditors atgūs, un vēlāk to izlabot vairs nevar.