Plaukstas nervi: anatomija, funkcijas un bojājumi

Katram nervam plaukstā ir sava jutīguma zona un savs muskuļu loks. Šis dalījums ir samērā precīzs, un tieši tāpēc pēc simptomiem bieži var noteikt, kurš nervs cietis.

Plaukstas locītavas rajonā vidējais nervs iet caur šauru kanālu, kura grīdu veido plaukstas pamata kauliņi, bet jumtu ciets saišu plāksteris. Šajā pašā kanālā iet arī pirkstu liecēju cīpslas. Vietas tur ir maz, un tāpēc jebkurš papildu tilpums, piemēram, cīpslu apvalku pietūkums, spiež tieši uz nervu.

Saspiests vidējais nervs vispirms dod jutīguma traucējumus. Tipiska ir tirpšana un nejutīgums īkšķī, rādītājpirkstā un vidējā pirkstā, kas pastiprinās naktī un pamodina, kā arī darbībās, kur plaukstas locītava ilgi saliekta, piemēram, turot telefonu vai stūri. Daudzi apraksta, ka roku vajag pakratīt, lai atgrieztos sajūtas.

Vēlākā stadijā pievienojas kustību traucējumi: kļūst grūti pretstatīt īkšķi pārējiem pirkstiem, izkrīt sīki priekšmeti, un īkšķa pamatnes muskuļi var redzami samazināties. Vidējā nerva ādas zars uz plaukstas pamatni atiet pirms kanāla, tāpēc plaukstas pamatnes āda parasti jūt normāli, un tas ir noderīgs orientieris.

• Nakts tirpšana, kas pamodina, ir viena no raksturīgākajām pazīmēm.
• Simptomi pastiprinās, turot plaukstas locītavu ilgstoši saliektu.
• Roku pakratīšana īslaicīgi atvieglo sajūtas.
• Īkšķa pamatnes muskuļu samazināšanās liecina par ieilgušu saspiedumu.
• Ja vājums un nejutīgums ir pastāvīgi, jākonsultējas ar neirologu vai rokas ķirurgu.

Elkoņa nervs vada lielāko daļu plaukstas iekšējo muskuļu, tātad tos, kuru ķermeņi atrodas pašā plaukstā. Šie muskuļi izplet un savelk kopā pirkstus, saliec pirkstus pamatlocītavās un notur īkšķi pret rādītājpirksta sānu. No tā atkarīga jebkura smalka roku darbība: rakstīšana, poga, adata, mūzikas instruments.

Elkoņa nervs visbiežāk tiek saspiests nevis plaukstā, bet elkonī, kur tas iet gandrīz zem ādas pa kaula rievu. Tā ir tā vieta, kur, piesitot elkoni, pa roku iešaujas strāvas sajūta. Retāk nervs tiek saspiests Gijona kanālā plaukstas locītavā, piemēram, ilgstoši balstoties uz velosipēda stūri.

Ilgstoša elkoņa nerva bojājuma gadījumā roka iegūst raksturīgu izskatu: zeltnesis un mazais pirksts paliek daļēji saliekti, starppirkstu muskuļu vietās ādā ir iekritumi. Tipiska pārbaude ir papīra lapas turēšana starp īkšķi un rādītājpirkstu: ja plaukstas iekšējie muskuļi nedarbojas, cilvēks neviļus saliec īkšķa galu, lai kompensētu.

Plaukstā spieķa kaula nervs ir tikai jutīgs, bet tas nenozīmē, ka tam nav nozīmes rokas kustībās. Pirms plaukstas šis nervs inervē muskuļus, kas atliec plaukstas locītavu un pirkstus, tāpēc tā bojājums augšdelma līmenī rada stāvokli, ko sauc par krītošo plaukstu: plauksta karājas uz leju un to nevar aktīvi pacelt.

Šis nervs augšdelmā aptver pleca kaulu pa spirālveida rievu, tāpēc tas cieš gan pleca kaula lūzumu gadījumā, gan tad, ja roka ilgi bijusi saspiesta, piemēram, cilvēkam aizmiegot ar roku pārliktu pāri krēsla atzveltnei vai citas personas galvai.

Tā kā satveršanas spēks lielā mērā atkarīgs no tā, ka plaukstas locītava tiek noturēta atliektā stāvoklī, spieķa kaula nerva bojājums vājina arī tvērienu, lai gan paši liecēju muskuļi ir veseli. To viegli pārbaudīt: ja plaukstas locītavu pasīvi notur taisni, tvēriena spēks uzreiz uzlabojas.

Izmeklēšana sākas ar sarunu un vienkāršiem testiem, un tikai pēc tam seko aparatūra. Mērķis ir noskaidrot, kurš nervs cietis un kurā līmenī.

1. Precīzi noskaidro, kuri pirksti tirpst un vai simptomi ir vairāk naktī vai slodzes laikā.
2. Pārbauda jutīgumu katra nerva zonā un salīdzina abas rokas.
3. Novērtē muskuļu spēku un apskata, vai kāds muskulis nav samazinājies apjomā.
4. Veic provokācijas testus, piemēram, viegli pieklauvē virs nerva vai notur plaukstas locītavu saliektu.
5. Nozīmē elektroneiromiogrāfiju, kas objektīvi parāda vadīšanas ātrumu un saspieduma līmeni.
6. Vajadzības gadījumā veic nerva ultrasonogrāfiju vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu, lai redzētu saspieduma cēloni.

Biežākā diferenciāldiagnoze ir kakla saknītes saspiedums. Ja cieš saknīte kaklā, sāpes parasti sākas kaklā vai plecā un izstaro lejup pa roku, tirpšanas zona neatbilst viena perifērā nerva zīmējumam, un bieži ir traucēts arī attiecīgais cīpslas reflekss.

Otrs biežs pārpratums ir polineiropātija, kurā cieš visi nervi vienlaikus, galvenokārt to garākie gali. Tad nejutīgums ir simetrisks, sākas kājās un tikai vēlāk parādās rokās, un tam parasti ir kāds vispārējs cēlonis, biežāk cukura diabēts.

Trešais, ko jauc ar nervu bojājumu, ir asinsrites traucējumi. Reino parādības gadījumā pirksti aukstumā vai stresā kļūst bāli un pēc tam zilgani, un sajūtas mainās kopā ar krāsu. Nervu saspieduma gadījumā ādas krāsa nemainās, un tirpšana seko konkrēta nerva zonai.

• Kakla saknītes saspiedums: sāpes no kakla, mainīts reflekss.
• Polineiropātija: simetriski simptomi, sākas no kājām.
• Reino parādība: pirkstu krāsas maiņa aukstumā.
• Cīpslu apvalku iekaisums: sāpes kustībā, bet bez nejutīguma.

Perifēro nervu mielinizācija turpinās arī pēc dzimšanas, tāpēc maziem bērniem nervu vadīšanas ātrums ir mazāks nekā pieaugušajiem, un elektroneiromiogrāfijas rezultātus vērtē pēc vecuma normām. Dzemdību laikā iespējams pleca nervu pinuma stiepiena bojājums, kas skar roku, bet lielai daļai bērnu funkcija ar laiku atjaunojas.

Ar gadiem nervi zaudē daļu šķiedru, kanāli kļūst ciešāki, un saistaudi stingrāki, tāpēc saspieduma sindromi ir biežāki vidējā un vecākā vecumā. Papildus risku palielina stāvokļi, kas veicina audu pietūkumu vai nervu ievainojamību, tostarp vairogdziedzera darbības samazināšanās, cukura diabēts, grūtniecība un locītavu iekaisuma slimības.

Nervs spēj atjaunoties, ja saglabāti tā saistaudu apvalki: šķiedras aug no bojājuma vietas uz perifēriju lēni, un tieši tāpēc atlabšana pēc nervu traumas mērāma mēnešos, nevis nedēļās. Ja nervs pārgriezts pilnībā, nepieciešama ķirurģiska sašūšana, un jo ātrāk tā notiek, jo labāks rezultāts.

Nervu jutīguma zonas nav tik stingri noteiktas, kā rāda mācību grāmatu zīmējumi. Starp blakus esošo nervu zonām ir pārklāšanās josla, un tieši tāpēc pilnīga nerva pārtraukšana parasti dod mazāku nejutīguma laukumu, nekā varētu gaidīt.

Vēl svarīgāk, ka pastāv anatomiski savienojumi starp nerviem. Apakšdelmā samērā bieži sastopams šķiedru pārejas zars no vidējā nerva uz elkoņa nervu, un plaukstā ir līdzīgs savienojums starp šo nervu dziļajiem zariem. Šo savienojumu dēļ atsevišķiem cilvēkiem elkoņa nerva bojājums neizpaužas tā, kā paredz mācību grāmata, un elektroneiromiogrāfijas rezultāti var izskatīties neloģiski, ja par šādu variantu neatceras.

Praktiskā secība ir vienkārša: simptomu zīmējums palīdz izvirzīt pieņēmumu, bet neaizstāj izmeklējumus. Un otrādi, ja izmeklējuma atradne neatbilst simptomiem, iemesls var būt nevis kļūda, bet tieši šāds anatomisks variants.