Kas ir priekšējā krusteniskā saite (ACL)?

Priekšējā krusteniskā saite atrodas locītavas dobumā, bet ārpus locītavas sinoviālās membrānas, tāpēc tai ir samērā vāja asinsapgāde. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pilnīgs plīsums pats par sevi parasti nesadzīst, atšķirībā no daudzām citām saitēm.

Mehāniski tā veic vairākus uzdevumus vienlaikus: neļauj stilba kaulam slīdēt uz priekšu, ierobežo ceļa pagriešanos uz iekšu un palīdz ierobežot pārmērīgu izstiepšanos. Tieši tāpēc tās trūkums izpaužas nevis kā sāpes, bet kā ceļa padošanās pagriezienā.

Saites otra, mazāk zināmā loma ir informācijas sniegšana. Tajā esošie mehanoreceptori ziņo par spriegumu, un šī informācija iesaistās refleksos, kas laikus ieslēdz augšstilba aizmugures muskuļus. Pēc plīsuma šis mehānisms tiek zaudēts, un tā atjaunošana ir viens no fizioterapijas uzdevumiem.

Lielākā daļa plīsumu notiek bez saskares ar citu spēlētāju. Tipiskā kustība ir strauja apstāšanās vai virziena maiņa ar pēdu, kas nostiprināta uz zemes, ceļa griešanās uz iekšu un gandrīz taisnu ceļgalu. Otra tipiska situācija ir piezemēšanās pēc lēciena ar neelastīgu, taisnu kāju.

1. Pēda ir fiksēta uz zemes, ķermenis strauji maina virzienu vai apstājas.
2. Ceļgals ir gandrīz taisns un ieslīd uz iekšu, bet stilba kauls pagriežas uz āru.
3. Priekšējā krusteniskā saite tiek nospriegota vairāk, nekā spēj izturēt, un pārtrūkst.
4. Bieži dzirdams vai sajūtams sprakšķis, un slodze uz kāju uzreiz kļūst neiespējama.
5. Dažu stundu laikā locītavā uzkrājas asinis, un ceļgals strauji pietūkst.
6. Pēc pietūkuma mazināšanās parādās galvenā sūdzība: ceļa padošanās pagriezienos.

Priekšējā krusteniskā saite reti plīst viena pati. Traumas mehānisms vienlaikus slogo arī pārējās struktūras, un tieši pavadošie bojājumi bieži nosaka ārstēšanas taktiku un prognozi.

Biežākais pavadonis ir mediālā jeb iekšējā sānu saite un iekšējais pusmēness skrimslis. Kopā ar priekšējo krustenisko saiti tie veido kombināciju, kas mācību grāmatās minēta kā klasiska. Bieži rodas arī kaula sasitums augšstilba un stilba kaula saskares vietās, ko redz tikai magnētiskās rezonanses attēlā.

• Iekšējā sānu saite: sāpīgums locītavas iekšpusē un nestabilitāte sānu virzienā.
• Pusmēness skrimšļi: ceļa bloķēšanās, klikšķi un sāpes locītavas spraugā.
• Locītavas skrimslis: sāpes un pietūkums slodzē, ilgtermiņā artrozes risks.
• Kaula sasitums: sāpes, kas turpinās vairākas nedēļas pēc pietūkuma mazināšanās.
• Pakaļējā krusteniskā saite: retāk, parasti smagākās traumās.

Tabula palīdz saprast, kura saite ko notur un kā izpaužas tās bojājums.

Pētījumos konsekventi novēro, ka sievietēm sportā, kurā ir straujas virziena maiņas, šī trauma notiek biežāk nekā vīriešiem tajos pašos sporta veidos. Iemesli tiek skaidroti ar vairāku faktoru kopumu: iegurņa un ceļa ass ģeometriju, muskuļu darbības laika atšķirībām piezemēšanās brīdī un saites izmēru attiecībā pret kaula kanālu.

Otra riska grupa ir cilvēki, kuriem šāda trauma jau bijusi. Atkārtota plīsuma risks, tostarp otrā ceļgala, pēc pirmās traumas ir paaugstināts, un tāpēc atgriešanos sportā mūsdienās vērtē nevis pēc pagājušā laika, bet pēc izpildītiem spēka un kustības kvalitātes kritērijiem.

Profilaksē visvairāk pierādījumu ir strukturētām sagatavošanās programmām, kas apvieno lēcienu tehnikas apmācību, līdzsvara vingrinājumus un augšstilba aizmugures muskuļu ekscentrisko treniņu. Tās neizslēdz traumu pilnībā, bet komandu praksē to biežumu samazina.

Izmeklēšana sākas ar sarunu par traumas mehānismu, jo tipiskais apraksts par sprakšķi, tūlītēju spēles pārtraukšanu un strauju pietūkumu jau pats par sevi ir ļoti informatīvs.

Klīniskajā apskatē izmanto testus, kuros ārsts mēģina pabīdīt stilba kaulu uz priekšu pie noteikta ceļa saliekuma un vērtē, cik tālu tas pārvietojas un vai ir jūtams skaidrs apstāšanās punkts. Papildus izmanto testu, kurā ceļgalu vienlaikus saliec un pagriež, izraisot raksturīgu pārslīdēšanas sajūtu.

Rentgenogramma saiti nerāda, bet ir nepieciešama, lai izslēgtu kaula lūzumu, īpaši bērniem un pusaudžiem, kuriem saite biežāk atrauj kaula gabaliņu, nevis pārtrūkst pati. Precīzu diagnozi un pavadošos bojājumus parāda magnētiskā rezonanse. Ar šo traumu nodarbojas traumatologs ortopēds, un rehabilitāciju vada fizioterapeits.

Pirmajās dienās mērķis ir mazināt pietūkumu un atgūt ceļa pilnu iztaisnošanu. Tikai pēc tam pieņem lēmumu par tālāko taktiku, jo operācija pietūkušā, stīvā ceļgalā dod sliktākus rezultātus.

Pilnīgs plīsums pats nesaaug, bet tas nenozīmē, ka visiem nepieciešama operācija. Daļa cilvēku ar mērķtiecīgu muskuļu treniņu atgriežas pilnvērtīgā ikdienas dzīvē bez nestabilitātes, ja viņu aktivitātes neietver straujas virziena maiņas. Operāciju biežāk iesaka tiem, kas atgriežas šādos sporta veidos, kā arī tad, ja ceļgals padodas ikdienā vai ir nozīmīgs pavadošs skrimšļa bojājums.

Operācijā saiti neuzšuj, bet aizvieto ar transplantātu no paša pacienta cīpslas vai no donora audiem. Atveseļošanās ilgums ir mēneši, nevis nedēļas, un atgriešanos sportā nosaka funkcionālie testi, nevis kalendārs. Lēmumu par konkrēto ceļu pieņem ārsts kopā ar pacientu, ņemot vērā vecumu, aktivitātes un pavadošos bojājumus.

• Agrīnā posmā: pietūkuma mazināšana, pilnas iztaisnošanas atgūšana, gaitas atjaunošana.
• Muskuļu spēka atjaunošana, īpaši augšstilba priekšpusē un aizmugurē.
• Līdzsvara un kustības kontroles treniņš uz vienas kājas.
• Lēcienu un piezemēšanās tehnikas apmācība.
• Pakāpeniska atgriešanās slodzē pēc izpildītiem funkcionāliem kritērijiem.

Pirmais pārpratums ir sajaukt to ar pusmēness skrimšļa bojājumu. Abos gadījumos ceļgals pietūkst un sāp, bet skrimšļa bojājumam raksturīgāka ir bloķēšanās un sāpes locītavas spraugā, savukārt krusteniskās saites plīsumam nestabilitāte un strauji, dažu stundu laikā radies pietūkums.

Otrs pārpratums ir domāt, ka, ja pēc pāris nedēļām sāpes pārgājušas un ceļgals darbojas, tad viss kārtībā. Pietūkumam mazinoties, sūdzības bieži izzūd, un cilvēks atgriežas slodzē ar nestabilu ceļgalu. Tieši šajā periodā rodas papildu skrimšļu bojājumi, kas ilgtermiņā veicina artrozi.

Trešais pārpratums attiecas uz bērniem. Augošā skeletā tas pats mehānisms bieži nevis pārrauj saiti, bet atrauj kaula gabaliņu tās piestiprināšanās vietā. Tāpēc bērniem vienmēr veic rentgenogrammu, un ārstēšanas taktika atšķiras no pieaugušo taktikas.

Ceļgala stabilitāte nav tikai mehānika. Saitē esošie nervu gali parasti ziņo par tās spriegumu un iesaistās refleksā, kas laikus aktivizē augšstilba aizmugures muskuļus un aizsargā locītavu. Pēc plīsuma šī informācijas plūsma tiek zaudēta, un pat pēc veiksmīgas operācijas transplantāts šo funkciju atjauno tikai daļēji. Tieši tāpēc rehabilitācijā tik daudz vietas atvēlēts līdzsvara un kustību kontroles vingrinājumiem, nevis tikai spēka treniņam.

Otra praktiski svarīga lieta ir laika jautājums. Atgriešanās sportā pārāk agri ir viens no lielākajiem atkārtotas traumas riska faktoriem, un tas attiecas arī uz otru, veselo ceļgalu. Mūsdienu pieejā izšķirošie ir objektīvi rādītāji: spēka simetrija starp kājām, lēcienu testu rezultāti un kustības kvalitāte, nevis tas, cik mēnešu pagājis kopš operācijas.

Treškārt, jāzina, ka pat pēc labi izdevušās ārstēšanas ceļgals ar pārciestu krusteniskās saites plīsumu ilgtermiņā biežāk attīsta locītavas skrimšļa nodilumu. Tas nav iemesls atteikties no kustībām; tieši otrādi, regulāra mērena slodze un spēcīga muskulatūra ir galvenais, kas locītavu pasargā.