Proteīns C un proteīns S: asinsreces bremzes

Proteīns C asinīs cirkulē neaktīvā veidā. Lai tas kļūtu par fermentu, tam jānonāk uz asinsvada iekšējās virsmas, kur to satver īpašs receptors, un jātiek sagrieztam ar trombīnu, kas pirms tam ir piesaistījies olbaltumvielai trombomodulīnam.

Trombomodulīns ir atslēga. Kad trombīns ir pie tā piesaistījies, tas zaudē spēju veidot fibrīnu un iegūst spēju aktivēt proteīnu C. Viena un tā pati molekula tādējādi maina zīmi no plus uz mīnusu, atkarībā tikai no tā, ar ko tā ir saistīta.

Kad aktivētais proteīns C ir gatavs, tas kopā ar proteīnu S piesaistās šūnu membrānas fosfolipīdiem un sagriež divus asinsreces faktorus, kas darbojas kā kaskādes pastiprinātāji. Bez tiem kaskāde turpinās, bet daudzkārt lēnāk, un receklis tālāk neizplatās.

1. Sākas asinsrece, un veidojas trombīns.
2. Daļa trombīna sasniedz veselo asinsvada sienu un piesaistās trombomodulīnam.
3. Saistītais trombīns vairs neveido fibrīnu, bet aktivē proteīnu C, kuru virsmai pietuvina īpašs receptors.
4. Aktivētais proteīns C kopā ar proteīnu S piesaistās aktivēto šūnu membrānai.
5. Divi asinsreces pastiprinātāji tiek sagriezti un izslēgti.
6. Recekļa augšana apstājas pie veselas sienas robežas.

Attiecības nav simetriskas. Proteīns C bez proteīna S darbojas, bet vāji; proteīns S bez proteīna C savu galveno uzdevumu nepilda vispār. Tāpēc proteīna S trūkums klīniski izpaužas līdzīgi proteīna C trūkumam: bremze ir vāja abos gadījumos.

Proteīna S īpatnība ir tā, ka asinīs tas pastāv divos veidos. Daļa cirkulē brīvi, un tikai šī daļa spēj darboties kā kofaktors; pārējā ir cieši saistīta ar kādu imūnsistēmas olbaltumvielu un šajā funkcijā nepiedalās. Tāpēc kopējais proteīna S daudzums var būt normāls, kamēr brīvā daļa ir samazināta, un tieši to nosaka laboratorijā.

Šī īpatnība izskaidro vairākus ikdienas novērojumus. Iekaisuma laikā saistošās olbaltumvielas daudzums palielinās, brīvā proteīna S daļa samazinās, un bremze uz laiku vājinās. Līdzīgi notiek grūtniecībā un lietojot dažus hormonālos kontracepcijas līdzekļus.

Iedzimts proteīna C vai proteīna S trūkums ir reta, bet labi aprakstīta trombofīlijas forma. Cilvēkam ar šādu pārmantotu īpašību vēnu tromboze bieži rodas jaunākā vecumā, neparastās vietās vai bez acīmredzama izraisītāja, un ģimenē mēdz būt līdzīgi gadījumi.

Smagākā forma ir tad, kad bērns manto bojāto variantu no abiem vecākiem. Tādā gadījumā jau jaundzimušajam var attīstīties plaša ādas asinsvadu tromboze ar audu bojāeju, un tas ir neatliekams stāvoklis.

Tomēr praksē daudz biežāk sastopams iegūts trūkums. Aknas ražo abas olbaltumvielas, tāpēc smaga aknu slimība tās samazina; K vitamīna trūkums vai to kavējošas zāles samazina to darbspējīgo formu; akūtas trombozes laikā tās tiek patērētas; izkliedētās asinsreces sindromā tās krītas kopā ar visiem pārējiem faktoriem.

Atsevišķi minama rezistence pret aktivēto proteīnu C, kurā pašas bremzes ir normālas, bet mērķis ir mainīts: asinsreces faktors ir tāds, ko aktivētais proteīns C nespēj normāli sagriezt. Tas ir viens no biežākajiem iedzimtajiem trombozes riska faktoriem Eiropas iedzīvotājiem.

• Aknu slimības: samazināta abu olbaltumvielu ražošana.
• K vitamīna trūkums vai to kavējošas zāles: olbaltumvielas veidojas, bet nedarbojas.
• Akūta tromboze: abas tiek patērētas, tāpēc analīze šajā brīdī ir maldinoša.
• Grūtniecība un daži hormonālie līdzekļi: samazinās brīvā proteīna S daļa.
• Smagas infekcijas un izkliedētā asinsrece: straujš visu bremžu kritums.

K vitamīna darbību kavējošas zāles vienlaikus samazina gan asinsreces faktorus, gan proteīnu C un S. Tā kā proteīns C asinīs pastāv salīdzinoši īsu laiku, tā līmenis krītas ātrāk nekā daļai asinsreces faktoru.

Rezultātā terapijas pirmajās dienās var izveidoties pārejošs stāvoklis, kurā bremze jau ir vāja, bet recēšana vēl nav pietiekami nomākta. Retos gadījumos tas izpaužas kā ādas audu bojāeja, kas ir nopietna komplikācija.

Tieši tāpēc šādu terapiju parasti nesāk vienu pašu, bet vienlaikus ar citu, ātri iedarbīgu antikoagulantu, līdz rādītāji nostabilizējas. Tas ir viens no skaidrākajiem piemēriem, kā izpratne par dabiskajām bremzēm tieši ietekmē ārstēšanas shēmu. Lēmumus par antikoagulantu lietošanu pieņem ārsts, un šādas zāles nekad nedrīkst sākt vai pārtraukt pašrocīgi.

Analīzes nav ikdienas skrīnings. Tās nosaka izmeklējot trombofīliju, un pat tad tikai tad, ja rezultāts mainīs ārstēšanas taktiku vai ir nozīmīgs ģimenei. Nepamatota izmeklēšana rada gan lieku satraukumu, gan kļūdainus secinājumus.

Laika izvēle ir izšķiroša. Akūtas trombozes laikā, antikoagulantu lietošanas laikā, grūtniecībā un tūlīt pēc dzemdībām rezultāti ir izkropļoti, un pazemināts rādītājs šajos apstākļos nenozīmē iedzimtu trūkumu. Parasti izmeklēšanu plāno pēc noteikta laika pēc notikuma un pēc saskaņošanas ar ārstu par zāļu pārtraukšanu.

Nosaka gan aktivitāti, gan, ja nepieciešams, olbaltumvielas daudzumu, un proteīnam S atsevišķi nosaka brīvo daļu. Pazeminātu rezultātu gandrīz vienmēr apstiprina ar atkārtotu analīzi citā reizē. Ar šiem jautājumiem nodarbojas hematologs, bet grūtniecības laikā izmeklēšanu vada ginekologs kopā ar hematologu.

1. Izvērtē, vai izmeklēšana vispār mainīs rīcību: vecums, trombozes vieta, ģimenes anamnēze.
2. Nogaida pietiekamu laiku pēc akūtas trombozes.
3. Saskaņo ar ārstu antikoagulantu lietošanu analīžu brīdī.
4. Nosaka proteīna C aktivitāti un proteīna S brīvo daļu.
5. Pazeminātu rezultātu apstiprina atkārtoti citā reizē.
6. Rezultātu skaidro kopā ar pārējiem trombofīlijas rādītājiem un klīnisko ainu.

Visbiežākā sajaukšana ikdienā ir ar C reaktīvo olbaltumu, ko nosaka gandrīz katrā iekaisuma izmeklēšanā. Tam nav nekāda sakara ar asinsreci: tas ir iekaisuma rādītājs, kas ražots aknās kā atbilde uz iekaisuma signāliem.

Otra sajaukšana ir ar komplementa sistēmas olbaltumvielām, kuras apzīmē ar burtu C un skaitli. Tās pieder imūnsistēmai un piedalās mikroorganismu iznīcināšanā.

Trešā ir asinsreces faktoru numerācija: asinsreces faktori tiek apzīmēti ar romiešu cipariem, nevis ar burtiem, un proteīns C ar proteīnu S šajā numerācijā neietilpst, tieši tāpēc, ka tie darbojas pretējā virzienā.

• C reaktīvais olbaltums: iekaisuma rādītājs, nav saistīts ar asinsreci.
• Komplementa olbaltumvielas: imūnsistēmas daļa, apzīmētas ar C un skaitli.
• Antitrombīns: cita dabiskā bremze, kas darbojas neatkarīgi no proteīna C sistēmas.
• Asinsreces faktori: apzīmēti ar romiešu cipariem, veicina, nevis bremzē recēšanu.
• S olbaltumvielas citās jomās: nosaukumu sakritība bez bioloģiskas saistības.

Vissvarīgākais, ko šī sistēma māca par asinsreci vispār, ir tas, ka bremzēšana nav atsevišķs process, bet gan iebūvēta recēšanas paša daļa. Trombīns, kas ir galvenais recekļa veidotājs, uz veselas sienas kļūst par savas darbības apturētāju. Tādējādi robežu starp recekli un veseliem audiem nosaka nevis kāds ārējs signāls, bet pati asinsvada siena.

Otrs ir tas, ka aktivētajam proteīnam C ir arī pretiekaisuma un šūnu aizsardzības darbība, kas norisinās caur citiem receptoriem un nav saistīta ar asinsreces faktoru sagriešanu. Tas izskaidro, kāpēc šī sistēma ir cieši saistīta ar smagu infekciju gaitu, kur vienlaikus darbojas gan asinsrece, gan iekaisums.

Trešais ir praktisks brīdinājums par analīžu interpretāciju. Pazemināts proteīna C vai S rādītājs pats par sevi neko nenozīmē, ja nav zināms, kādos apstākļos tas iegūts. Aknu slimība, akūta slimība, grūtniecība vai zāles var dot tieši tādu pašu skaitli kā iedzimts trūkums, un tieši atkārtota izmeklēšana pareizā laikā, nevis viens rezultāts, ļauj atšķirt vienu no otra.