Sejas muskuļi: mīmikas anatomija

Mīmikas muskuļus ērtāk aplūkot pa rajoniem, jo katra grupa kalpo vienai atverei sejā. Būtībā tie ir sfinkteri un tos atverošie muskuļi ap acīm, degunu un muti, kam pievienojas pieres un ausu rajona muskuļi.

Ap acīm strādā acs apkārtnes muskulis (m. orbicularis oculi), kas aizver plakstiņus, un uzacu saraucējs, kas velk uzaci uz iekšu un uz leju. Pieres rajonā pakauša un pieres muskuļa pieres vēders ceļ uzacis un rada horizontālas krokas.

Ap muti sistēma ir vissarežģītākā. Lūpu apkārtnes muskulis (m. orbicularis oris) darbojas kā sfinkteris, bet uz to no visām pusēm pievienojas muskuļi, kas velk mutes kaktiņu uz augšu, uz sāniem un uz leju. Vaigu muskulis atrodas dziļāk un veido vaiga sienu.

• Acu grupa: acs apkārtnes muskulis, uzacu saraucējs.
• Deguna grupa: deguna muskulis, augšlūpas un deguna spārna cēlājs, lepnuma muskulis.
• Mutes grupa: lūpu apkārtnes muskulis, lielais un mazais vaigu muskulis, smaida muskulis, mutes kaktiņa cēlājs un nolaidējs, zoda muskulis.
• Vaiga sienas muskulis: vaigu muskulis, kas notur ēdienu starp zobiem.
• Galvas velves un ausu muskuļi: pieres un pakauša vēderi, ausu muskuļi, kas cilvēkam ir vāji.

Skeleta muskulis parasti savieno divus kaulus, un tā sarukšana rada kustību locītavā. Mīmikas muskuļiem vismaz viens gals beidzas ādas dziļajā slānī vai savijas ar citu muskuļu šķiedrām, tāpēc sarukšana pārvieto ādas virsmu.

Tieši no tā izriet sejas krunciņu virziens. Ādas kroka vienmēr veidojas perpendikulāri muskuļa šķiedru virzienam. Pieres muskulis ir vērsts vertikāli, tāpēc pieres krunciņas ir horizontālas; uzacu saraucējs ir vērsts horizontāli, tāpēc starp uzacīm veidojas vertikālas krokas.

Šo likumsakarību izmanto arī plastiskajā ķirurģijā un estētiskajā medicīnā, plānojot botulīna toksīna injekcijas. Mērķis ir atslābināt konkrētu muskuli, kas rada konkrētu kroku, nesabojājot sejas izteiksmes kopumā. Kļūdaini novietota deva var radīt plakstiņa noslīdēšanu vai asimetrisku smaidu, jo blakus esošie muskuļi ir ļoti plāni un cieši viens otram klāt.

Sejas nervs iznāk no galvaskausa caur bungādiņas un kaulizauguma atveri, ieiet pieauss siekalu dziedzerī un tur sadalās galvenajos zaros, kas kā vēdeklis izplatās pa seju. Klasiski izšķir piecus zarus, un katrs apgādā savu sejas rajonu.

Šis nervs ir ne tikai kustību nervs. Tas nes arī garšas šķiedras no mēles priekšējām divām trešdaļām un veģetatīvās šķiedras asaru un siekalu dziedzeriem, kā arī inervē vienu no vidusauss kauliņu muskuļiem. Tieši tāpēc sejas nerva bojājums augstākā līmenī var izpausties ne tikai ar muskuļu vājumu, bet arī ar sausu aci, garšas izmaiņām un nepatīkami skaļu skaņas uztveri vienā ausī.

• Deniņu zars: pieres muskulis un acs apkārtnes muskuļa augšdaļa.
• Vaiga kaula zars: acs apkārtnes muskuļa lielākā daļa.
• Vaiga zars: vaigu muskulis, augšlūpas muskuļi.
• Apakšžokļa malas zars: apakšlūpas un mutes kaktiņa nolaidēji.
• Kakla zars: platysma, plānais kakla ādas muskulis.

Šo divu grupu atšķiršana ir viens no pamatiem sejas izmeklēšanā. Tās atšķiras pēc izcelsmes, inervācijas, piestiprināšanās un uzdevuma, un praktiskā nozīme ir liela: piemēram, cilvēks ar sejas nerva parēzi var normāli košļāt, bet nevar aizvērt aci.

Mīmikas muskuļi attīstās no otrā žaunu loka mezenhīmas, un to priekšteču šūnas jau agrīni migrē pa visu sejas, galvas velves un kakla rajonu, nesot līdzi savu nervu. Tieši tāpēc sejas nervs, atšķirībā no daudziem citiem, seko tik līkumainu ceļu, un tāpēc plānais kakla ādas muskulis, kas atrodas uz kakla, tomēr pieder sejas muskuļu grupai.

Jaundzimušajam mīmikas muskuļi jau ir funkcionāli: zīšanas reflekss prasa saskaņotu lūpu apkārtnes un vaigu muskuļa darbību. Bērna mīmika kļūst arvien diferencētāka pirmajos dzīves gados līdz ar smadzeņu garozas nobriešanu.

Ar gadiem mainās ne tik daudz paši muskuļi, cik viss sejas slāņu komplekts: plānāka kļūst āda, samazinās un pārvietojas zemādas tauku pakas, vājinās saistaudu saites, kas notur mīkstos audus pie kaula, un pārveidojas pats sejas skelets. Atkārtota muskuļu sarukšana gadu desmitiem no dinamiskām krunciņām pakāpeniski veido pastāvīgas. Tāpēc novecošanas izpausmes sejā ir vairāku slāņu, nevis tikai muskuļu, izmaiņu summa.

Biežākais mīmikas muskuļu darbības traucējums ir sejas nerva perifēra parēze, ko bieži sauc par Bella parēzi, ja cēlonis paliek neskaidrs. Tā parasti attīstās dažu stundu vai dienu laikā, skar visu vienu sejas pusi un bieži sākas ar sāpēm aiz auss.

Izšķirošā atšķiršana notiek pēc pieres. Sejas augšdaļa saņem signālus no abām smadzeņu pusēm, tāpēc vienas puses smadzeņu bojājumā, piemēram, insultā, pieres kustība un acs aizvēršana saglabājas, bet mutes kaktiņš noslīd. Perifērā sejas nerva bojājumā cieš visa sejas puse, ieskaitot pieri un acs aizvēršanu.

Šī atšķirība ir svarīga, bet to nedrīkst izmantot pašdiagnostikai. Jebkurš pēkšņs sejas puses vājums ir iemesls nekavējoties zvanīt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, jo insulta gadījumā laiks ir izšķirošs. Ar sejas nerva parēzi strādā neirologs un otolaringologs, bet ilgstošu seku gadījumā pievienojas rehabilitācijas speciālisti un sejas ķirurgi.

• Perifēra parēze: cieš visa puse, tostarp piere; acs slikti aizveras.
• Centrāls bojājums: piere darbojas, noslīd tikai mutes kaktiņš, bieži ar roku vai runas traucējumiem.
• Neaizverama acs prasa steidzamu radzenes aizsardzību, jo pretējā gadījumā draud radzenes bojājums.
• Sinkinēzes: pēc atveseļošanās nervs var ieaugt nepareizā muskulī, un acs pievēršanās notiek kopā ar smaidu.
• Abpusējs sejas vājums ir rets un prasa padziļinātu izmeklēšanu.

Pamatā ir vienkārša, bet sistemātiska klīniska pārbaude. Cilvēkam lūdz pacelt uzacis, cieši aizvērt acis, saburzīt degunu, parādīt zobus, izpūst vaigus un savilkt lūpas caurulītē. Katrs no šiem uzdevumiem pārbauda citu muskuļu grupu un citu nerva zaru, un asimetrija norāda uz bojājuma līmeni.

Funkcijas pakāpi novērtē pēc standartizētām skalām, kas ļauj sekot līdzi uzlabojumam laika gaitā. Elektrofizioloģiskie izmeklējumi, elektroneirogrāfija un elektromiogrāfija, parāda, cik lielā mērā nervs ir bojāts un kāda ir atjaunošanās prognoze; tos parasti veic ne uzreiz, bet pēc dažām dienām, kad izmaiņas jau nolasāmas.

Attēldiagnostiku izmanto izvēlētos gadījumos. Deniņu kaula datortomogrāfija parāda nerva kanālu, bet magnētiskā rezonanse ar kontrastvielu palīdz atklāt iekaisumu, audzēju vai pieauss dziedzera procesu. Ja vājums attīstās lēni un pakāpeniski, attēldiagnostika ir obligāta, jo pakāpeniska gaita nav raksturīga Bella parēzei.

1. Sejas simetrijas novērtēšana mierā un kustībā.
2. Katra nerva zara mērķtiecīga pārbaude ar atsevišķiem uzdevumiem.
3. Acs aizvēršanas pilnīguma un radzenes stāvokļa pārbaude.
4. Garšas, asarošanas un dzirdes jutīguma izvērtēšana, ja ir aizdomas par augstāku bojājuma līmeni.
5. Elektrofizioloģija un attēldiagnostika pēc indikācijām.

Smaids nav viens vienīgs vaibsts. Patiess, emocionāls smaids bez lielā vaigu muskuļa iesaista arī acs apkārtnes muskuļa ārējo daļu, kas rada raksturīgās krunciņas acu ārējā kaktiņā. Šo daļu lielākā daļa cilvēku nespēj saraut pēc pašu vēlēšanās, tāpēc uzspēlēts smaids izskatās citādi nekā patiess. Šis novērojums ir viens no vecākajiem sejas izteiksmes pētījumu pamatiem.

Otra nianse attiecas uz mutes kaktiņa nolaidējiem. Apakšžokļa malas zars ir plāns un iet tuvu apakšžokļa malai, tāpēc tas cieš salīdzinoši viegli operāciju laikā kakla augšdaļā. Rezultāts ir raksturīga asimetrija, kas parādās tikai tad, kad cilvēks smaida vai raud, jo miera stāvoklī apakšlūpa izskatās normāla.

Trešā lieta ir par vaigu muskuli. Tas ir vienīgais mīmikas muskulis, kas patiesībā vairāk kalpo košļāšanai nekā izteiksmei, un tā vājums rada tipisku sūdzību: ēdiens krājas aiz vaiga. Pūšamo instrumentu spēlētājiem tieši šis muskulis nosaka gaisa plūsmas kontroli, un tā hroniska pārslodze var novest pie vaiga sienas pavājināšanās.

Ceturtā: sejas nervs pēc bojājuma atjaunojas lēni, un ataugošās šķiedras ne vienmēr atrod savu sākotnējo mērķi. Tā rodas sinkinēzes, kad viena kustība neizbēgami izsauc citu. Tieši tāpēc mūsdienu rehabilitācijā vairs nelieto agresīvu muskuļu stimulāciju, bet mērķtiecīgu, apzinātu kustību pārmācīšanu ar fizioterapeita vai logopēda vadību.