Sejas nervs: septītais galvaskausa nervs

Nerva šķiedras nav viendabīgas. Lai saprastu jebkuru sejas nerva slimības ainu, jāzina četras atšķirīgās šķiedru grupas un tas, kas katrai pieder.

• Kustību šķiedras: visi sejas izteiksmes muskuļi, kā arī kāpslīša muskulis (musculus stapedius), divvēderu muskuļa aizmugurējais vēders un šķēpveida izauguma un mēles kaula muskulis.
• Parasimpātiskās šķiedras: asaru dziedzeris, kā arī zemžokļa un zemmēles siekalu dziedzeri.
• Garšas šķiedras: mēles priekšējās divas trešdaļas.
• Vispārējās jutības šķiedras: neliels ādas laukums auss gliemežnīcā un aiz auss.
• Sejas ādas jutību kopumā vada nevis septītais, bet trijzaru nervs, un tas ir svarīgākais atšķirības punkts.

Kustību kodols atrodas tiltā, un šķiedras pirms iziešanas veido raksturīgu cilpu ap sestā nerva kodolu. Tas ir iemesls, kāpēc bojājums tieši tiltā bieži vienlaikus skar gan sejas kustības, gan acs atvirzīšanu uz āru.

No smadzeņu stumbra nervs iet uz iekšējo dzirdes eju, tad kanālā deniņu kaulā, kur tas veido asu pagriezienu un kur atrodas ceļa mezgls. Tālāk tas nolaižas lejup un iznāk caur atveri galvaskausa pamatnē aiz auss, pēc kuras ieiet pieauss dziedzerī un sadalās piecos galazaros.

1. Iziešana no smadzeņu stumbra tilta un iegarenās smadzenes robežas.
2. Šķērsošana pa smadzenīšu un tilta leņķi kopā ar dzirdes un līdzsvara nervu.
3. Ieiešana iekšējā dzirdes ejā (meatus acusticus internus).
4. Ceļš pa sejas nerva kanālu deniņu kaulā, kur atrodas ceļa mezgls (ganglion geniculi).
5. Zaru atdalīšanās kanālā: nervs asaru dziedzerim, zars kāpslīša muskulim, bungu stīga garšai un siekalu dziedzeriem.
6. Iziešana caur šķēpveida un krūtsgalveida izauguma atveri (foramen stylomastoideum) un sadalīšanās pieauss dziedzerī.

Pieauss dziedzerī nervs veido pinumu un no tā iznāk kā vēdeklis. Zaru nosaukumi seko apgabaliem, kurus tie apgādā, un šis sadalījums ir praktiski svarīgs gan sejas operācijās, gan traumu gadījumā.

Zaru robežas nav asas: starp tiem ir savienojumi, tāpēc atsevišķa zara bojājums reizēm izpaužas vājāk, nekā varētu gaidīt. Vismazāk savienojumu ir apakšžokļa malas zaram, un tieši tā bojājums dod pamanāmu asimetriju, cilvēkam smaidot vai runājot.

• Deniņu zars: pieres muskulis un uzacs pacelšana.
• Vaigu kaula zars: acs apkārtnes muskulis un acs aizvēršana.
• Vaiga zars: augšlūpa, deguna spārni, vaiga muskulis.
• Apakšžokļa malas zars: apakšlūpas nolaišana.
• Kakla zars: plānais kakla ādas muskulis.

Šī ir svarīgākā atšķirība visā tēmā. Sejas kustību kodola augšējā daļa, kas vada pieres muskuļus, saņem signālus no abām smadzeņu puslodēm, bet apakšējā daļa galvenokārt no pretējās puslodes. Tāpēc bojājums smadzeņu puslodē vai ceļā līdz kodolam atstāj pieres kustību gandrīz neskartu, bet paša nerva vai kodola bojājums paralizē visu sejas pusi.

Šo pārbaudi var veikt jebkurš: jālūdz cilvēkam sarauk pieri un cieši aizvērt abas acis. Ja pieres krokas vienā pusē neveidojas un acs neaizveras, bojājums ir perifērs. Ja piere krokojas abās pusēs, bet mute ir šķība, ir aizdomas par centrālu cēloni, visbiežāk insultu, un tā ir neatliekama situācija.

Visbiežāk sastopamā ir idiopātiska sejas nerva paralīze, ko sauc arī par Bela paralīzi. Tā parasti attīstās dažu stundu laikā, bieži ar sāpēm aiz auss, un lielā daļā gadījumu ar laiku atgriežas. Otrs svarīgs cēlonis ir jostas rozes vīrusa iekaisums auss apvidū, kad papildus paralīzei parādās izsitumi auss ejā un stipras sāpes.

Latvijā īpaši jāpiemin ērču pārnestā Laima slimība. Sejas nerva paralīze var būt viena no tās agrīnajām neiroloģiskajām izpausmēm, īpaši bērniem un vasaras sezonā, un abpusēja sejas paralīze vienmēr liek domāt par sistēmisku cēloni. Citi iemesli ir vidusauss iekaisums, deniņu kaula lūzums, pieauss dziedzera audzēji un audzēji smadzenīšu un tilta leņķī.

• Idiopātiska paralīze: strauja, vienpusēja, bieži ar sāpēm aiz auss.
• Jostas roze auss apvidū: izsitumi, stipras sāpes, bieži arī reibonis un dzirdes traucējumi.
• Laima slimība: dažas nedēļas pēc ērces koduma, iespējama abpusēja paralīze.
• Vidusauss iekaisums vai holesteatoma: paralīze uz auss slimības fona.
• Audzēji: lēni progresējoša vājināšanās, nevis pēkšņa paralīze.

Pirmais uzdevums ir izšķirt centrālu un perifēru cēloni, un ar to sāk jebkurš ārsts. Perifēras paralīzes gadījumā tālāk strādā neirologs un otolaringologs, bet acs aizsardzību pārrauga oftalmologs. Ja ir aizdomas par insultu, cilvēks tiek nogādāts slimnīcā nekavējoties.

Izmeklēšanā vērtē visu nerva funkciju kopumu un bieži izmanto standartizētu smaguma skalu, lai varētu salīdzināt stāvokli dažādos laikos. Papildus var būt nepieciešama dzirdes pārbaude, kāpslīša refleksa noteikšana, asins analīzes uz Laima slimību, elektrofizioloģiska izmeklēšana un magnētiskās rezonanses izmeklējums, ja atveseļošanās nesākas vai aina nav tipiska.

Visbiežāk sejas nerva paralīzi sajauc ar insultu, un tas ir saprotami, jo abos gadījumos seja ir šķība. Tieši tāpēc pieres pārbaude ir tik vērtīga, un tieši tāpēc mājās neko nevajadzētu diagnosticēt pašam: insulta gadījumā laiks ir izšķirošs.

Otra bieža sajaukšana ir ar trijzaru nervu. Tas vada sejas ādas jutību un košļājamos muskuļus, bet ne sejas izteiksmi. Ja cilvēks sūdzas par sejas nejutīgumu, bet seja kustas normāli, tas nav sejas nerva bojājums. Var būt arī pretēji: sejas nerva paralīzes gadījumā daudzi apraksta seju kā „nejutīgu", lai gan jutība patiesībā ir saglabāta un mainījusies tikai kustība.

Sejas nervs pa ceļam atdod zarus noteiktā secībā, un tas ļauj noteikt bojājuma vietu bez jebkādiem attēliem. Ja cilvēkam līdzās paralīzei ir sausa acs, bojājums ir augstu, pirms zara asaru dziedzerim. Ja asaras veidojas normāli, bet skaņas šķiet nepatīkami skaļas, bojājums ir zemāk, bet virs zara kāpslīša muskulim. Ja skaņas jutīgums ir normāls, bet garša mēles priekšējā daļā izmainīta, bojājums ir vēl zemāk.

Praktiskā atziņa cilvēkam, kurš ar to saskaras, ir cita un daudz svarīgāka par lokalizāciju. Ja acs neaizveras pilnībā, radze zaudē savu dabisko mitrināšanu un mirkšķināšanas aizsardzību. Radzes izžūšana un bojājums var atstāt paliekošu redzes traucējumu arī tad, ja sejas kustības pilnībā atjaunojas. Tāpēc acs mitrināšana un tās aizsardzība naktī ir tā daļa no ārstēšanas, kuru nedrīkst uzskatīt par mazsvarīgu, un atbilstošos līdzekļus izvēlas ārsts.