Seruma amilāze: ko rāda analīze

Cietes molekula ir gara glikozes vienību ķēde ar sazarojumiem. Amilāze pārrauj tikai noteikta veida saites ķēdes iekšienē, tāpēc no cietes rodas nevis tīra glikoze, bet īsāki fragmenti un divu vienību cukurs maltoze.

Šos fragmentus galīgi sašķeļ fermenti, kas atrodas tievās zarnas gļotādas virsmā. Tikai pēc tam glikoze var tikt uzsūkta. Sazarojuma vietas amilāze nespēj pārraut, un to veic atsevišķs ferments, tāpēc gremošana ir vairāku posmu process, nevis viena reakcija.

Amilāze nespēj sašķelt celulozi, kas arī ir glikozes ķēžu polimērs, bet ar cita veida saitēm. Tieši tāpēc augu šķiedrvielas cilvēkam paliek neuzsūktas un veic savu darbu resnajā zarnā.

Kad ir aizdomas par aizkuņģa dziedzera iekaisumu, laboratorijā parasti nosaka abus fermentus. Tie uzvedas atšķirīgi, un tieši atšķirības padara tos noderīgus kopā.

Biežākais nopietnais cēlonis ir akūts pankreatīts, kurā fermenti sāk darboties pašā dziedzerī un nokļūst asinīs lielā daudzumā. Tomēr saraksts ir garāks, un daļa no šiem stāvokļiem ar aizkuņģa dziedzeri nav saistīti vispār.

• Akūts aizkuņģa dziedzera iekaisums, visbiežāk žultsakmeņu vai alkohola dēļ.
• Siekalu dziedzeru slimības: cūciņas, siekalu akmens, dziedzera iekaisums.
• Kuņģa vai zarnas sienas caurums, zarnu nosprostojums vai asinsrites traucējums zarnā.
• Nieru darbības nepietiekamība, kurā ferments vienkārši netiek izvadīts.
• Ārpusdzemdes grūtniecība un dažas olnīcu slimības.
• Smaga cukura diabēta dekompensācija ar ketoacidozi.
• Dažas zāles, tostarp opioīdi, kas saspiež žults un aizkuņģa dziedzera izvada atveri.
• Stāvoklis pēc žults ceļu endoskopiskas izmeklēšanas.
• Makroamilāzēmija, kurā ferments asinīs ir saistīts lielā kompleksā.

Pastāv izplatīts pārpratums, ka jo augstāka amilāze, jo smagāks pankreatīts. Praksē tā nav. Līmenis atspoguļo to, cik daudz fermenta nokļuvis asinīs konkrētajā brīdī, nevis to, cik liela dziedzera daļa ir gājusi bojā.

Smagu slimības gaitu vērtē pēc pavisam citiem rādītājiem: pēc asinsspiediena, elpošanas, nieru darbības, iekaisuma rādītājiem un attēldiagnostikas atrades. Cilvēks ar mēreni paaugstinātu amilāzi var būt daudz smagākā stāvoklī nekā cilvēks ar ļoti augstu rādītāju.

Tāpat analīzes atkārtošana katru dienu, lai sekotu līdzi uzlabojumam, parasti neko nedod. Līmenis krīt savā ritmā neatkarīgi no tā, kā pacients jūtas, un ārstēšanas lēmumus balsta uz klīnisko ainu.

Normāls rezultāts pankreatītu neizslēdz, un tam ir vairāki iemesli. Ja pacients ierodas vēlu, pēc vairākām dienām, līmenis jau var būt normalizējies, kamēr sāpes turpinās.

Hroniskā pankreatītā dziedzeris ar laiku zaudē funkcionējošās šūnas. Ja fermentu ražojošo audu vairs nav daudz, arī paasinājuma laikā asinīs nonāk maz amilāzes. Paradoksāli, bet vissmagāk bojātam dziedzerim analīze var izskatīties vismierīgākā.

Atsevišķs gadījums ir pankreatīts, ko izraisa ļoti augsts triglicerīdu līmenis. Tauku pārpilnās asinīs traucē paša mērījuma norisi, un rezultāts var izrādīties maldinoši zems. Tieši tāpēc diagnozi neliek pēc viena skaitļa, bet pēc sūdzību, analīžu un attēlu kopuma.

Dažiem cilvēkiem amilāzes molekulas asinīs piesaistās pie imūnglobulīniem un veido lielu kompleksu. Ferments turpina cirkulēt, bet nieres to vairs nevar izfiltrēt, jo komplekss ir pārāk liels, tāpēc tas uzkrājas asinīs.

Rezultātā cilvēkam gadiem ilgi ir paaugstināta amilāze, bet nav ne sāpju, ne aizkuņģa dziedzera slimības. Nereti tas noved pie atkārtotiem izmeklējumiem, datortomogrāfijām un nevajadzīgām raizēm.

Atpazīt to ir salīdzinoši vienkārši: ja asinīs amilāze ir augsta, bet urīnā tās ir maz, tas norāda tieši uz šo stāvokli. Papildus var noteikt amilāzes un kreatinīna izdalīšanās attiecību vai atdalīt fermenta formas laboratorijā. Makroamilāzēmija nav slimība un nav jāārstē, bet to ir vērts konstatēt, lai izbeigtu lieku izmeklēšanu.

Amilāzes analīze rāda, cik daudz fermenta nonācis asinīs, bet neko neliecina par to, vai zarnā fermenta pietiek. Šie ir divi pilnīgi atšķirīgi jautājumi, un pacienti tos bieži sajauc.

Ja aizkuņģa dziedzeris ilgstoša iekaisuma, operācijas vai audzēja dēļ zaudē lielu daļu ražojošo audu, attīstās fermentu nepietiekamība. Tās pazīmes ir apjomīgi, gaiši, tauku pilni un slikti noskalojami izkārnījumi, gāzu pārpilnība, svara zudums un taukos šķīstošo vitamīnu trūkums. Asinīs amilāze šādam cilvēkam var būt gluži normāla vai pat zema.

Fermentu nepietiekamību nosaka nevis ar amilāzi asinīs, bet ar elastāzes noteikšanu izkārnījumos un ar attēldiagnostiku. Ārstēšanas pamats ir fermentu preparātu lietošana kopā ar ēdienu, ko nozīmē un devu pielāgo gastroenterologs. Ja pēc pankreatīta epizodes izkārnījumi kļūst taukaini un svars neizskaidrojami krīt, tas ir jāpārrunā ar ārstu, nevis jāmēģina risināt ar uztura bagātinātājiem.

Jaundzimušajam aizkuņģa dziedzeris amilāzi ražo maz, un šī spēja nobriest pirmajos dzīves mēnešos. Tieši tāpēc ļoti agrīna ar cieti bagātas barības ieviešana zīdainim nedod labumu: ferments, kas to sašķeltu, vēl nedarbojas pilnā mērā.

Daļēji to kompensē siekalu amilāze un arī mātes pienā esošā amilāze, kas palīdz zīdainim sagremot ogļhidrātus. Ar laiku aizkuņģa dziedzera ražotā amilāze pārņem galveno lomu.

Vērā ņemama iezīme ir tā, ka siekalu amilāzes ražošanas apjoms cilvēkiem atšķiras iedzimti, jo atšķiras attiecīgā gēna kopiju skaits. Vidēji tas ir lielāks iedzīvotāju grupās, kuru tradicionālais uzturs ir bijis bagāts ar cieti. Tas ir viens no pārliecinošākajiem piemēriem, kā uzturs cilvēces vēsturē ir atstājis pēdas pašā gremošanas sistēmas uzbūvē.

Amilāzi nosaka parastā vēnas asins paraugā. Īpaša sagatavošanās parasti nav nepieciešama, bet ārstam ir svarīgi zināt par lietotajām zālēm un par alkohola lietošanu, jo tie ietekmē rezultātu.

1. Ārsts novērtē sūdzības: sāpju vietu, izstarošanu uz muguru, sliktu dūšu, vemšanu, drudzi.
2. Tiek paņemtas asinis amilāzes un lipāzes noteikšanai, parasti kopā ar aknu un iekaisuma rādītājiem.
3. Rezultātu salīdzina ar konkrētās laboratorijas atsauces robežām, jo tās dažādās laboratorijās atšķiras.
4. Vērtē, cik daudz rādītājs pārsniedz augšējo robežu, jo pankreatītam raksturīga vairākkārtīga, nevis neliela paaugstināšanās.
5. Veic vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, lai meklētu žultsakmeņus kā biežāko cēloni.
6. Ja diagnoze nav skaidra vai gaita ir smaga, izmanto datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi.
7. Ja paaugstinājums ir noturīgs bez sūdzībām, pārbauda urīna amilāzi, lai izslēgtu makroamilāzēmiju.

Analīzes rezultātu vērtē ģimenes ārsts, bet ar aizkuņģa dziedzera slimībām nodarbojas gastroenterologs, akūtos gadījumos kopā ar ķirurgu. Siekalu dziedzeru cēloņus izmeklē otorinolaringologs.

Neatliekamā palīdzība ir nepieciešama, ja stipras sāpes vēdera augšdaļā, kas izstaro uz muguru, nepāriet, ja tās pavada nepārtraukta vemšana, drudzis, ādas vai acu dzelte, sirdsklauves vai izteikts vājums. Šādā situācijā nav jāgaida analīžu rezultāti mājās.

Ja amilāze ir nedaudz paaugstināta bez jebkādām sūdzībām, tas parasti nenozīmē slimību, bet ir iemesls pārrunai ar ārstu, lai izlemtu, vai analīze jāatkārto un vai jāmeklē cits cēlonis.