Šķērseniskais vēdera muskulis: uzbūve un loma

Muskulis sākas no vairākām vietām vienlaikus: no septītās līdz divpadsmitajai ribas skrimšļa iekšējās virsmas, kur tā kūļi savijas ar diafragmas kājiņām, no krūšu un jostas fascijas dziļās plātnes, no zarnu kaula cekula iekšējās malas un no cirkšņa saites sānu daļas.

No šīm vietām šķiedras dodas uz priekšu gandrīz horizontāli un pāriet platā cīpslas plātnē jeb aponeirozē. Aponeiroze savukārt sasniedz viduslīniju un piedalās baltās līnijas (linea alba) veidošanā, bet apakšējā daļā kopā ar iekšējā šķērsslīpā muskuļa šķiedrām veido tā saukto kopīgo cīpslu, kas piestiprinās pie kaunuma kaula.

Ir svarīgi saprast virzienu: muskulis nestiepjas no iegurņa uz leju līdz ribām, bet gan no muguras, ribām un iegurņa uz priekšu, uz viduslīniju. Tieši šī gaita ļauj tam apvilkt vēderu kā jostai.

Muskuli inervē krūšu un vēdera sienas nervi: no septītā līdz vienpadsmitajam starpribu nervam, zemribu nervs, kā arī zarnu kaula un paguma nervs un cirkšņa nervs no jostas pinuma. Nervi iet starp šķērsenisko un iekšējo šķērsslīpo muskuli, un tieši šī sprauga ir svarīga anestezioloģijā.

Asinis muskulis saņem no apakšējām starpribu un jostas artērijām, kā arī no dziļās apakšējās un augšējās vēdera artērijas zariem. Tā kā asinsapgāde ir segmentāra un bagātīga, muskuļa audi labi dzīst, bet vienlaikus operācijas griezumi var viegli asiņot.

Galvenā darbība ir vēdera sienas savilkšana un spiediena paaugstināšana vēdera dobumā. Tā ir kustība, ko var just, ievelkot vēderu bez elpas aizturēšanas: rumpis nesaliecas, bet vidukļa apkārtmērs samazinās.

Paaugstināts spiediens vēdera dobumā ir nepieciešams daudz biežāk, nekā šķiet. Tas palīdz izgrūst gaisu klepojot un šķaudot, piedalās vemšanā, urinācijā, defekācijā un dzemdībās, kā arī stabilizē mugurkaulu pirms smaguma celšanas.

Vēl viena būtiska loma ir posturāla. Pētījumi ar elektromiogrāfiju rāda, ka šis muskulis veselam cilvēkam iesaistās nedaudz pirms rokas vai kājas kustības. Cilvēkiem ar hroniskām jostas daļas sāpēm šis laika sakritums bieži ir izjaukts, un tieši to cenšas atjaunot rehabilitācijā.

• Vēdera apkārtmēra samazināšana un iekšējo orgānu balstīšana.
• Forsēta izelpa, klepus, šķaudīšana un smiekli.
• Jostas daļas stabilizācija pirms ekstremitāšu kustības.
• Spiediena radīšana vēdera presē dzemdībās un defekācijā.
• Sadarbība ar diafragmu un iegurņa pamatnes muskuļiem elpošanas laikā.

Trīs plakano muskuļu aponeirozes kopā veido apvalku ap taisno vēdera muskuli. Šī apvalka uzbūve nav vienāda visā garumā, un robeža, kur tā mainās, ir loka līnija (linea arcuata), kas atrodas aptuveni ceļā starp nabu un kaunuma kaulu.

Virs šīs līnijas šķērseniskā muskuļa aponeiroze iet aiz taisnā vēdera muskuļa un veido apvalka aizmugurējo sienu. Zem tās visas trīs aponeirozes pāriet uz priekšu, tāpēc taisnā muskuļa aizmugurē paliek tikai plāna šķērseniskā fascija un vēderplēve.

Šī detaļa nav akadēmiska. Tieši zem loka līnijas vēdera siena ir mehāniski vājāka, un tur biežāk veidojas dažas trūces; šo līniju ņem vērā arī ķirurgi, plānojot griezienus un plastikas.

Vēdera sienas muskuļi attīstās no somītu hipomēru daļas, un jau augļa attīstības laikā tie sakārtojas trīs slāņos ar atšķirīgu šķiedru virzienu. Baltā līnija veidojas tur, kur abu pušu aponeirozes satiekas viduslīnijā.

Grūtniecības laikā vēdera siena tiek stiepta, baltā līnija paplašinās, un taisnie vēdera muskuļi attālinās viens no otra. Šo stāvokli sauc par taisno vēdera muskuļu diastāzi. Lielākajai daļai sieviešu tas pakāpeniski atjaunojas pēc dzemdībām, bet daļai saglabājas ilgāk un prasa mērķtiecīgu vingrošanu fizioterapeita vadībā.

Ar gadiem muskuļu masa samazinās, mazkustīgums to paātrina, un vēdera siena kļūst ļenganāka. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc trūces un jostas daļas sāpes ir biežākas vecākā vecumā.

Vizuāli šo muskuli nevar novērtēt, jo tas atrodas zem diviem citiem slāņiem. Klīniski izmanto ultrasonogrāfiju, kas ļauj reālā laikā redzēt slāņu biezumu un to izmaiņas kustības laikā, kā arī datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi, kad vērtē trūci vai vēdera sienas bojājumu.

Treniņā galvenais princips ir mērķtiecīga vēdera ievilkšana bez elpas aizturēšanas un bez rumpja saliekšanas. Klasiskās vēdera preses kustības galvenokārt slogo taisno vēdera muskuli, nevis šo dziļo slāni.

1. Atgulieties uz muguras ar saliektiem ceļiem, pēdas uz grīdas.
2. Uzlieciet pirkstus nedaudz uz iekšu no zarnu kaula izciļņiem.
3. Mierīgi izelpojiet un viegli ievelciet vēdera lejasdaļu, it kā savelkot jostu.
4. Jūtiet zem pirkstiem vieglu sasprindzinājumu, bet neturiet elpu un nepaceliet iegurni.
5. Noturiet dažas elpas, atslābiniet un atkārtojiet, palielinot noturēšanas laiku pakāpeniski.

Ar šo muskuli saistītas vairākas praktiskas problēmas. Vēdera sienas trūces rodas tur, kur aponeirozes veido dabiskas vājās vietas, piemēram, cirkšņa kanālā vai nabas gredzenā. Pēcoperācijas trūce veidojas, ja pēc griezuma aponeirozes rēta nav pietiekami izturīga.

Sporta un darba traumās iespējami muskuļa plīsumi, visbiežāk piestiprinājuma vietā pie ribām. Atsevišķa problēma ir vēdera sienas nervu iesprūšana, kas var izraisīt lokalizētas, asas sāpes vienā vēdera sienas punktā un ko bieži sajauc ar iekšējo orgānu slimību.

Pie ārsta jādodas, ja vēdera sienā parādās izspīlējums, kas palielinās, sasprindzinot vēderu, ja tas kļūst sāpīgs, ciets un neatgriežas atpakaļ, ja pievienojas vemšana vai vēdera uzpūšanās. Šādā gadījumā jādomā par iesprūdušu trūci, un palīdzība ir nepieciešama steidzami. Ar šiem jautājumiem nodarbojas ķirurgs, bet ar funkcionālām problēmām fizioterapeits un rehabilitologs.

Anestezioloģijā starp šķērsenisko un iekšējo šķērsslīpo muskuli ievada vietējās anestēzijas līdzekli, lai bloķētu vēdera sienas nervus. Šo paņēmienu sauc par šķērseniskā vēdera muskuļa plaknes blokādi, un to plaši izmanto pēc ķeizargrieziena un citām vēdera operācijām, lai samazinātu opioīdu nepieciešamību.

Otra lieta, ko reti piemin, ir šī muskuļa saistība ar elpošanu. Tas ir viens no galvenajiem izelpas muskuļiem, tāpēc cilvēkiem ar hroniskām plaušu slimībām tas strādā gandrīz nepārtraukti un ar laiku pārslogojas.

Trešais praktiskais secinājums: mērķtiecīga tikai viena muskuļa „izolēta” trenēšana nav ne iespējama, ne nepieciešama. Jēgpilnu stabilitāti dod elpošanas, iegurņa pamatnes un vēdera sienas saskaņots darbs, un tieši tāpēc mūsdienu rehabilitācijā strādā ar kustību kopumā, nevis ar atsevišķu muskuli.