Kas ir sviedru pora?

Dzesē nevis sviedri paši, bet to iztvaikošana. Pārejot no šķidra stāvokļa tvaikā, ūdens paņem siltumu no ādas. Tāpēc sviedri, kas notek pa muguru vai tiek noslaucīti ar dvieli, dzesēšanai ir gandrīz bezjēdzīgi, bet plāna, vienmērīgi izkliedēta sviedru kārtiņa dzesē lieliski.

Tas izskaidro arī, kāpēc mitrā un smacīgā gaisā karstums ir grūtāk panesams nekā sausā: gaiss jau ir piesātināts ar ūdens tvaikiem, iztvaikošana palēninās, un sviedri tikai tek, nedzesējot. Un tāpēc vēdināšana vai vējš palīdz, kaut gan gaisa temperatūra nemainās.

Sviedru dziedzerus vada simpātiskā nervu sistēma, taču ar neparastu izņēmumu: šo dziedzeru nervu gali izdala acetilholīnu, nevis noradrenalīnu kā pārējie simpātiskie nervi. Tieši tāpēc zāles, kas bloķē acetilholīna iedarbību, gandrīz vienmēr izraisa sausu muti un samazinātu svīšanu.

Organismā darbojas divas dažādas svīšanas sistēmas. Termoregulējošā svīšana sākas, kad paaugstinās asiņu temperatūra, to vada hipotalāms, un tā aptver galvenokārt rumpi, pieri un ekstremitātes.

Emocionālā svīšana sākas no satraukuma, sāpēm vai koncentrēšanās, un tā izpaužas galvenokārt plaukstās, pēdās, padusēs un sejā. Tieši tāpēc ir mitras rokas pirms eksāmena, kaut gan telpā ir vēss.

Plaukstu un pēdu svīšanai ir arī praktiska jēga: neliels mitrums uzlabo saķeri. Tā ir sena, no kāpelēšanas mantota īpašība, un ar dzesēšanu tai nav nekāda sakara.

Ja izvadkanāls tiek nosprostots, piemēram, karstumā zem cieša apģērba, sviedri paliek ādā un izraisa sīkus, niezošus izsitumus, ko sauc par dzeloņkarstumu jeb miliāriju. Tas pāriet pats, kad āda atdziest un tiek vēdināta.

Pārmērīga svīšana jeb hiperhidroze visbiežāk izpaužas plaukstās, pēdās un padusēs, sākas jau jaunībā un var nopietni traucēt darbu un saskarsmi. Pretējais stāvoklis, svīšanas trūkums, ir bīstamāks, jo cilvēks karstumā zaudē galveno dzesēšanas veidu un draud pārkarst.

Sviedru sastāvam ir arī diagnostiska nozīme. Cistiskās fibrozes gadījumā ir bojāts tieši tas hlorīda kanāls, kas atļauj kanālam sāli atsūkt atpakaļ, tāpēc sviedri satur daudz vairāk hlorīda nekā parasti. Uz tā ir balstīts sviedru tests, ar kuru šo slimību apstiprina bērniem.

Pie ārsta jādodas, ja svīšana ir tik izteikta, ka traucē ikdienu, ja tā pēkšņi mainās vai kļūst vienpusēja, ja nakts svīšanu pavada svara zudums vai drudzis, vai ja cilvēks karstumā vairs nespēj svīst un slikti panes siltumu. Ar ādas un sviedru dziedzeru jautājumiem nodarbojas dermatologs, vienpusēju svīšanas traucējumu gadījumā arī neirologs.

Uz deguna un vaigiem redzamie tumšie punktiņi, ko ikdienā sauc par paplašinātām porām, gandrīz vienmēr ir matiņa maksts atveres kopā ar tauku dziedzeri, nevis sviedru poras. Sviedru pora ir daudzkārt smalkāka un ar neapbruņotu aci praktiski nav saskatāma.

No tā izriet vēl viena izplatīta maldīgā doma, ka poras karstumā „atveras“, bet aukstumā „aizveras“. Porai nav muskuļa, un tā nav vārsts. Mainās nevis atveres platums, bet dziedzera darbības intensitāte un ādas pietūkums ap atveri.

Otra bieža sajaukšana ir starp sviedru dziedzeri un tauku dziedzeri (glandula sebacea). Sviedru dziedzeris ražo ūdeņainu šķidrumu dzesēšanai, tauku dziedzeris ražo taukainu sekrētu, kas ieziež matiņu un ādu. Pinnes rodas tauku dziedzera un matiņa maksts sistēmā, nevis sviedru porās.

Plaukstu un pirkstu ādā sviedru poras nav izvietotas nejauši: tās stāv rindā gar ādas grēdiņu virsotnēm, kas veido pirkstu nospiedumu rakstu. Katra grēdiņa tādējādi ir kā perforēta līnija ar sīkiem sviedru avotiņiem.

Pieskaroties gludai virsmai, tieši no šīm porām izdalītais šķidrums un tauki atstāj virsmas kopiju. Tāpēc nospiedums ir nevis pirksta „iespiedums“, bet gan sviedru zīmējums.

Tas paskaidro arī praktiskas lietas ikdienā: pēc rūpīgas roku nosusināšanas nospiedumi uz stikla ir vājāki, bet satraukuma brīdī, kad plaukstas svīst visvairāk, tie ir īpaši izteikti.